Oskars Lutss - Vasara

— Jā, jūs varētu gan, tas tiesa, — Lible viņu pār­trauc. — Bet nebaidieties, aptiekāra kungs, ka es sākšu par to runāt, kaut gan arī man ir šis tas padomā. Uz­skatu, ka esmu īsts muļķis un laikam ne pie kādas gud­rības arī netikšu. Stāstiet, stāstiet vien tālāk, aptiekara kungs, jūsu vārdos patīkami klausīties.

— Kādēļ lai tajos nebūtu patīkami klausīties, — ap­tiekārs jūtas glaimots. — Pirmkārt, esmu jau vecs kā nodzīts ēzelis, un, otrkārt, savā dzīvē esmu daudz ko pieredzējis. Nesaprotu, kādēļ šis puisis ar slimo kāju grib ar mani strīdēties.

— Lai nu paliek, — Totss pasmaida, — es vairs ne­strīdēšos. Turēšu mēli aiz zobiem un… Un tagad mē­ģiniet iedomāties, ka šeit manā vietā uz akmens sēž viens ragainis! Nē, nevis ragainis, bet viena liela auss, kas visu dzird un iegaumē, ko saka.

— Hm… ak šitā. Labi, ka jūs vairs negribat strī­dēties … nevaru ciest strīdu. Nu jā … bet nu es esmu aizmirsis, par ko mēs runājām.

— Par laulības ostu, — Totss atgādina.

— Pareizi — par laulības ostu. Par laulības ostu es varētu sarakstīt biežu grāmatu, bet jūs zināt manus uz­skatus par rakstīšanu. Es vienmēr esmu teicis: kam ir ausis, tas lai dzird, ko viņam saka cilvēka mute. Lau­lības osta … Pirmkārt jau pats vārds «osta» ir balti meli: šis vārds daudz labāk noderētu kāda cita stāvokļa vai lietas attēlošanai nekā laulības. Dodamies tā sauk­tajā laulībā, vīrs, tāpat arī jūsu draugs Rafaels, brauc no ostas laukā bangojošā jūrā. Ievērojiet, es tīšām lie­toju šo veco un nodeldēto izteicienu «bangojošā», jo jūra, kas no krasta šķiet tik rāma, mierīga un vilinoša, parasti sāk trakot tikai pēc tam, kad laulības plosts ir atstumts no krasta. Es pazinu vairākus precētus vīrus, o, ļoti daudzus… bet pagaidām nepieskarsimies šim jautājumam, jo es gribu runāt par jūsu draugu Ra­faelu … Patlaban draugs Rafaels saskata vienīgi pa­radīzi un eņģeļus un domā, cik salds būs auglis, kas viņam iekritīs rokās. Bet drīz vien viņš pamanīs, ka auglis ir diezgan skābs, ja ne galīgi sūrs, un ka eņģe­lim ir savi untumi un iegribas, ko tik grūti apmierināt, ja tas vispār iespējams. Vēlāk, pēc kāda laika, viņš sasitīs plaukstas un jautās sev: «Žēlīgā debess, kā gan tas varēja notikt, ka es tā iekritu?» Jā … Un, ja Ra­faels būs prātīgs, tad viņš paskatīsies augšā pret de­besīm un sacīs: «Labi, ka vēl tā!» — kā mēdza teikt mans nelaiķis māsasvīrs. Jo viss varēja beigties vēl ļaunāk. Kad un kādā veidā māsasvīra eņģelis pārvērtās par velnu, to māsasvīrs, protams, nepamanīja, bet viņš zināja, ka pastāv gan labāki, gan ļaunāki gari, un pa­teicās debesīm, ka viņš nav sastapies ar pašu sātanu brunčos.

Bet māsasvīrs . . . Nelaiķis bija prātīgs vīrietis, kā­dus tagad sastopam reti. Neticu, ka jūsu draugam Ra­faelam varētu būt tik daudz saprāta. Māsasvīrs bija filozofs. Un tomēr viņš izdarīja lielu kļūdu: sāka mek­lēt labāku par labu. Tagad māsasvīram tur dzestrajā kapā laika diezgan visu pārdomāt un nožēlot savu kļūdu. Nu labi…

Aptiekārs atkal noslauka pieri, palūdz Totsam papi­rosu un turpina:

— Es jums labprāt pastāstītu vēl vienu notikumu, notikumu par kādu jaunekli, kurš arī stūrēja uz tā sau­camo laulības ostu un tur arī nokļuva, bet ņemiet vērā un iegaumējiet, ka man ir vēl daudz citu pacientu, kas gaida… Tādēļ šis stāsts būs jāatliek uz kādu citu reizi, kaut gan tas ir reti jauks un pamācīgs stāsts.

