Oskars Lutss - Vasara

— Man nav nekāda naida, neķēmojies. Galvenais ir kauli.

— Nu, ja nav naida, tad izturēs arī kauli. Bet tagad dod ātrāk darbu, gan jau redzēsi, kā es raušos. Ja jau pārbaudei jābūt, tad lai ir! No darba es nebaidos.

— Skaidrs, — Totss iesaucas. — Darba Aizpuros netrūkst. Ņem un aizvel šos akmeņus no kūtspriekšas uz gatvi. Tur mēs uzcelsim žogu, lai lopi neskrietu labībā.

— Ahā, — māceklis vērīgi pamāj ar galvu, — nu jā, tad lopi, nākdami no ganībām, netiks labībā.

— Lūk, lūk, — pārvaldnieks uzslavē. — Tas ir labi, ka tu visu tik ātri aptver. Tur jau ir tā māksla, ka jā­strādā ne vien rokām, bet ari galvai. Horošo! Tad tikai ķeries klāt: iesākums ir labs. Pag, ko es tev vēl gribu jautāt, ak jā, bet vai tu ar zini, kādēļ es tev vispār lieku aizvelt šos akmeņus no šejienes?

Kīrs piešķiebj galvu, mazliet padomā un smaidīdams atbild:

— Nē, nezinu. Kadeļ tu vispār tos liec aizvelt no šejienes, — es nezinu.

— Nu redzi. Tur jau ir tas āķis, ka ikvienai rīcībai ir sava jēga. Vispār es šos akmeņus lieku aizvelt no še­jienes vairāku iemeslu dēļ. Varbūt tu domā, ka man steidzami jāuzceļ žogs? Nē, ķēms, akmeņu žogs ir bla­kus lieta. Zogu var taisīt arī no kārtīm, ja ir nepiecie­šams. Bet atceries un iegaumē, ko es tev teikšu. Ak jā, vispirms atbildi man uz jautājumu: vai šie akmeņi vis­pār var palikt šeit, kur tie atrodas?

— Nudien nezinu, — Kīrs sūkstās un, acis mirkšķi­nādams, piebilst: — Var būt, ka var. Kādēļ lai neva­rētu — tie tak nebrēc.

— Nē, dārgais Kīr, — Totss pamāca, — tur jau tā lieta, ka brēc.

— Brēc — akmeņi! Nerunā niekus!

— Jā, jā. Tagad tu vismaz sāc nojaust, ko nozīmē lauku virčapte. Nē, brāl, tas nav joks. Tātad personas, kas vēlas kļūt par zemkopja mācekļiem, vispirms pār­bauda. Klausies uzmanīgi. Akmeņi katrā ziņā ir jāaiz- veļ no šejienes, citādi lopi, skriedami uz kūti, ievainos kājas. Pats redzēsi, ar kādu steigu tie šodien meklēs patvērumu no dunduriem; tā viegli var notikt nelaime. Tas bija pirmkārt. Otrkārt: ko teiks sveši cilvēki, redzē­dami pie Aizpuru kūts šos akmeņus? Tie sacīs — šajās mājās dzīvo nolaidīgi cilvēki, re, nevīžo novākt pat akmeņus. Un vēl sacīs: «Mēs neredzam nekā cita kā

vienīgi vairākus pārus garu stilbu, un arī tie paši kus­tas pārāk gausi.» Nu jā, un, treškārt, arī es pats, kā jau saimnieks, nevaru ko tādu paciest. Redzi, dārgais skolas biedri, šo iemeslu dēļ es lieku tev novākt šos akmeņus. Rodas jautājums: uz kurieni tos velt?

— Tu jau pats teici — uz gatvi.

— Jā, uz gatvi! Uz gatvi gan, bet kāpēc uz gatvi?

— Jāceļ akmens žogs?

— Jā, akmens žogs! Kādēļ akmens žogs? Es teicu, to var uztaisīt arī no kārtīm.

— Tots, — Kīrs iesaucas, — tu man galīgi sajauksi galvu!

— Nu jā, tur jau tā lieta! Kaulus mēs vēl nemaz ne­esam pārbaudījuši, iznāk, ka tava galva ir gaužām stulba. Klausies uzmanīgi. Vispār šie akmeņi no šejienes jāaizveļ, vai ne?

— Jā.

— Nu jā. Bet jājauta: uz kurieni? Atpakaļ uz lauka mēs tos nevaram vest, pirmkārt, tas ir pārāk tālu, un, otrkārt, tīrums atkal būtu pilns ar akmeņiem. Vai ne?

— Jā.

— Vest uz purvu, sasviest lama — arī par tālu. Vai ne?

— Jā. Nē, nu, ko nu par to!

— Bez tam šie akmeņi pēc pāris gadiem būs vaja­dzīgi jaunās kūts celšanai. Vai ne?

— Nu jā.

— Bet kā būtu, ja mēs izraktu lielu bedri tepat un saveltu akmeņus tur iekšā?

— Nē, — Kīrs iesmejas, — tad tos būs grūti izcelt, kad atkal vajadzēs.

— Nu-nu-nu! Uz to pusi jau iet. Pareizi! Tātad iznāk, ka … Nu, nu?

