Oskars Lutss - Vasara

Tad viņa pēkšņi noplūc puķes ziedlapiņu un sapluinī pirkstos. Pēc tam, it kā ko meklēdama, palūkojas ap­kārt, vai neatradīsies vēl kaut kas, ko varētu saplosīt vai sadauzīt. Tēles skatiens apstājas pie taciņas, pa kuru abi skolas biedri lēni aizsoļo uz lielceļa pusi. Viens no gājējiem, pret kuru viņa ir pilnīgi vienaldzīga, rīt atkal atgriezīsies … ar kādu jaunu ziņu, bet otrs, kuru viņa gaidījusi vienmēr un gaida vēl joprojām, varbūt vairs neatgriezīsies nekad; viņa pati to aizbaidīja ar saviem neprātīgajiem vārdiem. Kāda neiecietība, kāda muļķība! Vai tā atgūst zaudētu sirdi? Nē, viņa nespēj ilgi palikt bezdarbībā. Viņai vajag sevi kaut kā pār­mācīt, kaut kam atriebties. Tēle ātri ieiet blakus istabā, iznes no turienes fotogrāfiju un vēstules, ko viņa, turē­dama augstu pie loga, saplēš sīkos gabaliņos, it kā vē­lēdamās, lai to redzētu arī aizejošais jauneklis. Jāsa­rauj saites ar pagātni, lai izgaist un iznīkst viss, kas viņai kādreiz bijis mīļš un dārgs. Redzi! Redzi, Arni, te ir tava fotogrāfija un tavas liekulīgās vēstules… uz grīdas, putekļos. Tu pats to gribēji. Meiča spārda sa­plēstos papīra gabaliņus ar kājām un dusmās izsaka vārdus, kam jāpaliek starp četrām sienām un ko nav lemts dzirdēt nevienam. Tad viņas skatiens apstājas pie lapiņas, uz kuras uzrakstīts pāris dīvainu vārdu, pus­teikums — nerātns, bet tomēr tik mīļš, ka viņai gribas to aplūkot tuvāk. Jā, tā viņš kādreiz rakstīja . . . Bet visai līdzīgiem vārdiem jābūt arī vēl uz citām lapiņām, viņa atceras. Tiešām, tiem jābūt kaut kur, vajag tikai pameklēt. Meiča pieliecas tuvāk pie lapiņām, meklē uz­manīgi, aizskar ar pirkstiem kā bērns, kurš saplēsis dārgu rotaļlietu, tad pēkšņi jūt, ka acis satumst un visi vārdi un teikumi saplūst kopā.

Uz saplēsto vēstuļu kaudzītes nokrīt asara, papīra lapiņas tiek rūpīgi savāktas un aiznestas atpakaļ blakus istabā.

Skolas biedri jau ir pagājuši labu gabalu tālāk un patlaban nogriežas no taciņas uz lielceļa.

— Jā, Tali, — Kīrs saka, — vai tu man kā vecam skolas biedram neizdarītu mazu pakalpojumu?

— Piemēram?

— Vai tu nevarētu aiziet pie vecā Kentukijas Lauvas un kaut ko nokārtot?

— Vispirms man jāzina, kas.

— Nu jā … — Kīrs ierauj galvu plecos. — Redzi… Lieta ir tāda, ka … Bet tam jāpaliek noslēpumam, dār­gais Tali. To neviens nedrīkst zināt. Neviena dzīva dvē­sele — vai saprati?

— Kā vēlies, mīļais Kīr.

— Nu jā, — rudmatis pēkšņi it kā atdzīvojas, — lieta ir tāda, ka esmu nolēmis izmācīties par zemkopi. Ir vairāki iemesli — par to es tev pastāstīšu kādreiz vē­lāk. Nu, bet visā apkārtnē, izņemot Totsu, nav neviena cita. Hī, arī Totss nav nekāds labais, bet kur tu ņemsi labāku? Vai tu neaizietu pie Totsa un nepateiktu, ka es gribu kļūt par viņa mācekli, ko?

— Ak šitā? Vai nebūtu labāk, ja tu aprunātos pats?

— Nē, mīļais Tali. Tu zini, ka Totss ir liels bala­mute un dažreiz mazliet jucis. Tagad tur strādā arī Lible un .. . negribas ar viņiem sapīties.

— Bet, ja tu iesi uz Aizpuriem par mācekli, tev tomēr vajadzēs to darīt.

— Nu, mēģināšu kaut kā izlaipot. Galvenais ir sa­runāt. Esi nu tik labs, aizej. Redzi, kad tu būsi tur bijis, tad es tev pastāstīšu kaut ko jocīgu, ko tu pat sapnī nevari iedomāties. Vai iesi?

— Varu jau aiziet, — Tali pasmaida.

— Nu lūk, — liels paldies. Nu man šīs rūpes ir no kakla nost. Redzi, lieta tāda, ka Totss … hī… grib iet uz Rajām par iegātni. Vai nav joks?

Tali parausta plecus un domīgi noskatās uz Paun­veres pusi.

— Nē nu, man gan tas liekas briesmīgi jocīgi. Esmu viņam vairākkārt sacījis: «Neesi taču ķerts, Tots, vai Tēle ies pie tevis, vecā Kentukijas Lauvas, Tēlei preci­nieku diezgan, arī Tali vēl ir dzīvs un …»

— Ak, liecies nu mierā, mīļais Kīr! — Arnis atmet ar roku.

