Oskars Lutss - Vasara

— Tas nozīmē — labu laimi, — pārvaldnieks smejas.

— Iespējams.

Atkal iestājas klusums. Meiča aizmet papirosu, sa­purina sprogaino galvu un smaidīdama paskatās Tot­sam acīs. Pārvaldnieks nespēj izturēt šo skatienu, viņš paceļ no zemes dadža lapu un saplūkā to ar pirkstiem sīkos gabaliņos. — Jā, — viņš ierunājas tikko sadzir­dami, lai vispār kaut ko runātu.

— Labi! Tātad, — Ernas jaunkundze pieceļas, -— jūs noteikti atnāksiet, vai ne? Mans tēvocis jūs ļoti ciena un bieži izsakās, ka jūs varot būt paraugs citiem jau­nekļiem. Jā, jā. Viņš vēlas ar jums aprunāties, nesen vēl jautāja, kur jūs esot nozudis.

— Labi, atnākšu, tiklīdz radīsies iespēja. Pasveiciniet no manis savu tēvoci, arī Tēli.

Erna šķelmīgi pamāj ar galvu, pasniedz Totsam savu trauslo roku, pasit salūzušo saulessargu» padusē un dodas uz ceļa pusi.

—- Tikai nesakiet nevienam, ka smēķēju. Un, kad jūs atnāksiet pie mums ciemā, labāk man papirosu nemaz nepiedāvājiet! — viņa uzsauc pa gabalu.

— Nē, nē! — Totss atsaucas un smaidīdams nolū­kojas uz aizejošo.

— Nu, — Lible pēc brītiņa nomurmina, — ja jau katru dienu nāks ciemiņi, tad mēs ar darbiem tālu netiksim.

Totss dungo dziesmiņu un atbild tikai pēc laba brīža:

— Nē, tad mēs tālu netiksim.

Kravu pārved mājās. Pēc tam tūlīt brauc atpakaļ uz lauku un uzveļ jaunu vezumu. Turpat tuvumā norēgo- jas arī Mārtiņš, tas nedroši lūkojas uz strādnieku pusi. Pārvaldnieks un zvaniķis gan ar rokas mājieniem, gan saucieniem aicina viņu tuvāk, bet bailīgais vīrs vēl atceras briesmīgos sprādzienus uz lauka un stāv" kā sastindzis.

— Vai jūs šodien nešausiet? — viņš beidzot noprasa.

— Nešausim! Nešausim! — vīri atsaucas vienā mutē.

Paiet vēl brīdis, un arī Mārtiņš ķeras pie darba. Bei­dzot vīri ir atguvuši savu krietno palīgu. Mārtiņš atkal dedzina un skalda un ar savu lielo veseri paveic tīros brīnumus. Viņš saskaldītu putekļos visus Aizpuru akme­ņus, ja tikai Totss un Lible izbeigtu šo briesmīgo dār- dināšanu.

Pusdienas laikā Lible paved Totsu mazliet sāņus un klusi saka:

— Es no tās jūsu sarunas uz lauka nekā liela nedzir­dēju, bet tikai tā … pa ausu galam …

— Tiešām? — pārvaldnieks iepleš acis.

— Neko. Es tikai gribēju pateikt, ka mans pareģo­jums piepildīsies, vai ari lai mani vairs nesauc par Kristjānu Libli, Paunveres zvaniķi.

— Kas tas par pareģojumu?

— Nu, es taču teicu, ka tās Ķīra un Raju mamzeles derības izjuks. Lai brauc mācīties kaut vai uz Vāciju — tas neko nelīdzēs. Redzi, vai tad jūs neatceraties, ko šī Erkjas vai Ernas jaunkundze, vai kā viņu sauc, vai jūs neatceraties, ko viņa jums sacīja?

— Ko tad viņa sacīja?

— Nu, Tēlei tas Kīrs nemaz lāgā nepatīkot. Sī tikai smejoties vien.

Totss brīdi klusē un tad nober kā pupas:

— Rauj viņu jupis! Nav mūsu darīšana. Musu uzde­vums drīzāk salabot kūti…

— Nu jā, — Lible piekrīt, — es jau neko… es tikai… tāpat vien.

Aizpuru vīru spēcīgajās rokās darbs sokas ātri. Papuvē ak­meņi novākti — var sākties mēslu izvešana. Totss ar ska­tienu nomēri sakrauto grēdu un atrod, ka akmeņu kūts pama-

tiem ir vairāk, nekā vajag. Bet par to nav ko bēdāt: reiz padarīts, tas otrreiz vairs nebūs jādara; nākotnē liekie akmeņi noderēs jaunās kūts celšanai. Kūts re­monts viņam tomēr uz dažām dienām jāatliek, kamēr izvedīs mēslus.

