Oskars Lutss - Vasara

— Kas tur ir?

— Ahā, — nācējs atsaucas, — tas esmu es, Aizp ,ru saimnieka dēls Jāzeps.

— Ko tu dauzies?

— Gribu tikt iekšā. Jāaprunājas ar saimnieku.

— Ko tev vajag?

— To es šeit aiz vārtiem nevaru pasacīt. Tā ir ga­rāka runāšana.

— Pagaidi!

Vīrs atkal sarunājas ar vistām un virina durvis. Suns ir uzslējies stāvus pie vārtiem un skrāpē dēļus. Beidzot kāds pūzdams un stenēdams pienāk pie vārtiem.

— Ja suns tev nokodīs degunu, — tā nebūs mana vaina.

— Hm… Jūs viņu ieslēdziet istabā, kamēr es ar jums runāšos.

— Ak šitā. Ieslēgt istabā. Dūksi, šurp, es tevi ieslēgšu.

Velns mēģina aizvilkt suni, tas rūkdams pretojas un grasās iekost saimniekam.

— Nāc, nāc, Dūksi. Mgrš istabā!

Kāds atkal grabinās pie durvju aizbu.na, sit ar ak­meni pa dzelzs priekšmetu un murmina nesaprotamus vārdus. Beidzot pagalma vārti atveras.

— Nu tad nāc, ja esi no Aizpuriem.

Pārvaldnieks ieiet pa vārtiem, vērodams, vai kaut

kur neieraudzīs suni; tikai pēc tam viņa skatiens ap­stājas pie maza, drukna vīra, kuru Paunverē dēvē par Velnu. Sis Velns patiesībā nemaz nav tik vecs, varbūt gadi četrdesmit pieci, sārtu seju, iesirmiem matiem un strupu bārdeli. Viņam nav vienas acs, kuras — to pār­valdniekam sākumā neatliek laika noskaidrot, toties jo vērīgāk skatās otrā.

Kuplās sirmās uzacis padara šo vīru pēc izskata ja ne tieši niknu, tad vismaz ļoti atturīgu; arī no nāsītn raugās laukā tik kuplas un garas spalvas, ka tās varētu sasiet mezglā zem deguna.

— Ko tu gribēji? No suņa nebaidies, ieslēdzu šķūnī.

Totss lēni un mierīgi cenšas paskaidrot, kāpēc atnā­cis. Velns, nebilzdams ne vārda, klausās, tikai viņa mazā acs zem kuplajām uzacīm ir modra un liek no­jaust, ka saimnieks dzird un ievēro visu.

— … un tā es atnācu pie jums, — Totss beidz savu stāstu.

— Kas jūs sūtīja? — jautā Velns, kasīdams spalvai­nās, sviedros lāsmojošās krūtis, kas paveras caur va­ļējo kreklu.

— Pie jums? Kas sūtīja? Kīrs. Skrodermeistars Kīrs.

— Hm … Kīrs? Ko viņš teica? — Velns vēro Totsu un rausta bikses.

— Ko viņš teica — nu, teica, ka jūs esot bagāts un jūsu parakstam esot liels svars. Ak jā, jūs vispār esot vienam otram izpalīdzējis.

— Jā, es kādreiz aizdevu naudu Kīram, kas tiesa, tas tiesa, bet tas bija sen. Parakstu, protams, nevienam nedošu, tās ir veltīgas pūles; pāris simt rubļu varat dabūt pret vekseli, ja uzrādīsiet papīru, ka mājas no­rakstītas uz jūsu vārda. Mierā, Dūksi, viņš drīz aizies.

Pārvaldnieks paskatās uz šķūņa pusi, it kā atvaino­damies Dūksim, ka viņš ir spiests to vēl mazliet aiz­kavēt, un iejautājas:

— Uz cik procentiem?

— Uz uk procentiem… — Vecpuisis pasper pāris soļu uz priekšu, pāris soļu atpakaļ, piesarcis un smags kā vērsis, mazliet sarausta bikses un- pētoši ieskatās Totsam sejā. — Kā jau no paša novada cilvēka — divpadsmit.

— Daudz, — Totss pasmaida. — Otrkārt, divsimt rubļu ir par maz.

— Nu, kādu simtiņu varu vēl piesviest klāt, bet pro­centi paliek procenti. Neko nevar darīt. Slikti laiki, ja grib _ko nopirkt, jākrāj kapeika pie kapeikas. Teiksim, piemēram, šis pats Duksis — tas ēd par diviem. Viņš man ādu noplēsis. Tagad vecumā iemācījies vēl ēst olas, arī cāļus netaupa, sātans. Piemēram, teiksim… Galu galā viņš apēdīs arī mani pašu, tad Sabraku dzimta būs iznīdēta no zemes virsas. Mierā, Dūksi!

— Neturiet tik lielu izēdāju!

— Neturiet! Sacīsim, tagad ir vasara un nav jābai­dās, bet ko darīt rudenī, tumsā? Kas notiks, ja kāds pārrāpsies pār sētu vai ielauzīs vārtus?

— Tiesa, — Totss piekrīt. — Tātad jūs negribat par mani galvot?

— Nē. Ar tādām lietām es nepinos. Varat dabūt trīs­simt rubļu, ja mājas norakstītas uz jūsu vārda.