Atgādiniet man, kad satiksimies vai nu tepat jūsu tīrumā, vai kur citur. Bet, pirms eju projām, iedzersim vēl malciņu mana māsasvīra piemiņai; nelaiķis bija filozofs un pakļāvās apstākļiem, ko nebija iespējams grozīt. Viņš pacietīgi nesa savu krustu un palika krietns cilvēks līdz pat savai nāves stundai. Arī viņš neattu­rējās izbaudīt sīkos dzīves prieciņus, kur vien tos at­rada, un neapsūdzēja līdzcilvēkus, kad bija nonācis trūkumā. Es neticu, ka viņš tagad kapā lauzītu galvu un nožēlotu, ka dzīve nav bijusi tāda, kādu viņš to bija iedomājies savā jaunībā; viņš drīzāk pasmiesies bārdā un sacīs: «Labi, ka vēl tā!» Sitā gan. Nu pudele ir tukša, un jūs, jaunskungs, varat pateikties liktenim, ka jūs izārstēja īstajā laikā un ar īstajām zālēm. Starp citu, jūs man tomēr varētu pateikt: kā tagad klājas jūsu kājai?

— Nē, jods zina, nu jau daudz labāk, — atbild Totss.

Akmeņu vedēji brīdi klusēdami noskatās, kā aptiekārs aiziet, un tad, papildinājuši spēkus ar kuplu dūmu, atkal ķeras pie darba. Totss dungo kādu pazīs­tamu dziesmiņu un domīgi smaida. Savādi, nesen viņš vēl auļoja pa Krievijas pla­šumiem, tagad viņš, Totss, ir dzimtenē un spridzina ak­meņus Aizpuros. Te nav kam pavēlēt, viss jādara pa­šam ar savām rokām. O, kaut viņš varētu uz pāris die­nām atsūtīt šurp Ivanova vīrus!

Bet tuvumā nav neviena cita palīga, tikai Lible. Zvaniķis pašlaik pētī savus smilšainos zābaku stulme- ņus un klusībā prāto, kā rudenī tikt pie jaunām «gal­vām». Kur ņemt naudu? Kur ellē nozudis Mārtiņš? Kopā ar Mārtiņu darbs veicās daudz nadzīgāk. Aptie­kāra «iekšķīgās» zāles bija gluži jaukas, tās gan rem­dēja sāpes, bet padarīja slābanu visu ķermeni. Tā ka nemaz vairs negribas celties no akmens.

Tomēr jāceļas. Kas tā par slinkošanu darba laikā? Augšā! Viņš taču atpūtās, kamēr aptiekārs prātoja par laulības ostām. Pag, kas tur nāk? Sieviete? Parauj jods, tā taču ir Tēle, pati Raju Tēle! Ko gan viņa te meklē?

— Lible!

— Mm, — zvaniķis atsaucas. — Jā, tūlīt sāksim. Ak­meņiem tak kājas nepieaugs, paši uz mājām vis ne­solos.

— Vispirms paraugies uz ceļu un pasaki man — ko tas nozīmē vai «Kas tas ir?», kā rakstīts katķismā.

— Kas gan tā varētu būt? Re, uznāca uz lauka.

— Kā tad — uz lauka. Es jau arī brīnos.

Pārvaldnieks pārlaiž skatienu pār savām vecajām

darba drēbēm un tad sāk cieši raudzīties uz nācējas pusi. Piķis parauj, vai šī nevarēja atnākt kādu citu reizi, tomēr ne, jāvelkas šurp pašā darba laikā! Tā tas notiek, kad cilvēkam nav nekādu citu pienākumu kā vie­nīgi būt sava tēva meitai. Nu jāskrien vai mežā ar visiem novārtītajiem kamzoļiem un tēva caurajiem zā­bakiem. Kaut tevi…

— Tā taču ir… Ernas jaunkundze vai kas… no ķestera mājām, — Lible pēkšņi iesaucas.

— Kas par Ernas jaunkundzi? — Totss izvalba acis.

— Tā ir Raju Tēle.

— Nav, nav, — Lible ietiepjas.

— Lai jau pienāk tuvāk. Lai pienāk tuvāk, gan tad redzēsi.

Pāris minūšu abi, kaklus izstiepuši, raugās uz nā­cējas pusi, tad Totss atzīstas, ka ir kļūdījies.

— Taisnība, tā ir no ķestera mājām.

— Vai es neteicu?

Kad nācēja ir jau pavisam tuvu, Totss pieceļas, pa­smaida, tad pasper pāris soļu jaunavai pretī un sa­sveicinās.

— Labdien! Labdien! — meiča līksmi atsaucas. — Re­dziet, es tomēr jūs atradu.

— To var redzēt, — pārvaldnieks satver piedāvāto roku un pieklājīgi paklanās.

— Es jau nemaz nezinātu šurp atnākt, bet ceļā sa­tiku aptiekāru, un viņš man pateica, kur jūs meklēt.

— Jā, tepat jau esam, — Totss pasmaida un uzmet žiglu skatienu Liblem.

— Bet ko jūs šeit darāt? Vedat akmeņus? O, jūs esat kļuvis par īstu darba rūķi, Totsa kungs.

— Es jau tāpat vien . . . aiz gara laika.

— Ļoti jauki, — Ernas jaunkundze viņu uzslavē.