Oskars Lutss - Vasara

— Nē, — Lesta ierauj galvu plecos, — līdz šim ne­pavisam neveicas.

— Kā — neveicas? Nu kādu tu taču būsi pārdevis?

— Tici, Tots, — nevienu.

— Maz, — skolas biedrs krata galvu.

— Maz maz, — Lesta piekrīt. — Aizsūtīju redakci­jai, lai novērtē, kā jau tas pieņemts … Vienu aizsūtīju kādam vecam rakstniekam, otru — pazīstamam grāmatu tirgotājam … Zini, tam, kurš mani tik tēvišķīgi pamā­cīja. Visas ar . . . nu, veltījumu vai kā to sauc. Maniem amata brāļiem, protams, tiesības saņemt par velti, no dažiem paziņām bija neērti ņemt naudu . . .

— Velns lai parauj! Par velti un atkal par velti!

— Jā, neko darīt. Vakar Kipels iesita dažas desmit grāmatas padusē un aizgāja.

— Kur tad viņš gāja?

— To es nezinu. Varbūt uz Dubļupi zvejot.

— Hm! Nu bet vai tu esi piedāvājis grāmatu tirgo­tājiem? Vai šie arī nepērk?

— Esmu piedāvājis, un viens otrs arī paņēma dažus eksemplārus, bet — uz parāda; kad pārdošot, tad at­došot naudu, atskaitot četrdesmit procentus no cenas.

— Četrdesmit procentus! Tad jau labāk pārdot pa­šam tieši lasītājiem.

— Protams, ka labāk. Bet pasaki man — kur ir šie lasītāji? Es taču nevaru uzsviest grāmatu saini mugurā un iet uz ielas piedāvāt. Vai atkal: ja es staigāšu ap­kārt ar grāmatu nastu, tad man jāatsakās no sava tiešā darba. Vai nu šā, vai tā.

— Tiesa kas tiesa. Bet vai tu zini, kas tev jādara? Tu izsludini avīzē, ka iznākusi tāda un tāda grāmata, ļoti saistoša un… ja kāds to paņems rokā, tad neno­liks ātrāk, kamēr tā būs izlasīta. Un vēl pieraksti klāt, ka tu pārdod šo grāmatu pats, bez starpnieka. Protams, neaizmirsti uzrakstīt adresi, ka tur un tur . . .

— Nē, dārgais Tots, ari tas neiet. Pirmkārt, man kā ūpim būtu jānīkst pie grāmatām un jāgaida pircēji — tādam nolūkam man neatliek laika. Otrkārt, man trūkst telpu, es taču nevaru atvērt grāmatu tirgotavu Tali dzī­voklī. Treškārt, manu grāmatu dēļ neviens uz Tartu ne­brauks, ja to nevarēs nopirkt kur tuvāk. Ceturtkārt, piektkārt, sestkārt un manis dēļ kaut vai septītkārt, mani vienmēr pārņem briesmīgas izbailes, kad iedomā­jos, ka mani kāds uzlūkos un sacīs: «Ak tad jūs esat tas rakstnieks Lēsta … hm, hm!» Tad man izliksies, it kā šī persona būtu sekojusi man jau ilgāku laiku un tagad atradusi izdevību, lai ņemtu mani priekšā. Astot- kārt, devītkārt un trīsdesmit astotkārt, mani tik smagi nospiež parādi, ka es bieži zaudēju galvu un vispār nezinu, ko iesākt ar savām grāmatām.

— Nu labi, labi, — Totss nolemj, aizdedzinādams papirosu, — bet šī parādu nasta ne par matu nekļūs vieglāka, ja tu saliksi rokas klēpī un sāksi gausties. Arī es kādreiz žēlojos, un man netrūkst iemesla arī tagad, bet es drīz vien sapratu, ka tā ir muļķība. Ja tu esi tik bikls un negribi, lai tevi kāds uzlūko, tad dari tā … Jā, ko es gribēju sacīt, — žēl, ka es no šīm rakstniecī­bas būšanām nekā nesajēdzu, bet viena doma man bija, pagaidi… nu jā, tad dari tā: aiznes visu to vezumu — tūkstoš grāmatu vai cik tev to ir, — aiznes visu kādam kārtīgam grāmatu tirgotājam, samaksā viņam mazliet par starpniecību, lai pārdod un izplata tālāk. Pēc kāda laika, teiksim, pēc mēneša vai diviem, tu aiziesi, pār­baudīsi, cik pārdots, un iekasēsi naudu… Sādā veidā dažkārt pārdod preces Krievijā, es domāju, ka to pašu var darīt Igaunijā ar grāmatām. To sauc par nodošanu komisijā. Arī tu vari nodot savas grāmatas komisijā kādam tirgotājam. Tādam vīram kā tev tas būs visēr­tākais tirgošanās veids.

— Tots, — Lesta sajūsmā iesaucas, — tev ir visgai­šākā galva, kādu es jebkad esmu redzējis! Ja tu reiz dzīvē netiksi uz zaļa zara, tad tur netiks neviens. Ja jau tev tik lielas zināšanas svešā nozarē, kādām tad tām jābūt tavā paša darbā —- zemkopībā! Tiešām, tu spried par rakstniecību un grāmatu pārdošanu kā vecs, pieredzējis rakstnieks, kas nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Tici, Jāzep, es runāju patiesību un tiešām saku tev to, ko domāju.

— Nu jā, — Jāzeps glaimots pasmaida, — tomēr rakstnieks es nekad neesmu bijis. Ar rakstniekiem man līdz šim nekad nav gadījies sastapties — tu esi pirmais rakstnieks, ko es pazīstu.

— Tieši tāpēc tas ir neparasti, tieši tāpēc es tā ru­nāju. Cik daudz man bija jāskraida apkārt un jātaujā, kamēr uzzināju to, ko nejauši atklāja paši apstākļi. Ar vārdu sakot, ari man šī komisijas lieta nav gluži sveša. Kārtīgs grāmatu tirgotājs prasa par starpniecību piec­desmit procentu — ne vairāk, ne mazāk.

— Piecdesmit procentu! — Totss satrūkstas. — Uja, nelabais!

— Jā, piecdesmit. Esmu diezgan vājš veikalnieks, to­mēr rēķināt protu. Sākumā mācījos apriņķa skolā, pēc tam papildinājos pilsētā. Liekas, ka neesmu kļūdījies. Tāpēc esi tik labs, paņem papīru un zīmuli un pārrē­ķini, pārbaudi, vai saskan. Te būs papīrs un zīmulis.

— Papīrs un zīmulis, — skolas biedrs atkārto, — labi, papīrs un zīmulis. Sāksim ar izdevumiem. Cik izmak­sāja iespiešana?

— Trīs simti piecpadsmit rubļu piecdesmit kapeikas.

— Lieliski. Atzīmēju. Cik tu rēķini par savu darbu?

— Kādu darbu? — Lēsta brīnās.

— Savu paša darbu .. . par rakstīšanu vai sacerē­šanu, vai kā to sauc?

— Rakstīšana … sacerēšana … Vai tad arī tas jā­pieskaita?

— Protams. Kāda velna pēc tev jāstrādā bez algas!

— Par to man nebija ne jausmas, — Lēsta pašūpo galvu un pēkšņi nosarkst. — Lai paliek… To neatzī­mēsim … Un arī nepieskaitīsim. Teiksim, ka izdevumi sasniedza trīs simti piecpadsmit rubļu piecdesmit ka­peikas.

— Nē, — Totss nomet zīmuli un sakrusto rokas. — Tā rēķjnāt es neprotu.

— Bet, dārgais Tots, — Lēsta gaužas, — par ma­nām pūlēm nav vērts runāt. Nu, kādreiz vakaros kaut ko uzrakstīju . . . citreiz naktī. . . prieka pēc. Nudien, nebija jau nemaz tik grūti. Padomā pats: kādas tur var būt pūles?

— Par katru darbu pienākas atalgojums, — Totss kļūst nopietns, — vienalga, vai to dara ar smiekliem un jokiem vai kaucot un zobus klabinot. Kad jokdaris sme­jas un jokojas, tad viņš par to saņem atlīdzību, un, kad velns baznīcā staipa zirga ādu, — arī viņš to ne­dara par velti. Nesaprotu, kas tu par cilvēku? Paklau­sies, ko tev saka vecais skolas biedrs Totss, — viņš jau vairs nekūņojas bērna autiņos. Pagaidi, nepārtrauc mani! Tu negribi atlīdzību par savu darbu? Tas nozīmē: pašlaik tu negribi tādēļ, ka tev ir nodrošināts cits darbs. Bet saki man, jaunekli, — kā tu iztiksi tad, kad atme­tīsi šo aptiekāra darbu un pārtiksi tikai no grāmatu rakstīšanas, mm, a? Atbildi man uz šo jautājumu, pēc tam es runāšu tālāk. Brīnos, ka to visu tev nav vēl izskaidrojis Kipels: viņš taču uzskata sevi par veiklu un viltīgu tirgoni.

— Redzi, draugs, — rakstnieks smaidīdams saka,

— lieta ir tāda, ka . . . Nē, es zinu, ka tu man vēli labu, bet es nezinu, ko tev atbildēt. Pirmkārt, es nekad ne­tikšu tik tālu, lai pārtiktu tikai no rakstniecības, un, otrkārt. . . otrkārt, ja arī kādreiz pienāktu tādi laiki, tad… tad jau redzēsim, kā būs tālāk. Treškārt, tagad vari novērtēt manu darbu un pūles, par kādu summu vien gribi, — tas grāmatas cenu nemainīs, jo, kā jau redzi, cena ir nodrukāta uz vāka.

— Jods parauj, — Totss iekaist, — tad vismaz re­dzēsim, cik tu esi zaudējis! «Lielos darījumos gadās ari zaudējumi,» saka krievs, un ar to būs jāsamierinās arī igauņiem. Bet vienmēr jāpārbauda, kādi īsti ir šie zau­dējumi, lai nākamajā pasākumā tos varētu izlīdzināt. Neesi muļķis! Es nezinu, bet skolā tu biji diezgan ap­ķērīgs puika. Tagad klimsti apkārt ar nokārtu degunu,