— Labi, es vēl apdomāšos. Ja nekur nedabūšu pa­rakstu, tad atnākšu.

Atkāpdamies uz vārtiem, Totss vēlreiz aplūko pa­galmu. Sētmalē mētājas olu čaumalas, siļķu galvas un citas ēdienu atliekas. Blakus šķūnim kaltējas rupja, it kā no maisu drānas darināta veļa — šķiet, paša Velna mazgāta un lāpīta: ielāpi uz caurajām vietām it kā uz­sviesti no tālienes. No šķūnīša plūst smirdoša virca — tur Sabraku cilts pēdējā atvase, domājams, mitina si­vēnu. Nu jā, tātad visu labu un uz redzēšanos!

Pārvaldnieks dzird, ka aiz viņa aizbultē vārtus, un parausta plecus. Sī vieta ir tiešām baiga, ieskaitot pašu saimnieku. Ja Dūksim padomā apēst šo saimnieku Totsa dēļ, lai viņš to dara kaut vai šodien, viņam nav nekādu iebildumu, ja Sabraku cilts tiek izskausta. Lai kaut ko nopirktu, Velnam esot jākrāj «kapeika pie kapeikas», kaut gan pa pagalmu skraida vesels bars vistu, aiz­galdā kviec cūkas, dārzā aug saknes un kartupeļi, to­mēr jāskaita kapeikas! Nu jā, tas neattiecas uz viņu, viņam vajadzīgs paraksts. Sī jau ir trešā vieta, no ku­rienes Totss atgriežas tukšā. Jods zina, visas lietas — kā labās, tā ļaunās — parasti mēdz būt trīs. Kādēļ trīs? Tātad ceturtajā vajadzētu veikties, citādi visai šai die­nai nebūtu nekādas jēgas.

Ceturtā vieta? Kur tā ir?

— Žēlīgā debess! — kāds iesaucas pagastnama sētā.

— Es sāku redzēt spokus. Tas taču neesat jūs, Tots, tas ir jūsu rēgs. Pagaidiet mazliet, es baidos, ka jūs šajā acumirklī pārvērtīsieties par gaisu, tvaikiem vai par ziliem dūmiem.

— Ā, — pārvaldnieks paskatās uz saucēju. — Tā esat jūs, Tēle. Es jau domāju, ka .. . Labdien!

— Labdien! — jaunava aši iznāk uz ceļa un sniedz skolas biedram roku. — Nu, paldies dievam, tagad es redzu, ka tas tiešām esat jūs, skolas biedrs Jāzeps Totss no Aizpuriem. Ko jūs domājāt? Jūs teicāt: «Es jau domāju …»

— Es domāju, ka man uz pēdām atkal ir skolas biedrs Kīrs. Viņš mani neatlaidīgi izseko; visur, kur vien es eju, viņš jau ir priekšā.

— Kā tad tā? Vai tad viņam nav ko darīt? Ak jā, starp citu, vai viņš vēl mācās pie jums?

— Nemācās! Kīrs bija Aizpuros tikai vienu dienu.

— Ak šitā! Es jau domāju, ka viņš drīz būs muižas pārvaldnieks.

Totss smaidīdams pakrata galvu. Viņa skatiens sa­stopas ar meitenes vērīgajām acīm, kas visu laiku ir pievērstas Totsam.

— Tā, tā … — Tēle mazliet pietvīkst un nodur acis.

— Nu jā, vispirms atļaujiet pateikties par to lapu no Parādīšanās grāmatas. Izlasīju no sākuma līdz galam, meklēju tur kādu mājienu vai teikumu, kas attiektos uz mani, bet neatradu. Nezinu, ar kādu nolūku tā bija at­sūtīta, bet es tur neatklāju neko.

— Piedodiet! — arī pārvaldnieks nosarkst. — Jūs taču nedusmojaties? Man nebija nekāda nolūka, tikai vēlāk sapratu, ka biju rīkojies muļķīgi. Kāds gan lai man būtu nolūks: istabā bija tik tumšs, ka es nemaz neredzēju, kas uz tās lapas rakstīts.

— Ak, ko jūs, — Tēle smejas. — Kādēļ lai es dus­motos? Neesmu tik jūtīga, kā jums liekas. Sākumā biju ļoti izbrīnījusies: ko gan tas varētu nozīmēt? Bet tad atcerējos, ko es uzrakstīju, ciemodamās Aizpuros, un sapratu. Nē, tur nav ko dusmoties, tā bija gluži laba atbilde manai zīmītei. Bet, ja drīkstu jautāt, no kurie­nes jūs pašlaik nākat un kurp ejat? Ilgi neesmu jūs redzējusi. Grasījos rīt vai parīt iet uz Aizpuriem palū­koties, vai neesat saslimis, varbūt gadījusies kāda ne­laime. Šodien, nezin kādēļ, iedomājos, ka jūs varbūt esat aizbraucis atpakaļ uz Krieviju. Ak jā, piedodiet manu ziņkārību — visas sievietes ir ziņkārīgas, — vai jūs tikko nebijāt tur … pie Velna? Pie kantora dzirdēju, Jļ ka virināja vārtus, parasti viņš tik viegli neatver.