Oskars Lutss: Vasara

Tā es dzīvoju — par krustu sev un varbūt ari citiem.

Reizēm atceros tos laikus, kad mēs sapņojām par mūsu nākotni, tas ir, es runāju, un Tu klausījies, rei­zēm klusu smaidot, reizēm zobgalīgi smīnot. Atceries, mēs nolēmām doties garā ceļojumā, lai redzētu svešas zemes un tautas, gribējām apmesties Vidusjūras krastā un dzīvot 2ana Žaka dzimtenē, pie kam mūsu vienīgais pavēlnieks būtu mūsu pašu griba. Mūsu bagāžai vaja­dzēja būt tikpat vieglai kā mūsu sirdīm, lai mēs desmit minūtēs varētu šķirties no vietas, kur bijām nolēmuši palikt desmit gadus. So pēdējo domu izteici Tu un to bieži atkārtoji. Tad, atceries, mēs iztēlojāmies Tevi par slavenu dziedātāju, ko es pavadītu uzvaras gājienā pa visu pasauli. Kopš tā laika esmu zaudējis dažu labu greznu spalvu no sava košā tērpa. Un varbūt zaudēšu vēl. Es vairs nesapņoju par tāliem ceļojumiem kopā ar Tevi, taču bieži domāju par vēl tālāku ceļojumu… Manā galvā pēdējā laikā ir pavīdējušas dažādas domas, bet kādēļ gan tās visas izklāstīt? Labāk pateikšu vienu, pašu skaidrāko, turklāt negribu Tev neko pārmest.

Iedomāsimies, kā būtu, kad pienāktu laiks un mēs uzsāktu kopīgu ceļojumu caur dzīvi… Vai es Tev ne- soļotu blakus ar to pašu krustu, ko nesu līdz šim? Tu zini, es nicinu sīkos priekus, kurus Tu tik kāri tver, Tu tos kāroji jau agrāk, taču nespēji no tiem atteikties manā labā. Mūsu ceļi šķirās. Atkārtoju: es nepārmetu Tev; varbūt šeit pirmajā vietā ir mans paša egoisms.

Virva, es nespēju dzīvot ne ar Tevi, ne bez Tevis. Zinu, ko nozīmē mana atteikšanās no Tevis, bet no­jaušu: vēl briesmīgākas būtu lēnās mokas, soļojot Tev blakus kā ēna.

Ko lai Tev vēl saku, Virva? Varbūt pietiek šo rin­diņu, lai izteiktu manu pašreizējo noskaņu? Negribēju ar šo vēstuli stāties pie pēdējās bikts vai arī izklāstīt savus dzīves sīkumus; mūsu attiecību noskaidrošanai pietiek ar to, ko pateicu. Manu dzīvi Tu pazīsti pēc maniem nostāstiem. Kā redzi, mans raksturs nespēj pēk­šņi un negaidot mainīties, allaž atkārtojas tās pašas dziesmas refrēns, ko atceros jau kopš skolas laikiem.

Un tomēr … man šo vēstuli grūtāk iesākt nekā no­beigt. Man šķiet, ka ar šīm rindām es atvados no Tevis. Atkal redzu zeltītos bērzus rieta saulē un jūtu, ka tu­vojas smaga melanholija, gluži kā asinskārs zirneklis. Jau sacīju: es vairs negaidīšu . . . Nē! Tomēr gaidīšu. Ja ne vairāk, tad Tavu pēdējo sveicienu. Tikko nočīk­stēja durvis, kāds ienāca istabā, šķiet, ka dzirdu pazīs­tamus sojus. Manas neprātīgās domas man iečukstēja ausī: «Tā ir viņa! Tieši tāpēc viņa tev nerakstīja, jo gribēja ierasties pati un ar saviem gaišajiem, nerātna­jiem smiekliem aizbaidīt tavas smagās domas.» Pro­tams, Tu nenāci un nekad nenāksi. Es nezinu, kam pie­der šie soļi; istabā, izņemot mani pašu, nav neviena, arī durvis ir aizvērtas. Tikai pēdējie saules stari rota­ļājas uz grīdas kā nerātns bērns, kas nepazīst ne bēdu, ne rūpju. Drīz pienāks nakts.

Vasaras dienas kļūst aizvien īsākas, soļošu pa taciņu gar rudzu druvu un raudzīšos mirdzošajās zvaigznēs. Reizēm es jautāju, vai tās no augšas neredz, kur at­rodas mana Virva; reizēm es tās mānu, aicinu tuvāk un saku: «Nule saņēmu vēstuli no Virvas, varbūt parādiet man gaismu, kamēr es to izlasīšu; es neaizkavēšu jūs ilgi, te ir tikai dažas rindiņas.» Tad izņemu no kabatas Tavu vēstuli,' Tavu sveicienu un meloju zvaigznēm, me­loju pats sev: «Sī vēstule tiešām tikko pienāca, ļoti in­teresanti, ko Virva tagad raksta.» Reiz paņēmu līdzi uz druvu vijoli, ilgi spēlēju Tavu mīļāko melodiju. Ma­nas vienīgās klausītājas bija zvaigznes, rudzu lauks un grieze. Iespējams, ka klausītāju bija vairāk, bet es tos neredzēju, jo naktis kļūst arvien tumšākas. Atkal un atkal atkārtoju šo melodiju, kuru Tu tik labprāt klau­sījies, un mana vienīgā vēlēšanās bija — kaut Tu pati to dzirdētu. Varbūt arī dzirdēji, Virva? Es vairs neat- griezīšos pilsētā kā katru rudeni. Gribu aizbraukt tālu no dzimtenes; varbūt jaunie iespaidi mazinās sāpes, ko šeit nespēju pārvarēt. Varbūt kādreiz vēl atgriezīšos.

