Oskars Lutss - Vasara

— Ē, — iesaucas zvaniķis, iznākdams no piedarba, —'kurš tad tā dara? Vispirms lielos, tad mazākos. Lielie jāliek apakšā, mazie — virsū; mazākos aiznesīsim vē­lāk ar rāmi. Nē, nē, tā nevar, sābri!

— Lielie ir briesmīgi smagi, — rudmatis saviebjas. — Nāc pamēģini pats.

— Nu jā, nu, — spriež Lible, — vai gan neesmu izmēģinājies diezgan? Kurš cits tos atstiepa no papuves, ja ne es? Sie pāris soļi līdz olnīcai — tīrais nieks. Sa­raujiet, saraujiet, Jorha jaunskungs!

— Jā, kā tu sarausi, ja nav spēka, — Jorhs gaužas.

— Stiepies kaut vai pušu, bet… Dodiet man kādu vieglāku darbu, lai akmeņi paliek Mārtiņam.

— Jā, vieglāku darbu! Bet man te nav nekāda noteik­šana. Tā ir pārvaldnieka darīšana. Bet, nu, ja spēki tiešām galā, ieturiet mazu pauzīti, aizjoziet uz Paun- veri un atnesiet mums lāsīti sīvā brokastīm. Pārvald­nieks pašlaik iegāja istabā — nekavējieties.

— To var, — Kīrs priecīgi iesaucas. — Sūtiet mani, kurp vien vēlaties, aiziešu labprāt, tikai tos lielos ak­meņus, tos …

Tikko Jorhs ir aizgājis, Lible, Totss un Mārtiņš aši ķeras pie darba un ātri nogādā akmeņus uz gatvi. Lie­lākos veļ Mārtiņš, mazākos pārvaldnieks un zvaniķis aiznes uz rāmja. Līdz Ķīra atnākšanai tiek uzcelts prāvs valnis.

Totss paliek rosāmies pie žoga, bet viņa palīgs nozūd piedarbā.

— Nesaprotu, — Kīrs satrūkstas, — kā akmeņi no­kļuva šeit?

— Nu, paši jau neatnāca, — pārvaldnieks atbild pār plecu.

— Tu atvēli visus viens pats?

— Nu jā, — noskan vienaldzīga atbilde, — kas tos ko neatvelt?

— Hm … Jāzep, tu esi īsts spēkavīrs.

— Ē, kas nu es par spēkavīru! Tāpat vien panieko­jos. Briesmīgs karstums, citādi padarītu vairāk. Tādā svelmē darbs lāgā neveicas.

Sajā acumirklī pie abiem pienāk Lible un lūdz pār­valdniekam smēķi. Viņa tabakas maciņš esot iekritis vircas bedrē, un nu dari, ko zini. Ja dabūtu uzvilkt kaut vienu dūmu!

—- Jā, — pārvaldnieks gramstās pa kabatām, — to vari dabūt.

— Lai tev veselība, jaunskungs! — zvaniķis patei­cas, bet diemžēl pārāk agri: piedāvātajā kārbiņā nav neviena papirosa.

— Skat, nelabais, — pārvaldnieks saskaišas, — nu esam abi dimbā. Neatliek nekas cits kā iet uz purvu plūkt sūnas. Kaut tevi jupis ar visu tavu tabakas maku! Varēji to iemest citur, nevis vircas bedrē.

— Jā, nu … — zvaniķis noplāta rokas. — Kas pa­galam, tas pagalam!

— Esi tik laipns, Jorh, aiztec uz Paunveri un atnes mums smēķus, — pēc īsām pārdomām pārvaldnieks norīko.

— Uz Paunveri! — nosvīdušais skolas biedrs elš. — Kādēļ neteicāt agrāk — es tikko nāku no Paunveres.

— Tiešām? — Totss brīnās. — Bet kādēļ neteici agrāk, ka iesi uz Paunveri, es būtu licis atnest. Nu, bet tādam brašam puisim viens solis bijis nebijis, ņem tikai kājas pār pleciem un — aidā; es skatīšos pulkstenī, redzēsim, cik drīz tu būsi atpakaļ.

— Dieva sodība! — Kīrs iestenas, pasniegdams Lib- lem degvīna pudeli. — Tādā karstumā cilvēks var garu izlaist.

— Jā, nav viegli kļūt par opmani, — Lible pašūpo galvu.

Nelaimīgajam vīrelim neļauj pat atvilkt elpu. Ap pusdienas laiku Totss sāk sūdzēties par briesmīgām kaulu sāpēm. Lai tikai atkal ņemot «kājas pār pleciem» un jožot uz aptieku pēc zālēm. Bet ar to pārvaldniekam vēl nepietiek: laiku pa laikam viņš izmet Liblem pa dzēlīgai piezīmei, ka kopš šīs dienas barojot savā azotē odzi un tā tālāk. Vakara cēlienā Jorham jāmaisa kaļķi, jāmīca māli un atkal jāveļ briesmīgie akmeņi. Beidzot rudmatis ir tik noguris un apnicis, ka tikko spēj pavilkt kājas. Tomēr viņš nepaliek pa nakti Aizpuros, bet grī­ļojoties velkas uz mājām.

— Nu, vai opmaņa amats jau rokā? — noprasa Benno. Tie abi ar Viktoru met kūleņus pagalmā.

