Oskars Lutss - Vasara

Brīdi pirms saulrieta sākas spridzināšana. Totss ar papirosu mutē stāv tālāk pie ežmalas un vēro Libles rīcību. Viņam blakus, drebēdams aiz bailēm, stāv Mār­tiņš un kaut ko nesakarīgi murmina. Mārtiņam ir va­rens augums, bet viņš baidās no bises, šaujampulvera un visa, kam ar šīm lietām kāds sakars.

Lible ar kvēlošu pagali skrien no viena akmens pie otra un aizdedzina, degauklu. Pie ceturtā akmens viņš apstājas un atskatās. Virs pirmā akmens izšaujas mazs dūmu mākonītis, akmens pēkšņi paceļas no zemes kā pēc apakšzemes grūdiena, norīb varens sprādziens — un akmens sašķeļas. Lielākie gabali nokrīt turpat bed­res malā, mazākie aizripo tālāk, kamēr sīkās šķembas svilpodamas aizlido pa gaisu.

— Horošo! — Lible iesaucas, savicinādams pagali, tad viņš aizdedzina nākamo aukliņu un krustām šķēr­sām skraida pa lauku, aizdedzinādams pārējās auklas. Bum, bum, bum — nodārd sprādzieni Aizpuru papuvē, it kā tur šautu ar lielgabaliem. Akmens pēc akmeņa sašķīst gabalos, tālumā dun atbalsis. Totss paraugās apkārt — Mārtiņš ir nozudis. Viņa skatiens atkal ap­stājas pie Libles. Zvaniķis patlaban pieskrien pie kāda akmens, bet pēkšņi sastingst kā stabs: tieši pie paša deguna akmens pārsprāgst. Acīm redzot, viņš kaut ko bija sajaucis un atskrējis atpakaļ pie aizdedzinātās auklas.

— Vai, vai! — pārvaldnieks iekliedzas aiz bailēm, ieraudzījis, ka zvaniķis aizsedz acis ar rokām un pa­griež muguru pret akmeni. — Kas noticis? Kas no­ticis?! — viņš iesaucas vēlreiz un pieskrien pie Libles.

— Ņičevo! … — Lible atmet ar roku un turpina darbu.

Pārvaldniekam pēkšņi kļūst vieglāk ap sirdi, viņš jau sāk iztēloties, ka ir slavens karavadonis, kurš komandē kauju; te pēkšņi viņa paša tuvumā sprāgst akmens un labo kāju ķer sāpīgs trieciens.

— Nu, — viņš nomurmina, — kas tas bija?

Tad viņš aizklibo līdz ežmalai un tur apsēžas.

Jā, tas katrā ziņā bija spēcīgs belziens, ko viņš da­būja, bet kas viņam lika tur stāvēt. Ar lielām pūlēm Totss novelk zābaku un apskata kāju. Kā jau to varēja sagaidīt, viņa stilbs kaist kā ugunīs, pulsē un ātri pie­tūkst.

«Jā, jā, katrā ziņā, kā mēdz teikt vecais Kīrs,» viņš domās atkārto.

Lible, aizdedzinādams degauklas, lokveidīgi virzās uz priekšu. Virs katra pārsprāgušā akmens brīdi šū­pojas viegls dūmu mākonītis, tad pamazām izklīst, sa­vienojas ar citiem dūmu mākonīšiem un pārklāj visu lauku ar rēnu miglu. Mājnieki cits pēc cita pienāk pie sētas un ar interesi noraugās šajā neparastajā ainā. Sprādzieniem tuvojoties, cūkas rukšķēdamas saskrien no olnīcas pagalmā; kāds mazs sivēntiņš, kam skrienot, acīm redzot, kaut kas gadījies, kviec kā aizkauts. Ga­nībās rej un gaudo Krancis, it kā arī viņš būtu pieda­lījies šajos notikumos.

Lible nesteigdamies tuvojas pārvaldniekam un pa ceļam aplūko saspridzinātos akmeņus. Liekas, viņš ir apmierināts ar savu darbu un uzsauc jau no tālienes:

— Rīt sāksim vest mājās.

— Jā, noteikti, — pārvaldnieks atsaucas, tirinādams slimo kāju. — Ai Lible, ja tu zinātu, cik briesmīgi tā vēl sāp. Man vienkārši neveicas ar šo sasodīto labo kāju: te tajā bija iemeties išhiass, te atkal trāpa ar ak­meni pa stilbu. Jods zina kas tā vispār par kāju. Var­būt tagad išhiass būs pārbijies un aizbēdzis, tikko stilbu ķēra sitiens. Ai Lible, ai, kaut tu zinātu, kā tā vēl…

Pārbijies zvaniķis grib viņu tūlīt vest mājās, bet slimnieks vispirms apskata katru sprādziena bedri un tikai pēc tam ļaujas aizvesties. Kalps iejūdz zirgu, Totss un Lible aizbrauc pēc palīdzības pie aptiekāra. Aizpuru saimnieks, kurš visu to redz un dzird, noraugās uz aiz­braucējiem un saka saimniecei:

— Es jau teicu, lai neākstās, mēs salabotu kūti arī bez viņa.

— Nemels niekus, — saimniece atsaka, — kas nu tu vairs par labotāju.

