Oskars Lutss: Vasara

Kādu dienu jaunais saimnieks, kā viņu tagad Aizpu­ros dēvē, kopā ar Libli atkal strādā izcirtumā. Zvaniķis aizsmēķē ugunskurā papirosu un viltīgi pamirkšķina Totsam ar aci. Jaunais saimnieks to ļoti labi redz, bet šņākdams strādā tālāk. Pēc kāda laika šī grimase at­kārtojas.

— Ko tas nozīmē? — pārvaldnieks beidzot noprasa.

— Nu, — Lible atsaka, — kaut ko jau nozīmē. Jau­nais saimnieks ir tik noslēpumains un kluss, it kā nekas nebūtu noticis.

— Jā, kas tad ir noticis?

— Nu … laiks paiet, bet laime nezūd.

— Nu jā, nezūd gan, tomēr…

— Jaunumi birst kā no maisa, viss ciems skandina, bet jaunais saimnieks nebilst ne vārda.

— Kā gan tas varēja gadīties? — Totss smaidīdams brīnās.

— Nezinu, kā tas varēja gadīties. Varbūt aiz lepnī­bas. Negribētos jau ticēt, ka Totsa jaunskungs varētu kļūt lepns, bet… ej tu sazini! Jā … Nē nu, viss jau notika tā, kā vajadzēja. Vai tad es … Vai tad es allaž netiku teicis, ka …

— Ļoti interesanti, — Totss pārsteigts jautā, — kas tie par jaunumiem? Tu vienmēr runā tik mīklaini, ne­kad nevar saprast, ko tu īsti gribi sacīt.

— Jā, — Lible smejas, — kas tur ko saprast. Viss skaidrs. Bet sieva negrib man ticēt. Pati sapļāpā diezin ko, bet, kad es iepīkstos, tad viss esot balti meli. Šorīt ķēros pie žagariem — uznāca briesmīgas dusmas, — sak, ņemšu un nopēršu . . . Sī tūlīt: varbūt tev taisnība, tādēļ jau nesāc kauties.

— Jocīgi!

— Nekā jocīga te nav. Gadās vēl jocīgākas lietas. Sī pati Erjas vai Ernas jaunkundze, kas šeit pārlauza saulessargu, tā …

— Nu, kas tad ar viņu noticis?

— Nekādi nedabūja projām no Paunveres, tēvam pa­šam bija jābrauc pakaļ no Krievijas. Sākumā te viņai bija garlaicīgi un garlaicīgi, bet, tikko sāka draudzēties ar Teukres Savādnieku, tā garlaicība izkūpēja kā dūmi. Velns zina, jāsaka, tai mīlestībai gan piemīt liels spēks un vara!

— Nu Irbi, cik tālu tad tās lietas tagad ir?

— Tālu! Viņa vēl dzīvo tepat Paunverē. Meitene spu­rojas pretī, negrib par Krieviju vairs ne dzirdēt. Lai vecais ņemot Savādnieku līdzi, tad viņa braukšot.

— Hm … Tiešām jocīgi.

— Nu, vecais, Ernas tēvs, kādu dienu aizjož uz Teuk- rēm, saka: «Liec meiteni mierā!» Savādnieks pretī: «Nē! Dod meitu man!» Neko darīt. Esot izrunājušies gari jo gari; klāt es nebiju, nekā nezinu. Mājās atkal —- to man izstāstīja ķestera ķēkša, — nu jā, mājās preilenīte ap­krīt tēvam ap kaklu, raud un lūdzas, pat ķēkšai aiz durvīm saskrējušas asaras acīs, sak, ko tas vecais sa­kārnis viņu moka! Tāda jauka mamzelīte: vienmēr dod ķēkšai dzeramnaudu, neko nežēlo. Nu tad ķēkša savu­kārt ļipaku ļepaku pie ķestera cienīgās: «Ejiet taču jūs preilenītei palīgā un mēģiniet pierunāt viņas tēvu. Ko jūs viņu mokāt, vai nedzirdat, cik žēli raud?» Nu, ķēk­šai drīz vien jauna kleita mugurā un vēl nezin kas.

— Vai tad galu galā pieveica veco?

— Taču laikam. Preilenīte vēlāk dancojusi un lēkā­jusi kā negudra, bučojusi tēvu un tanti, un visvairāk ķēkšu.

— Jā, jā, — Totss pašūpo galvu, — Savādnieks ir krietns puisis. Lāga zēns, nav ko runāt.

— Lāga zēns, tas tiesa, re, ietina preilenīti savā tīklā, ka prieks. Nē, es saku, kad Paunverē reiz sāksies kāzas, tad es tās visas, nudien, viens nespēšu nodimdināt. Sito zvanīšanu! Sito dzeršanu! Bet, ej sazini, vai šitādu vecu sesku kā es maz aicinās, tomēr… pag, ko es vēl gri­bēju sacīt… nu jā, sak, ņemot vērā mūsu veco drau­dzību, varbūt Totsa jaunskungs tomēr mani uzaicinās.

