Oskars Lutss - Vasara

un brīžiem gaužas. Viņam ir nepieciešama tirgoņa pie­redze, tad šefte ies kā pa eļļu. Nelaiķis Nosovs…

— Lai nu paliek Nosovs, — Lēsta viņu pārtrauc. — Labāk pasakiet — cik daudz jūs esat pārdevis, «kā jau ar pieredzi»?

— Daudz — visi divdesmit eksemplāri, ko vakar pa­ņēmu, ir pārdoti. Te būs nauda — četri rubļi astoņdes­mit kapeikas. Rīt paņemšu vēl vairāk.

— Četri rubļi astoņdesmit kapeikas par divdesmit eksemplāriem, — Lēsta pārskaita naudu, — kādēļ tik maz?

— Kā — maz? Bet sešdesmit procenti starpniekam? Tos atskaita no bruto cenas.

— Sešdesmit procenti! — Lēsta ievaidas. — Arvien labāk! Kādēļ ne septiņdesmit, astoņdesmit, deviņdesmit, simts… simts pieci procenti? Jūs esat rūdīts veikal­nieks — vai jūs kādreiz esat dzirdējis, ka uz preci var nopelnīt sešdesmit procentus? Vai jūsu Nosovs, kuru jūs man bāžat degunā divdesmit reizes dienā, vai šis pats Nosovs plēsa kādam sešdesmit procentus? Žēlīgā debess! Tots, ja tu saproti mani, tad palīdzi! Mans pa­sākums ir pagalam, esmu vairāk nekā bankrotējis un jūtu: kāds neredzams spēks man patlaban novelk pēdē­jās bikses. Drīz man būs jātin kājas avīžpapīrā, jāap­sien ap stilbiem vecas skrandas vai Kipela tīkls un tad … tad atkal kāds pienāks man klāt un sacīs, viltīgi smaidīdams: «Ak tad jūs esat tas rakstnieks Lēsta? Hm-hm!» — «Jā, es esmu slavenais rakstnieks Lēsta un vēl slavenāks izdevējs Lēsta, manas grāmatas un ma­nus veikalus pazīst visā pasaulē. Man ir sava filiāle pat ellē — tur es savas pilnvaras esmu nodevis slave­najam tirgotājam Nosovam, kam par palīgu iecelts vēl slavenāks tirgotājs Kipels. Domāju, ka Nosovam nebūs ilgi jāgaida uz viņa ierašanos. Debesīs manas grāmatas izplata Juhans Līvs, jo viņam dzīvē vajadzēja samie­rināties ar pabirām; viņam es esmu uzticējis pašu gal­veno.» Ho-ho-ho! Lai trīskārt nolādēta visa šī izdošana, klapatas un komisija! Tali bija tūkstoškārt taisnība, kad viņš sacīja: «Raksti un lasi pats. Kādēļ tu gribi, lai tavus dzejoļus lasa visi?» Vienīgo, patieso prieku

man sagādāja tikai rakstīšana, viss, kas notika pēc tam, bija no jauna.

Lēsta iekrīt Tali gultā un paslēpj galvu spilvenos.

— Klusu, klusu! — Totss līdzcietīgi smaida. — Nav jau nemaz tik traki.

— Atļaujiet, rakstnieka kungs, — Kipels mēģina aiz­stāvēties. — Kā jūs varat salīdzināt sevi ar Nosovu? Nosovam bija vecs un slavens uzņēmums — viņam ne­vajadzēja dot atkalpārdevējiem sešdesmit procentus, labi, ja iedeva trīsdesmit, pircēju tik un tā netrūka. Bet jūs, cik zinu, esat iesācējs, tāpēc jums sākumā jādod lielāki procenti, lai pievilinātu kundes. Jums, tā sakot, jāieēdina publika, kaut arī būtu jācieš zaudējumi. Vēlāk, kad jūsu firma būs kļuvusi pazīstama, varat pievilkt grožus un dot manis dēļ kaut vai divdesmit piecus. Nē, katrā ziņā. Iesācējs veikalnieks sākumā nekad nedrīkst cerēt uz peļņu. Bet jūs, rakstnieka kungs, esat vēl pā­rāk jauns, un jums trūkst pieredzes komisijā. Lai nu būtu kā būdams, bet pirmā nauda jums ir rokā; vēl pāris šādu labu kumosu — un nebūs nemaz ilgi jā­gaida, kad zivis sāks ķerties uz āķa. Rudenī izlaidīsim otru auflāgu, un tad grāmatas cena vairs nebūs seš­desmit kapeikas, bet viens rublis sešdesmit. Bet tagad, kad iesākumam likts stingrs pamats un mūsu vidū ir arī Totsa jaunskungs, tagad, nudien, nenāktu par ļaunu, ja mēs vecās draudzības nostiprināšanai un jaunās uz­plaukumam izdzertu vienu trīszvaigžņaino. Kā jūs do­mājat, draugi?

— Uz galda ir četri rubļi un astoņdesmit kapeikas, — saka Lēsta, sēdēdams gultā.

— Nē, nē! — Totss protestē. — Tā ir pirmā rokas­nauda, ko nedrīkst iztērēt. Tā ir laimes nauda — to nedrīkst aiztikt. Šoreiz maksāšu es. Bet tad, Kipela kungs, atnesiet arī ko uzkodām, es šodien vēl neko ne­esmu ēdis.