Aptiekārs aptausta kāju un atrod, ka kauls esot vēl veselāks nekā agrāk; satūkumu noņemšot viena prātīga, labi pārdomāta komprese.

— Jā, — slimnieks sūdzas, — bet man vēl briesmīgi sāp.

— Nu, — aptiekārs mierina, — tur neko nevar darīt. Katrs liels pasākums ir liels risks, un, kur mežu cērt, tur skaidas lec. Laiks dziedē visas brūces un sadziedēs ari šo, jo dievs mūs nepametīs nekad.

Ap slimo kāju apliek kompresi, bez tam aptiekārs iedod līdzi lielu pudeli šķidruma, lai varētu turpināt ārstēšanu. Pārvaldnieks pa ceļam uz mājām vēlreiz nāk pie atzinuma, ka pat vismazākais pasākums ir sais­tīts ar lielu risku.

Kaut gan kāja vēl stipri sāp, pār­valdnieks tomēr aizklibo uz tī­rumu. Šķiet, it kā viņš cīnītos pret kādu neredzamu ienaid­nieku, kas tiecas traucēt viņu darbā. Līdz brokastīm Totss un Lible divi vien ņemas ap smagajiem akmeņiem; Mār­tiņš, viņu varenais palīgs, ir nozudis. Atskanot sprā­dzieniem, mājnieki viņu redzējuši lielās izbailēs skrie­nam pār tīrumu, taču neviens nezina, kur viņš atrodas tagad. Vienu cēlienu viņiem izpalīdz kalps, pēc tam nozūd arī tas, un uz lauka atkal paliek pusotra vīra, jo Totss kopš šodienas uzskata sevi par «darba invalīdu».

— Tas ir bēdīgs numurs, par brīdinājumu veciem un jauniem, — viņš saka, jo kāja viņu traucē darbā.

Pievakarē uz Aizpuriem atnāk aptiekārs, lai aprau­dzītu slimnieku. No kājas noraisa apsēju, slimo vietu apziež ar kādu ziedi un pārsien no jauna. Blakus stāv Lible un klusēdams noraugās aptiekāra izdarībās.

— Nu, — aptiekārs secina pēc paveiktā darba, — ārīgi esam tavu kāju dakterējuši jau diezgan. Ir pienācis laiks lietot iekšķīgas zāles. Ārējās velk, iekšē­jās stumj, — pēc pāris dienām kaite būs no kājas laukā, un tad jūs manis dēļ varēsiet kaut vai dancot, ja vien pastarpēm nepiemetīsies kāda cita kaite.

To sacīdams, aptiekārs pamirkšķina Totsam ar aci un izvelk no kabatas plakanu pudeli, uz kuras uzlīmēta etiķete ar uzrakstu «Iekšķīgi».

— Jā, — Totss piekrīt, aplūkodams pudeli, — šīs zāles ir iekšķīgas.

— Nu jā, — tās stumj. Iemetiet malciņu!'

Pārvaldnieks pieliek pudeli pie mutes un dzer.

— Mm, — viņš saka, — tās ir gluži labas.

— Lai nu būtu kā būdams, bet tās stumj, — apstip­rina aptiekārs. — Iemetiet ari jūs, zvaniķa kungs.

Zvaniķis izbrīnījies uzlūko runātāju, tad uzmet ska­tienu savām kājām ūdenszābakos un saka:

— Ko tad es, mani kāti ir veseli.

— Tad tie kļūs vēl veselāki.

— Kā aptiekāra kungs pavēl — var jau arī iemest.

— Tā, — aptiekārs secina, kad Lible izdzēris savu devu, — nu būs arī man pašam jāiepilina rīklē kāda pilīte. Manas kājas gan nav slimas, toties tām ir kāda cita kaite: vecas. Bez visām citām īpašībām šīm zālēm piemīt vēl kāda sevišķa īpašība — tās dod vecām kā­jām jaunu sparu. Topiet veseli un dzīvojiet tik labi, cik labi vien mākat!

Aptiekārs izpalīdz savām vecajām kājām, piešķirot tām jaunu sparu, apsēžas uz akmens un noņem plat­mali. Redzēdams ciemiņa kailo, ar sviedriem klāto pa­kausi, pārvaldnieks nespēj novaldīt smaidu.

— Ahā, — aptiekārs to tūdaļ pamana, — mans kai­lais pakausis atkal sagādā kādam prieku. Bet, pirms neesmu aizmirsis, es jums, jaunekli, gribētu ko pateikt.

— Tas nekas, aptiekāra kungs, — Lible noņem savu cepuri, — arī mana galva ir kaila.

— Nē, nu, — domā viesis, — tā ir pavisam cita lieta. Jūsu galva ir noskūta, tur ar laiku kaut kas ataugs, bet mans pauris ir pliks un tāds arī paliks. Ak jā, iegaumējiet, jaunekli, un paturiet prātā. Ja plikgalvji būtu sliktāki par citiem, tad Jēzus tos nebūtu izraudzī­jies par apustuļiem. Kā jau jūs abi zināt, tad vissvarī­gāko darbu tā kunga druvā ir paveikuši tieši plikgalvji. Es nekur neesmu lasījis, ka Jēzus būtu viņiem kādreiz pārmetis šo trūkumu, kaut gan tas pieminēts svētajos rakstos un par to pat ir sacerēta dziesmiņa: