Oskars Lutss: Vasara

— Nemuldi niekus. Un negrēko. Dievs tevi pārmācīs par tādām nevalodām. Redzi, rīt es ar sa'vu veco braukšu uz pilsētu pie notāra, tad atkal atvedīšu tev vezumu reņģu, ja vēlies. Vispār, ja tu dosi parakstu, apgādāšu tevi ar reņģēm augu gadu. Par to parūpēšos, nudien. Tev vairs nebūs nekādu bēdu, padod tikai uz Aizpuriem ziņu, sak, Tots, — reņģes! Un es ar putna spārniem traukšos uz pilsētu, muca uz muguras, un, švīks, šurpu, pie tavām klēts durvīm.

— Oja, kur es likšu tādu lērumu reņģu? Domā, daudz man šo vajag?

— Daudz, ļoti daudz. Vai arī tev ievajadzēsies iz­kapts vai sirpja, pļaujmašīnas vai… Es atvedīšu visu, kaut vai Barklaja pieminekli.

— Nē, es nudien būtu iebēdzis purvā, ja zinātu, ka atnāks kārdinātājs. Citādi es tevi satieku labprāt un ar tevi parunājos, bet šī mūžīgā naudas mangošana — tā man nepavisam nav pa prātam.

— Mūžīgā naudas mangošana! Rūpējies par savu dvēseli, Tenison, negrēko pret astoto bausli, vecais pūķi. Tā viena reize, kad tu aizdevi simtnieku Lēstam, — vai tā ir mūžīgā naudas mangošana? Tu vēl esi jauns, jods zina kāds kļūsi vēlāk, vecumā. Tu laikam būsi tāds sīk­stulis, no kura kapeiku ar spiešanu neizspiedīsi. Nesko­pojies, citādi drīz novecosi. Esi prātīgs: dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem, neturi sveci zem pūra, kā veci ļaudis saka.

— Jā, runāt tu proti — tas tiesa. Patiesībā tev vajag kļūt par advokātu, nevis par zemkopi. Nu labi, es likšu tevi pacienāt ar pusdienām un piedevām došu uzdzert labu, svaigu kvasu — tikai nerunāsim vairs par to parakstu.

— Hm-hm-hm … Tu esi liels jokdaris, Tenison. Kīrs ir jokdaris, bet tu esi viņam priekšā tā apmēram par kādas pūrvietas tiesu. Kaut tu zinātu, kādās sprukās esmu iekūlies, tad tu neļautu man runāt ne piecas mi­nūtes — tūlīt iedotu visu, ko vien es lūgtu, bet… Zēl, ka nevaru tev pašlaik pastāstīt neko tuvāk. Dzīve ir pa­darījusi mani piesardzīgu un iemācījusi visu neizpļāpāt tik lēti. Gan jau tu dzirdēsi, gan dzirdēsi… Laiks iet, bet laime nezudīs.

Paiet vēl labs brīdis, kamēr labi vārdi pieveic ļauno varu. Beidzot Tenisons vairs nespēj pretoties Totsa ne­atlaidībai un tusnīdams un stenēdams parakstās. Nu pārvaldnieks vairs daudz nerunā, ieliek savu zīmi kabatas grāmatiņā un kāto uz Paunveres pusi. — Vei­cas, veicas, veicas, — viņš saka iedams. — Sākumā ne­veicās, bet vēlāk paveicās. Hm, tagad mani soļi ir daudz noteiktāki. Cilvēks nekad nedrīkst padoties izmi­sumam! Vai nav tiesa, Jāzep Andrejevič, hm, a?

Paunverē uz dzirnavu tilta pretī nāk divi skolas biedri — Lesta un Kīrs. Pēdējais jau ir paguvis pārģērbties svētdienas drēbēs un par kaut ko dzīvi sa­runājas.

— Atkal Kīrs! Ūja, nelabais! — pārvaldnieks iesau­cas jau pa gabalu. — Visur, kurp vien ej, Kīrs priekšā. It kā tu būtu iegriezies pie Lākmaņa un licis sevi no­drukāt tūkstoš eksemplāros, tāpat kā Lesta savu grā­matu. Kīrs un Kīrs! Nudien, es netieku no tevis vairs vaļā.

— Kas tev kait, mīļais skolas biedri? Vai es tevi trau­cēju, ka vienmēr dūros acīs? Labāk atzīsties — vai da­būji parakstu?

— Jā, — Totss piešķiebj kaklu. — Dabūju, tu, līga­vaini!

— Nu, tad jau labi.

— Nav slikti, līgavaini.

— Kas par līgavaini? Atradis vārdu! Es jau tev teicu, ka neļaušu ar sevi spēlēties.

— Tu, Lesta, nemaz nezini, — Totss ietiepjas, — viņš taču ir līgavainis. Brauca uz Maskavu mācīties zemes virčafti… Vēlāk vēlreiz mācījās pie manis un … Ci­tādi viņš ir gluži jauks zemkopis, tikai netur naba un kauli.

— Tu runā par mani kā par vērsi vai zirgu, — Kīrs saskaišas.

— Jā, līgavaiņu Paunverē netrūkst, — Lesta secina. — Tikko apciemoju kādu savu skolas biedreni — arī tur runāja par līgavaini un precībām un …

— Ko tu apciemoji? — rudmatis kļūst uzmanīgs.

— Raju Tēli, protams. O, tā ir lieliska meitene, kurš viņu reiz iegūs, tas būs laimīgs. Starp citu, es viņai aiznesu savu «slaveno» grāmatu. — Lesta pasmaida, un abi ar Totsu zīmīgi saskatās. Bet skolas biedru Ķīru krata drudzis.

—- Ak šitā, ak šitā? — viņš tincina. — Ak tad runā jau par precēšanos? Hmm… Vai es tev neteicu, Tots, jo tu būsi stūrgalvīgāks, jo tevi vairāk cienīs. Hī, mei­tene nobijusies, ka nepametu viņu pavisam. Es jau ne­maz nedomāju viņu pamest, tikai tā … mazliet pabai­dīt, lai dabū mācību. Ak šitā? Ak šitā? Citādi dancoju pēc viņas stabules kā muļķis un rādu kumēdiņus … Nu viņa jūt. ..

— Nē, bet… — Lesta grib ko iebilst, taču Totss pie­skaras viņa plecam, ieklepojas un slepus pamirkšķina ar aci, lai draugs nestrīdas pretī, lai skolas biedram Kīram paliek ticība, ka viņš ar savu lielisko noteiktību tiešām nobiedējis Tēli, jo laimīgi ir tie, kas neredz un tomēr tic.

Sajā mirklī no aptiekas iznāk vecais aptiekārs un lēni dodas uz tilta pusi. Rokā viņam ir mazs, avīžpapīrā ietīts sainītis un spieķis. Pienācis pie skolas biedriem, viņš vērīgi paskatās uz Totsu, noņem cepuri, paklanās un saka:

— Palieciet veseli, Totsa kungs, un dzīvojiet tik labi, cik vien varat!

— Kā? — pārvaldnieks brīnās, pasniegdams tam roku. — Uz kurieni tad jūs?

— Uz kurieni… — atbild aptiekārs, — to es jums patlaban nevaru pateikt. Vai esat aizmirsis to stāstu: kāds vīrs gāja pa ielu, padusē slota un ziepju gabals.

— Nu jā, bet jūs vēl atgriezīsieties Paunverē? Jūs taču neaizejat pavisam?

— Iespējams, bet pēc mana aprēķina tik drīz vis neatgriezīšos. Katrā ziņā mans darbalauks vairs nav šeit.

— šitā gan. žēl. Ļoti žēl! Bet jūsu lietas, jūsu man­tas taču paliks šeit?

Aptiekārs pašūpo spieķi un avīzēs ietīto sainīti pār­valdniekam zem deguna.

— Sis te, — viņš piebilst, — ir spieķis, avīzē tabaka un čaulītes. Kā jums šķiet, kuru no šīm mantām varētu atstāt, lai pievāktu vēlāk?

—- Ak, tādā gadījumā … — Totss atvainojas. — Ne­zināju, ka jums ir tik maz mantu.

— Maz? — aptiekārs brīnās, saraukdams sirmās uzacis. — Maz? Tas ir, kā nu to ņem. Man sākumam pietiek. Vispār cilvēks ir laimīgāks, ja viņam mazāk visādu grabažu, it sevišķi ceļojumos. Iegaumējiet un at­cerieties, jaunais cilvēk: katrā stacijā ir kāds bērns, kāds mazs Jingele, ko es varu pacelt uz rokām un ienest vagonā; bet ar lielu'čemodānu es šo pašu bērniņu nejauši piespiestu pie sienas un sagādātu mazajam sā­pes. Bez tam man atkrīt klapatas ar bagāžas kvītīm un nemoka bāžas, ka vilciens varētu aiziet, kamēr es kādā stacijā iedzeru pudeli alus. Gribu ceļot un izdzert savu alus pudeli svētā mierā … mierā, kam ir vislie­lākā vērtība šajā pasaulē. Vai man nav taisnība, mm, a?

— Nē, tur man nav ko iebilst.

— Nu, vai redzat? Ja jums nav padomā kādi citi pasākumi, tad mēs varētu uz šķiršanos iedzert kādu mazu šņabīti. Nebaidieties, ka nokavēšu vilcienu, es nekad un nekur nenokavēju.

— To var, — pārvaldnieks piekrīt un paraugās uz Lestu un Ķīru.

— Es neiešu. Man nav laika, — skroderis ierauj galvu plecos. — Man vēl daudz visādu darīšanu.

— Nu jā, — pārvaldnieks vienaldzīgi atsaka, — ej vien un pielūko, ka atnes piecus rubļus, citādi iesūdzēšu tiesā un likšu pārdot tavu šujmašīnu, ja nesamaksāsi ar labu.

— Hī! — ņirgājas Kīrs. — Vai tev ir liecinieki? Kas dzirdēja, ka mēs saderējām uz pieciem rubļiem? Tu vari samelot un sacīt, ka es tev zaudēju simt rubļu.