Vecākais brālis tikai nikni pablenž uz jautātāju un šņākdams ieiet istabā. Uz sliekšņa viņš vēl izdzird, kā balamute Benno stāsta Viktoram: Jorhs iejūgšot ratos septiņas cūkas un braukšot uz Paunveri precībās. Mier­mīlīgais puisēns, kad vien iespējams, cenšas iedzelt Jorham; Jorha vainas dēļ viņam jāatsakās no jauna uzvalka un zābakiem; vecākā brāļa brauciens uz Krie­viju sagādāja papum tik lielus zaudējumus, ka par citiem izdevumiem nedrīkst ne iepīkstēties.

Vecākais brālis tāpat nepaēdis iemetas gultā un iegrimst miegā kā dziļā akā.

Otrā rītā nākamais pārvaldnieks sūdzas, ka viņa lo­cekļi degot vienās ugunīs. Pirms brokastlaika viņš ne­spējot piecelties no gultas, lai arī kā gribētu: viņa kā­jas ļogoties kā pātagas kāti. Sī lauku virčapte esot kaut kas briesmīgāks par briesmīgu, un Totss tiešām neesot veltīgi runājis par tā saucamo spēka pārbaudi. Ja viņam visu mūžu būšot jācieš tādas sāpes, tad . .. tad pārvaldnieki esot visnelaimīgākie cilvēki pasaulē un šīs bezgalīgās mokas nespēšot remdināt mīlestība, kaut arī tā kaistu sirdī ar astoņdesmit piecu grādu kar­stumu. Visa miesa esot kā viens vienīgs sāpju kamols, pie kam vislielākās mokas sagādājot vēders. Pēc tādas staipīšanās zarnas noteikti sametīšoties mezglā.

Bet: «Dzīvā mīlestības vara lielus brīnumdarbus dara,» — kāds dzejnieks ar šīm nemākulīgi uzrakstī­tajām vārsmām izteicis diezgan patiesu domu, lielā mīlestības vara piešķir Ķīra nevarīgajam augumam varenus spārnus, jau pēc brokastīm mēs viņu redzam sparīgi soļojam pāri kapukalnam uz Rajām. Viņš stei­dzas paziņot Tēlei, ka tas jau veselu dienu vingrinājies pārvaldnieka amatā un ticis par soli tuvāk savai laimei. Maršējot sastingušie locekļi kļūst aizvien kustīgāki, un Jorhs atrod, ka ir iespējams palikt uzticīgam savam nodomam, un tāpēc viņš tūdaļ dosies atpakaļ uz Aizpu­riem, tikko būs saticis «viņu».

«Viņas» priekšā Kīrs izstiepj savas trīcošās rokas un gari un aizgūtnēm stāsta, cik lielu upuri tas viņas dēļ nesis un ka turpmāk ir gatavs nest vēl lielākus upurus. Meitene ar nepacietību gaida, kamēr jauneklis beidz atzīšanos, tad pikti, it kā ar aizturētām dusmām iesau­cas:

— Ejiet projām, Kīr, un dariet, ko vien vēlaties, bet mani lieciet mierā! Man neinteresē ne jūsu dzīve, ne jūsu mērķi.

Negaidītais trieciens laupa Kīram jebkuru kustības spēju; todien nelaimīgais rudmatis vairs ne­pieceļas no gultas. Ausis dārd visi Krievijas preču vagonu ri­teņi, un vesels leģions sanik­notu konduktoru prasa gan biļeti, gan piedzen soda naudu. Brālis Benno nopircis sev cērmju zāļu vietā konfektes un grauž tās tieši pie gulētāja auss. Mazais sātans ar jaunākā brāļa ģīmi uzskata, ka var atļauties šo nelietību sakarā ar vecākā brāļa kārtējo neveiksmi.

Bet Raju Tēle, kas it kā neviļus sagādāja Kīram tā­das sirdssāpes, vēl tajā pašā dienā veic ilgāku pastaigu un, šķiet, pat vairs neatceras, kas notika šorīt. Viņa dodas pa taciņu uz augšu un zagšus paskatās uz Sāres pagalmu. Neieraudzījusi tur neviena cilvēka, viņa, dun­godama dziesmiņu, pagriežas uz lielceļu. Meiča atska­tās vēl pāris reižu, taču sētsvidus joprojām pilnīgi tukšs — saime droši vien rosās pļavā, un kopā ar ci­tiem ir aizgājis arī tas, ko viņa bija cerējusi ieraudzīt.

Tādā vientulībā, tik sliktā garastāvoklī cilvēks ir spē­jīgs nodarīt ko ļaunu. Šovasar tādus brīžus nācās pie­dzīvot bieži, bet tad kā glābiņš bija uzpeldējušas kādas domas, mirkļi, kas nomierināja, pat iepriecināja, taču šodien jau no paša rīta viņu nospiež kāds neizprotams gurdums un apnicība. Tēles garastāvoklis kļūst vēl drūmāks: ieradusies Paunverē, viņa nesastop mājās Ernas jaunkundzi. Viņai šķiet, it kā visi Paunveres iedzīvotāji būtu sazvērējušies pamest viņu gluži vienu. It kā citi cilvēki turētos draudzīgi kopā un tikai viņai vienai jāklīst kā vilkam gar sētu. Tēlei kļūst žēl pašai sevis un reizē ar žēlumu pamostas naids pret citiem.