— Nu kā tad tā — liecies mierā? Vai tu Tēli vairs negribi?

— Izbeigsim šo sarunu. Runāsim par ko citu. Totss var precēt to, ko grib.

— Ak šitā. Tātad tev nav nekas pretī, ja Tēle izietu pie kāda cita? Ko? Vai ne? Saki, dārgais skolas biedri, es nevienam to neteikšu. Vai tev tiešām nebūtu nekas pretī?

— Kas man var būt pretī, — Tali sadrūmis nomur­mina.

— Ahā! Tieši to es gribēju dzirdēt. Nu jā, kas gan tev var būt pretī, ja tev pašam jau ir cita, kas… kas ir daudz pārāka par Tēli. Arī Tēle nav diezin kāda princese. Taisnību sakot… Nu jā, lai nu paliek, ko mēs tik gari runāsim, bet Totsam viņa tomēr ir par labu. Totss lai sameklē sev Amerikā kādu indiānieti vai pārved sievu no Krievijas. Hī, vai nav tiesa, Tali?

Tali pasmaida un tad saka:

— Tēle taču ir tava līgava.

— Tiešām? — Kīrs satrūkstas. — Nu jā, nu jā … Tas tiesa, bet kas tev to sacīja?

— Tēle pasacīja.

— Sitā gan. Nu jā, tā mēs tikām norunājuši, bet vispirms man vēl jāiet pie Totsa par mācekli, tur visa tā nelaime. Vai Tēle kādreiz sacījusi arī tev, ka viņa precēs tikai zemkopi?

— Nezinu, — Tali pakrata galvu. — Neatceros,

Kūts būve Aizpuros jau tuvojas nobeigumam. Lible pēc Totsa ieteikuma atvedis no Kontkīlas vēl kādu vīru, kas sākumā palī­dzēja pie koka darbiem, bet ta­gad sit kūtij jumtu. Nu kūts izskatās pavisam glīta. Izcirsti vairāki jauni logi, izla­botas pat siles. Pārvaldnieks pastaigājas pa pagalmu, saliek rokas sānos, priecājas par savu darbu un klusi pie sevis murmina:

— Labi, ka izgāja vēl tā.

Sajā svarīgajā dienā, kad Totss priecājas par pa­veikto darbu, Aizpuros atkal ierodas Tali un pastāsta par Ķīra priekšlikumu. Pārvaldnieks un Lible iepleš acis. Kas tā par valodu? Kīrs nākšot uz Aizpuriem par mācekli? Ūja, nelabais, vai tad … vai tad ., Nē, šito Lible vairs nespēj aptvert, kaut vai nosit. Ka rudmati Krievijā apzaga, — tas Paunverē vairs nav noslēpums, bet, ka viņš Aizpuros par mācekli piedāvājas, to vēl nezina un nenojauš neviens.

— Nu jā, — Totss beidzot saka, kad viss ir sīki pār­runāts, — lai nāk, ja grib.

— Jā, lai nāk vien, —- Lible apstiprina, — mums vajag strādnieku, jo īstais darbs vēl tikai sāksies.

Arnis atsveicinās no draugiem un dodas uz mājām. Ceļā viņš pēkšņi kaut ko atceras un sāk iet daudz ātrāk. Viņš nenogriežas augšup gar kapsētas kalnu, pat nepa­skatās uz to pusi, bet soļo tieši uz Paunveri. Kopš viņu šķiršanās pagājis jau ilgāks laika sprīdis, viņš šodien noteikti saņems vēstuli. Cik interesanti būs lasīt šo vēs­tuli, viņas vēstuli, soļojot pa putekļaino lielceļu. Vēlāk viņš paņems šo vēstuli līdzi tīrumā un, sēdēdams uz ežas» pārlasīs no jauna. Vēstule, ko viņš saņems šodien,

būs pirmā, tad pienāks vēl citas, daudz vēstuļu — viņa taču solīja. Tā, sūtot un saņemot vēstules, drīz pienāks rudens, un viņš to atkal sastaps pilsētā. Tad viņas bālie vaigi, protams, būs sārtāki, viņa būs iedegusi saulē, viņas raksturs, dzīvojot uz laukiem, būs kļuvis nopiet­nāks, un varbūt tad viņa vairs tik ļoti netieksies uz šiem trokšņainajiem deju vakariem. Jā, šodien viņš saņems vēstuli, Arnis to nojauš.

Vēstules tomēr nav. Pagasta kazaks žēli krata galvu, vēlreiz pārcilā visas vēstules, kaut arī zina, ka nebūs. Nav, nav tādas vēstules. Bet, ja tāda tiešām būtu pie­nākusi, vai tad viņš, vecais pagasta kazaks Mits, būtu to atstājis šeit, viņš to būtu aiznesis pats vai arī stei­dzīgi nosūtījis tālāk ar kādu paziņu. Tādas tās lietas. Lai Sāres jaunskungs nemaz nebēdājot: ja ar nākošo pastu kaut kas pienākšot, viņš to nekavējoties nogādā­šot uz Sārēm.