Tad mana dzīve saplūdīs ar ikdienas vienmuļību, bez traģiskām beigām. Viss ir iespējams, jo arī ceļojot pa­zaudēšu daudz greznu spalvu. Bet viss, kas ar mani notiks, lai paliek vienīgi manā ziņā, tāda ir mana pār­liecība. Nedomā, ka ar šo vēstuli gribu pamodināt līdz­jūtību pret sevi. Nē, šī vēstule nemeklē līdzcietību, tāpat kā tā neizteic pārmetumus Tev; tās uzdevums ir at­klāti pastāstīt, kas pašlaik notiek ar mani, — tas ir viss. Sadedzini šo vēstuli, Virva, vienalga, vai to izlasi līdz galam vai ne. Tā domāta vienīgi Tev.

Paliec sveika!

A. T.

Tēvs ar dēlu aizbrauc uz pilsētu, noraksta mājas uz Jāzepa vār­da, saņem aizņēmumu un no­pērk sējmašīnu, ko jaunais Totss noskatījis jau sen. Starp citu, pārvaldnieks nopērk arī

mazu zelta nieciņu Tēlei. «Noderēs,» viņš smaidīdams saka pie sevis un paslēpj dāvanu azotē. Kipelu apmek­lēt šoreiz neatliek laika, abi ar tēvu brītiņu uzkavējas alus bodē, un Totss it kā starp citu saka:

— Nu, ja viss izies, kā nākas, un nekas negadīsies ceļā, tad drīz es tev pārvedīšu vedeklu.

— Kur tu to grābi? — tēvs atrauj lūpas no alus kausa.

— Nu, protams, tur … augšā … Rajās vai kā lai to tev pasaka.

— Jā, jā … Vai tad viss jau norunāts?

— Tikpat kā norunāts.

— Hmm … Tīri jauks skuķis, nav ko iebilst. Veca­jam turas arī nauda. Pagaidi, paņemsim vēl vienu pu­deli, viens pīpis, vai mēs aizbraucam pusstundu agrāk vai vēlāk. Lūdzu, kundze, vēl vienu… Nē nu, šai Tēlei vai kā viņu sauc … Sai draiskulei nav nekādas vainas. Ar šito izvēli esmu apmierināts. Bet viņa necik sen vēl bija Ķīra brūte … sievas melsa.

— Bija, bet vairs nav.

— Hmmm… Jā, meičām grozīgs prāts. Neko teikt. Sis jaunums jāpastāsta arī mātei, kad pārbrauksim.

— Nu jā. Mātei vari pastāstīt, bet citiem ne vārda, kamēr viss nebūs nokārtots.

Mājās Jāzeps ķeras pie darba ar vēl lielāku degsmi nekā agrāk. Viņš iedeg saulē gluži melns un vairs ne­domā par braukšanu uz Krieviju. Beidzot viņš ir piln­

vērtīgs Aizpuru saimnieks, viņa pavēles vairs nav ne­noteiktas un svārstīgas kā agrāk, bet skaidras un no­teiktas. Siena laiks jau sen pagājis, jānovāc labība, kas sola ja ne labu, tad vismaz apmierinošu ražu. Šķirnes sivēni izauguši lieli, tie ir smagi un trekni. Govis tagad, kad tās lietpratīgi kopj, dod vairāk piena nekā senāk; laiku pa laikam daža laba metāla piena kanna aizripo uz Raju «piena mašīnu», sagādādama saimniekam pa­pildienākumus. Totss var būt pilnīgi apmierināts ar savu vasaras veikumu. Kaimiņi vairs neskatās uz Aiz­puriem ar zobgalīgu smīnu, bet pamāj ar galvu un saka:

— Jā, jā, tur prot strādāt. No šī puiša iznāks lietas koks.

Tuvojas rudens. Vecais saimnieks ar katru dienu kļūst vārgāks un lietainā laikā vairs neiziet pat pagalmā. Viņš sēž uz plata bērzu bluķa, pakšķina pīpi un bāž plītī žagarus. Reizēm viņš paņem no sienas dēlīti un sasmalcina tabaku. Tas gandrīz ir viss viņa darbs.

Jaunais saimnieks, kad atliek laiks, vēl arvien lauž celmus kopā ar Libli. Sad tad no Rajām pienāk «bries­mīgas» draudu vēstules, kurās Tēle solās pārtraukt ar Totsu jebkuru pazīšanos, ja viņš «šodien pat» neparā­dīšoties.

Viņa kabatas grāmatiņā jau glabājas vairākas šādas vēstules. Reizēm dienvidū viņš tās izņem no kabatas, izklāj sev priekšā uz galda un noslēpumaini pasmaida: — Ķēms! It kā man nebūtu cita darba kā skraidīt uz Rajām.