Oskars Lutss - Vasara

Trokšņainā ziema bija garām; vai tiešām būtu jāsāk gaidīt, lai īsā vasara paietu vēl ātrāk?

Arnis apstājas. Bērnībā viņš te nāca zemenēs kopā ar Mati. Kā viņi abi priecājās, atraduši ogu! Zēni nekad neapēda ogas tūlīt, bet uzvēra uz smilgām, lai būtu ko parādīt mājās. Arnis atceras, ka bērnībā viņš bieži gāja uz mājām ar sarkanu pērļu virkni rokā.

Tagad zāle pie akmeņiem nobradāta, it kā šajā klu­sajā laukumiņā būtu mīņājušies zirgi. Zemē vāļājas sa­plēsta papirosu kārbiņa un daži saspiesti papirosi.

Pēc brītiņa jauneklis pieceļas un gausi dodas tālāk. Drīz viņš nonāk pie Raju ērberģa, kuram senāk tuvo­jās ar lielu bijību. Viņam šķiet, ka šī lepnā ēka pēdējā laikā daudz ko zaudējusi no savas varenības: pirmkārt, tā vairs neliekas tik liela kā senāk, otrkārt, plānā krā­sas kārta uz sienām ir sačokurojusies, padara ēku vecu, tā izskatās nolaista. Arnis vēl gribētu brīdi aplūkot māju un atsaukt atmiņā dažus pagātnes notikumus, bet viņš jau ir pamanīts, viņu priecīgi apsveic un ieved liel­istabā kā retu viesi.

— Ahā, — Tēle iesaucas, — beidzot tomēr pilsētā

kļuva garlaicīgi, beidzot atradi ceļu uz Paunveri. Tevi jau šeit gaidīja sen, bet mūsu Arnis neparko negribēja nākt. Nu, vai uz laukiem nav jauki, ko?

— Jā, ir gan, — Arnis piekrīt.

Tēlei nevajadzētu runāt tik ātri un aizgūtnēm. Var­būt viņa baidās ko nokavēt? Viņiem taču gandrīz nav par ko sarunāties. Šķiet, ka ar šo steigu viņa grib ap­slēpt savu satraukumu vai ko citu.

— Un tā tu palaistu garām visjaukāko laiku.

— Nekas, vasara vēl tikai sākas.

— Pie mums, Paunverē, ir daudz visādu jaunumu. Iedomājies — Totss atgriezies no Krievijas.

— Zinu. Arī Kīrs ir atpakaļ.

— Tiešām? Tu zināji, ka viņš bija Krievijā?

— Zināju … un zinu šo to vēl. Un… Vēlu laimes!

— Tiešām? Nu jā, mājnieki, protams, pastāstīja. Pa­teicos. Pilnīgi negaidīti, vai ne? — Tēle pietvīkst un novēršas.

— Nē, — Arnis atsaka, — kādēļ negaidīti? Viss ir iespējams. Kādēļ negaidīti? Kīrs ir krietns puisis.

— Tiešām?

Tēle cieši vēro skolas biedru un pūlas ieskatīties tam acīs. Arnis ir vēss un mierīgs; viņa acīs nepavīd ne­viena dzirkstīte. Skaidrais un atklātais skatiens Tēli sāpīgi satrauc: meiča pēkšņi saprot, ka bijušās jūtas izgaisušas kopā ar pagātni. Izgaisušas pavisam, uz mūžu, jo Arnis nav no tiem, kas prot noslēpt savas īstās noskaņas. Arnis tiešām ir vienaldzīgs par savas skolas biedrenes likteni, jo viņš it kā iedrošinādams saka:

— Kīrs ir krietns puisis.

Vai tas tikai tā šķiet, jeb vai Arnis tiešām uzelpo vieglāk, izdzirdis, ka'Tēle apstiprina kaut kur saklau­sītās baumas? Tādā gadījumā viņa līdz šim Arnim bijusi tikai nasta, no kuras viņš tik viegli un ātri tika vaļā. Tā. To jau varēja sagaidīt, par to viņa bija bažī­jusies un tomēr vēl mazliet cerējusi.

— Tiešām? — meitene jautā vēlreiz. — Vai Kīrs ir krietns puisis?

— Jā, es domāju gan, — atbild Arnis.

Sajā mirklī viņš pamana skolas biedrenes sejā sa­rūgtinājumu un saprot, ka viņš ir pateicis vairāk, nekā vajadzētu.

—Var jau būt, — Tēle it kā šaubās. — Es viņā ne­esmu saskatījusi nekādu sevišķu labumu, ne arī ļau­numu, bet viņam tomēr piemīt kāda krietna īpašība: viņš nesvārstās kā dažs labs cits, bet paliek uzticīgs dotajam vārdam. Viņš ir — es nezinu, kā to pateikt, — vīrišķīgs vai katrā ziņā tāds cilvēks, kas paliek pie sava.

Arnis tikko manāmi pietvīkst, bet atbild ar agrāko mieru:

— Jā, tev taisnība.

— Vai ne? Vai tu to neesi ievērojis? Jau skolā …

— Jā, — jauneklis piekrīt.