— Noteikti. Esiet bez rūpēm, opmaņa kungs, viss būs kārtībā. Sēdiet vien un mieriniet rakstnieka kungu. Pa­skaidrojiet viņam, ka veikalnieks nekad nedrīkst nokārt degunu, — jums kā savam vecajam skolas biedram viņš varbūt ticēs vairāk nekā man, kaut gan es apaļus divdesmit gadus biju nelaiķa Nosova labā roka. Tā. Uz redzēšanos. Pēc ceturtdaļstundas būšu atpakaļ.

To pateicis, Kipels paņem naudu un ātri aiziet. Iestā­jas klusums. Lēsta nopūšas. Kamene, kas nejauši iekļu­vusi istabā, dūkdama sitas pret rūti un tiecas izkļūt brī­vībā. Arā raud bērns. Kāds sūknē ūdeni un mierina bērnu: — Neraudi, neraudi — māmiņa drīz pārnāks. Māmiņa aizgāja pēc baltmaizes.

Totss izlaiž kameni pa logu, ielūkojas pagalmā un tad saka gulētājam:

— Celies, celies augšā, Lēsta! Neesi muļķis. Arī es pirms kāda laika pūtu un stenēju, un lādēju Aizpurus, ka ēkas vecas un zemes tik maz. Pēc tam abi ar Libli sākām lauzt celmus, tīrīt izcirtumu un kā rotaļādamies pielīdām klāt pāris pūrvietu jaunas zemes. Līdz rude­nim iekopsim vēl vairāk. Un, kad es nosusināšu purvu un zeme sāks dot ražu, tad Aizpuri nebūs mazāki par citām saimniecībām. Un, kad vēl novākšu no papuves akmeņus un to labi iekopšu, tad šie paši Aizpuri, uz kuriem agrāk citi raudzījās no augšas, atstās daudzas saimniecības tālu iepakaļ. Tad Aizpurus vajadzēs pār­dēvēt jaunā vārdā — tie vairs nebūs purvi, bet Pakalni. Tādi ir mani nodomi. Bet, ja es nestrādātu un tikai'ste­nētu un vaidētu, — kā tu domā, Lēsta, cik tālu es tiktu? Nē, nē, esi vīrs, celies augšā, neesi gļēvulis! Celies augšā, noliec savus četrus rubļus astoņdesmit kapeikas drošā vietā un gaidi, kamēr atkal ienāks svaiga nauda! Glāb, kas glābjams! Nav labi atmest visam ar roku, ja iziet greizi. Drīz tev atkal būs jāsāk rakstīt — un, jo muļķīgāk tu rīkojies, jo grūtāk tev būs. Iegaumē, cilvē­kam jābūt sīkstam kā kārklu klūgai vai kā Paunveres skroderim Kīram Jorham Adniēlam. O, tas ir pavisam jocīgs stāsts, tomēr pamācošs, it sevišķi tādam kā tev, Lēsta. Jorham reizēm sirds vietā palikusi vairs tikai pelnu kaudzīte, tomēr drīz viņš atkal bijis kājās un tur­pinājis cīnīties kā vīrs. Man nepatīk cilvēki, kas rīkojas tāpat kā tas pērtiķis ar zirņiem. Vai zini šo pasaku? Pērtiķis dabūjis sauju zirņu un kopā ar citiem pērti­ķiem, asti gredzenā sagriezis, gājis uz mājām: «Mājās es tos notiesāšu.» Te pēkšņi — viens zirnītis nokrīt zemē un aizripo. Pērtiķis ķer — aizripo divdesmit. Pēr­tiķis saskaišas un nomet visus zemē. Redzi, dārgais draugs, tā dara pērtiķi un nenosvērti cilvēki. Ja pērti­ķis atstātu vienu zirni zemē, atstātu kaut vai divdes­mit — parauj jods! — bet atlikušos aiznestu mājās, tad tas būtu prāta darbs. Vai nav tiesa? Labi, tu pazaudēji divi simti astoņdesmit rubļu … Labi. Sākumā tu taču par savu darbu negribēji neko — tātad visļaunākā ga­dījumā atskaiti divi simti piecdesmit rubļu, ko mēs pie­skaitījām pie zaudējumiem, un aprēķini, cik paliek; sa­nāks apmēram trīsdesmit. Vai tiešām šī nauda tevi no­spiež tik smagi, ka jāliekas gultā? Arī šie trīsdesmit rubļi, protams, vēl karājas gaisā, ja man neizdosies no­plēst starpniekam desmit procentus. Par pieciem es lieku galvu ķīlā, tas ir tikpat kā bankā, kā mēdza sacīt Nosovs, un kā tagad saka Kipels. Galu galā iznāk, ka tu neko neesi zaudējis. Drīzāk jau ieguvis, jo tava grā­mata tomēr iznāk, par spīti visiem grāmatu tirgotājiem un izdevējiem. Mh, vai nav tiesa? Tev vajag priecāties un pateikties liktenim, ka izgāja vēl tā, nevis vārtīties pa migu kā Semjonam Karatiškinam Tambovā, kad bankrotēja viņa ķieģeļnīca. Hm-hm-hm, hi-hi-hī, tas nu gan bija viens velna vīrs.