— Ka mums tie jāaizveļ uz gatvi un jāuzceļ žogs.

— Nu — paldies dievam! Labi, ka izgāja vēl tā! Tad tikai ķeries klāt, aizvel akmeņus uz gatvi un uzcel žogu. Tas, ko es tev patlaban stāstīju, — bija teorija; kad sāksi velt, — būs prakse.

— Ahā, — Kīrs samirkšķina acis, — teorija un prakse.

— Tavu traku muldēšanu! — Lible apcērtas uz papēža, ar visu spēku triec pret zemi papirosa galu un smejas kā negudrs. Rudmatis pieiet pie akmeņiem, brī­tiņu padomā, tad nedroši ieminas:

— Bet tie taču ir tik lieli.

— Ak skolas biedri, — atbild pārvaldnieks, — agrāk tie bija vēl lielāki. Kaut tu būtu tos redzējis uz papu­ves. Ķeries vien klāt, neko darīt, tā ir spēka pārbaude. Mēs ar Libli salabosim izkaptis, kalps sāks art pa­puvi — katram būs savs darbs. Ak jā, Lible, tikko Kont- kīlas vīrs būs uzsitis kūtij jumtu, liksim tam salabot arī rijas jumtu un izbalsināt kambari. Un plīti, plīti neaizmirsti, plīti un skursteni! Smilšu un ka|ķa ne­trūkst. Mārtiņš nāks līdzi uz pļavu, un, kad siens purvā būs novākts, liksim viņu turpat pie grāvju rakšanas. Nu jā, un māceklis Kīrs cels akmens žogu. Kā tu domā, Lible, tā, manuprāt, būs vislabāk?

— Jā, sākumā būs labi. Vēlāk padomāsim, ko darīt tālāk.

— Skaidrs! Iesim un sakārtosim izkaptis. Rīt ar rasu būs viegla pļaušana.

Pārvaldnieks un zvaniķis nozūd piedarbā, skroder- meistars paliek pie akmeņiem. Kādu brīdi sarkanmatis kā neziņā mīņājas uz vietas, tad atrota piedurknes un satver lielu akmeni.

Vājais vīrelis izstiepjas gluži kā slieka, pūš un sten, ka baigi klausīties. Saule ceļas arvien augstāk un nežē­līgi svilina mācekļa pakausi. Aizvēlis pirmo akmeni uz gatvi, Kīrs ir slapjš kā no mārka izvilkts un tik pār­guris, ka noliekas turpat pie akmens uz dažām minūtēm atpūsties. Totss un Lible viņu paslepus vēro piedarba nojumē un smejas kā velni.

Ar laiku nedzīvajā vīrelī atkal ieplūst mazliet dzīvī­bas spēka. Vispirms gulētājs pakustina tievās, garās kājas, tad atslejas uz elkoņa un paraugās debesīs, it kā gaidītu no turienes palīdzību savās ciešanās. «Velni» piedarba nojumē paslēpjas.

— Redzēs, — saka Lible, — kas notiks, kad viņš aizvels nākamo akmeni.

— Ej nu sazini, izlaidīs vēl garu. Sāda spēka pār­baude nav nekāds joks.

Abi zobgaļi atkal sāk šķindināt izkaptis un neganti lādēties, it kā pats nelabais traucētu viņus darbā. Mā­ceklim jāredz un jādzird, ka visapkārt kūsā spraigs darbs, ka tikai viņš viens netiek galā ar «lauku vir- čapti».

Ar otro akmeni Kīram darbs veicas vēl daudz grūtāk nekā ar pirmo.

Pusceļā rudmatis pēkšņi pārtrauc velšanu, apsēžas uz akmens un slauka nosvīdušo pieri. Ūh, ūh, ūh — kādi sasodīti smagi akmeņi! Tu, cilvēks, vari pārstiep­ties, bet darbs kā neveicas, tā neveicas. Ej nu sazini, varbūt viņa spēks lauku darbam tomēr par vāju, citādi taču šis nelietis Totss nebūtu tik pamatīgi nobrīdinājis. Ar kādu prieku viņš pamestu visu un ietu atpakaļ uz mājām pie ierastā amata, bet Tēle, Tēle! Sī spītīgā, stūr­galvīgā skuķe! Lai pagaida! Gan viņš to kādreiz dabūs savos nagos, tad uzšķirs pavisam citu lappusi un ne­ļaus vairs sevi komandēt un dancināt kā cirka sunīti. Lai tikai pagaida! Pienāks laiks, kad komandēt sāks viņš pats.

Pēc īsas atpūtas rudmatis atkal ķeras pie darba, bet akmens nemaz nav kļuvis vieglāks,.gluži otrādi •— na­baga Kīram tas liekas vēl smagāks. Nolādētajam akme­nim it kā pieaugušas saknes, un tas nekust.

— Velns! — Kīrs nikni nospļaujas. Bet kaut kas to­mēr jādara, stāvēt uz vietas arī nav nekādas jēgas, it īpaši, ja esi pieņemts uz pārbaudi. Pametis lielo akmeni, Jorhs sāk nest uz gatvi šķembas un oļus. Sis darbs, protams, sokas daudz labāk, bet arī te drīz vien rodas šķēršļi.