— Es nemīlu gaisagrābšļus. Viņi var būt gudri, ga­rīgi bagāti, izglītoti, bet blakus vīrietim ar raksturu viņi tomēr šķiet smieklīgi. Vai nav tiesa? Nu jā, un es vairs neesmu nekāda ganu skuķe, kas dzenas pēc ārējā spožuma.

ŠAjos vārdos Arnis saklausa vēl vairāk rūgtuma nekā pirmīt. Arņa skatiens lēni klīst apkārt pa istabu, viņš pūlas atcerēties, kad un kur šim cilvēkbērnam devis kā­das cerības. Nē, viņam nevajadzēja nākt uz Rajām — šie gājieni te augšā nekad nesagādāja nekādu prieku.

Meiča pētoši raugās uz jaunekli un, šķiet, lasa tā domas.

— Ak nu, atmetīsim šīs sarunas, — viņa pēkšņi saka. — Kādēļ runāt par tik garlaicīgām lietām? Katrs dzīvo, kā prot. Labāk pastāsti man pilsētas jaunumus, jo tur droši vien ir daudz interesantāk nekā šeit, uz laukiem.

— Arī pilsētā nav nekā sevišķa. Lēsta sūta sveicie­nus — tātad, protams, arī tev. Tas gandrīz ir viss. Arī Lēsta drīz atgriezīšoties uz laukiem — gribot atpūsties.

— Tiešām? Jā-jā. Totss stāstīja, ka Lēsta tagad esot rakstnieks, vai tiesa?

— Tiesa gan. Viņa grāmatu jau iespiež.

— Savādi! Lēsta — rakstnieks! Nebūtu ticējusi. Tad jau drīzāk tev vajadzēja kļūt par rakstnieku.

— Kāpēc?

— Tu skolā biji liels sapņotājs.

— Ak, — Arnis atmet ar roku, — no manis neiznāks nekas.

— Kā tad tā? — meitene brīnās un grib vēl kaut ko piebilst, bet apklust. Aiz durvīm kāds ieklepojas un nedroši pieklauvē.

— Jā, iekšā!

Durvīs parādās Ķīra sarkanā galva.

— Nu, nāciet, nāciet iekšā! — Tēle aicina.

— Nē … es … — nācējs īd uz sliekšņa, — negribu jūs traucēt. Atnācu tāpat… uz vienu mirkli… Lab­dien! Man vajadzēja tev… jums… kaut ko pateikt. Nezināju, ka pie jums ir sveši cilvēki.

— Nāciet iekšā! Te nav neviena sveša. Jūs taču pa­zīstat Tali?

— Pazīstu gan, — skroderis ripina pirkstos platmali.

— Nāciet un apsēdieties, netielējieties.

Rudmatis sper pāris soļu uz priekšu un apsēžas uz tuvākā krēsla maliņas.

— Nu, ko laba dzird? — Tēle jautā.

— Neko sevišķu. Briesmīga svelme.

— Vai pie Totsa bijāt?

— Ko? — Jorhs satrūkstas. — Ak pie Totsa? Nē, vēl neesmu bijis.

— Kāpēc?

— N … nebija laika. Tādēļ jau atnācu, ka … varbūt jūs aprunātos ar viņu pati… ka … Negribu uz turieni iet. Var būt, ka būs labāk, ja aizietu jūs, vai kā …

— Es! Nenāk ne prātā. Tā ir jūsu darīšana — ejiet vai neejiet. Jūs vairs neesat nekāds puišelis, kas jāvadā aiz rokas. Nē, Kīr, nokārtojiet pats savas darīšanas, jums enerģijas un uzņēmības diezgan.

— Jā, bet…

Meitene vairs negrib klausīties sava līgavaiņa čīk­stēšanā, viņa atkal pievēršas Arnim un uzsāk sarunu par Ernas jaunkundzi, Savādnieku un par to, kā tie kādā jaukā svētdienā bija ciemojušies pie ķestera. Arnis, protams, paliks šeit līdz rudenim; nu te būs vai­rāk jauniešu un laiks aizritēs jautrāk. Vai ne?

— Jā, — Arnis piekrīt, — kādu laiku jau palikšu.

Kad Arnis sāk atvadīties, arī Kīrs aši pieceļas un

saka:

— Ari es iešu, Tali, es gribu ar tevi mazliet parunā­ties. — Pagriezies pret Tēli, viņš sastostās. — Rīt es atnākšu atkal, tad pastāstīšu visu.

— Ko jūs pastāstīsiet?

— Nē, nu … tāpat… Gribēju jums kaut ko … tāpat vien.

— Jocīgi! Jūs visiem gribat kaut ko sacīt, ar visiem gribat aprunāties, bet patiesībā nepasakāt neko. Ko jūs mīņājaties?

— Nē, nu, kā tad tā? Rīt es visu pateikšu.

Abi skolas biedri iziet tikpat klusi, kā ienākuši. Tēle paliek stāvot istabas vidū un domīgi raugās grīdā. Vi­ņas skaistās uzacis savilktas, mutes kaktiņos iezogas rūgtums.