Smago darbu, pie kura iepriekšējos gados vecīši mo­cījās nedēļām ilgi, Totss, Lible un Mārtiņš paveikuši dažās dienās; līdz siena pļaujai atlicis vēl mazliet laika, un Totss steidz to izmantot kūts remontam. Siena laikā, it sevišķi pie vezumu izkraušanas, viņiem, protams, būs atkal jāiet palīgā. Kalps uzsāk art papuvi, tēvs rosās tāpat pa pagalmu un īsti nepalīdz nevienam, bet Jāzeps ar abiem saviem «zeļļiem» stājas pie pamatu mūrēša­nas. Visi trīs apsien ap vidukļiem vecus maisus un strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Reizēm arī tē­vam uzdod kādu pienākumu, sūta viņu pēc materiāla vai kāda darbarīka, kas nepieciešams kūts mūrēšanai. Vecītis sākumā gan rūc pretī, nosaukdams visu šo darbu par «veltīgu laika izšķiešanu», tomēr izpilda dēla pavēli. Vai nu uz īsāku, vai ilgāku laiku, taču pagaidām Aizpuru grožus, šķiet, tura dēls Jāzeps.

Sajās dienās nekas sevišķs nenotiek, vienīgi pārvald­nieks darbā mazliet novājē un iedeg saulē melns kā moris. Nu viņš vairs nav «salauzts», kāds bija uz pa­puves, — kāja ir gandrīz vesela. — Labi, ka vēl tā, — vakarā viņš saka, nolikdamies uz cisām un berzēdams kāju. Sēdēšanai uz šķūņa sliekšņa nepavisam vairs ne-

atliek laika, pat vakaros viņa galvā vairs neriņķo do­mas, jo tūlīt pārņem dziļš miegs. Aizmirstas Tēle, aiz­mirstas arī Kīrs ar rudo galvu un lielo mīlestību. Tomēr svētdien viņš ieraudzīja Tēli pie baznīcas un sveicināja meiču pārlieku pieklājīgi, pat it kā mazliet zobodamies. Patiesībā viņai vajadzēja izrādīt cieņu: Raju Tēle taču vairs nebija parastā skolas biedrene, bet cita vīra līgava. Protams, Tēle labprāt būtu uzsākusi ar viņu sarunu un varbūt pat aicinātu ciemos, bet pārvaldnieks nezin kādēļ aši pagāja tai garām, pārnāca mājās ļoti agri un ļoti sliktā omā. Pie darba Totss vairs nepiemin ne skolas biedrus, ne biedrenes, viņš sūta tos visus pie joda. Pie joda tiek aizraidīts viss, kas kaut kādā veidā traucē darbu.

Un tikai kādā rītā sarunas atkal novirzās mazliet sāņus.

Lible ierodas darbā, it kā ievadot plašāku sarunu, uztin sev pamatīgu smēķi un, galvu kratīdams, saka:

— Laikam jau kļūstu vecs.

—- Kā tad tā? — Totss jautā. — Vai darbs par grūtu?

— Nē, ko nu par darbu, — atbild Lible, — darbs tiks padarīts, bet…

— Kas tad tev kait?

— Sāku jukt prātā. Neko vairs nesaprotu un neap­jēdzu.

— Hmm?!

— Ja, jupis viņu zina kas un ka. Laikam jau vecums vainīgs, kas gan cits. Redzi… Ak, lai paliek, nesākšu jau muldēt niekus.

Zvaniķis sirdīgi atmet ar roku, nosviež smēķi zemē un nospļaujas.

Totss pašķielē uz runātāju, bet klusē. Protams, veca­jam praulam kaut kas aiz ādas, bet lai jau paliek. Gan vēlāk izstāstīs.

Tā arī notiek. Ap brokastu laiku Lible atkal uztin va­renu «cigāru», brīdi patērzē tāpat vien tukšā un tad diezgan neskaidri sāk stāstīt:

— Jā, ej tu sazini, — viņš saka, — kur tas īstais gals, ja jau esi stulbs kā auns. Gudrs cilvēks tūlīt sa­prastu, no kurienes vējš pūš, bet muļķis pat baznīcā dabū pērienu. Redzi, ja manā vietā būtu aptiekārs, tas tūlīt izskaidrotu visu un noskaitītu pat attiecīgu pan­tiņu. Bet es … Kas es esmu? Nu tad klausies: Ķīru famīlija nes no Rajām pienu, Tēle pati visu smuki iemēri un … un laikam jau uzlej arī pa virsu piede­vām un … Un tik tā vien — «radu būšana un radu būšana» un … Jupis viņus zina! Ir un nav; nav un tomēr ir un …

— Te nu ir tavs pareģojums! — Totss sarūgtināts iesaucas.

— Nu jā, viss vējā! Tāpēc jau arī saku — mana galva ir kā viens putras katls. Būtu labi, ja varētu šo veco galvu pārdot un nopirkt jaunu, gudrāku vietā.

— Jā, kaut gan nezinu, kas tavu stulbo galvu pirks? Kam tāda vajadzīga? Pasaulē jau tā muļķu diezgan.

— Tur jau tā lieta.

Abi klusēdami ķeras pie darba. Tad Lible uzsāk dziesmu: «Ak, brīnums, svētais brīnums …»