— Hm, — Totss atņurd. — Skat, kur tu esi mērķējis. Viņam jau viss zināms.

— Žēlīgā debess, viss Paunveres ciems skandina, kā lai nezinātu. Mācītāja Līze un kroga meita šaudās kā atspoles un žadzina kā žagatas: «Vai jūs zināt, vai jūs zināt?» Vai gan mūsu Paunverē var kaut ko noslēpt? Paunverē izvelk noslēpumu pat no turienes, kur nemaz nav. To jau varēja paredzēt. Ar Savādnieku bija kā bija, bet jūsu lieta beidzās ziher.

— Ak ziher. Bet, ja jau Paunverē viss zināms un redzams, vai tad tu nevari man arī pateikt, ko pašlaik dara Jorhs Adniēls Kīrs?

— Jorhs Adniēls Kīrs… — Lible pakrata galvu. — So vīru mēs laikam vairs neredzēsim. Tādu kaunu un negodu! Kur tāds caurkritis brūtgāns vairs drīkst rādīties? Neesmu viņu ilgi redzējis un laikam pirms nāves arī neredzēšu.

— M-jā … — Totss nomurmina, pārlaizdams ska­tienu pār izcirtumu.

Uz mirkli iestājas klusums, tad jaunais saimnieks izstiepj kaklu, vērīgi paraugās uz mājas pusi un sāk smieties.

— M-mh-mh, hi-hi-hī — vai redzi, kas tur nāk?

Lible atstumj cepuri pakausī, izņem no mutes papi­rosu un skatās.

— Tfū, nelabais! — viņš nospļaujas. — Tas taču Kīrs. Se tev: pirms nāves neredzēšu! Viņš ir klāt kā likts. Es par visu vairāk gribētu zināt, kas viņam te darāms. Skat, nāk uz izcirtumu. Laikam kādā notīgā lietā,

— Nu tad labdien! — rudmatis, pienācis tuvāk, iesau­cas nedabiski spalgā balsī. — Veiksmi darbā un…

— Paldies, mīļais skrodermeistar. Laikam nācāt mums palīgā tāpat kā vasarā pie akmeņu velšanas?

— Nē, nenācu vis, — Kīrs smejas. — Nenācu vis, mīļais zvaniķi. Lauziet vien celmus un dariet ar tiem, ko gribat, — man nav laika. Nācu aprunāties ar savu dārgo skolas biedru.

— Ko tad atkal gribi? — Totss rūgti jautā.

— Kā «atkal»? — Kīrs ņirgājas. — Kad tad es «at­kal» no tevis esmu kaut ko gribējis? Arī tagad es neko negribu — tieši otrādi, es tev kaut ko atnesu … Kaut ko labu. Se, dārgais skolas biedri Jāzep Tots. Seit, šajā grāmatā, ir aprakstītas visas tavas skolas laika palaid­nības. Protams, ne visas, bet, ja es kādreiz satikšu šo Lutsu, es viņam pastāstīšu vienu otru notikumu, kas vēl jāuzraksta. Ņem, ņem, dārgais skolas biedri, un lasi. Vienu eksemplāru aizsūtīju uz Rajām.

— Uz Rajām! — iesaucas jaunais saimnieks, nedroši paņemdams grāmatu. — Kādēļ uz Rajām?

— Hī! — Kīrs smejas. — Nē nu, lai lasa visa Paun­vere un redz, kāds delveris tu biji skolā. Hī, man te vēl ir gabali pieci — arī tos es izdalīšu ciemā.

— Velna nelieti! — Totss sadusmojas. — Esi tik labs, Lible, gāz viņam ar degošu pagali, lai atceras.

— Nē nu — kādēļ? — Kīrs atkāpjas. — Kādēļ? Tajā ir aprakstīti gluži jauki notikumi. Kentukijas Lauva un … Notikums ar pogām un … Plosta nogremdēšana un … Tēles ievilināšana upē un … Hi-hī! Tur ir rak­stīts arī par Libli. Lasiet, lasiet, gan tad redzēsiet. Vis­vairāk ir par Tali, par viņu raksta tikai labu. Ir pie­minēts arī Tenisons un… Bet visvairak Kentukijas Lauva. Hi-hī, Kentukijas Lauva! Redzēs, ko par to sacīs Tēle?

— Va velns, te tiešam ir mans vārds, — Totss brī­nās, šķirstīdams grāmatu. — Skaties, Lible! Redzi: «Ar Jāzepu Totsu bija tā: viņš drīkst palikt turpmāk skolā tikai tad, ja atmetīs visas palaidnības, vienalga, lai cik to būtu, un sāks dzīvot, kā kristīgam cilvēkam pieklā­jas.» Vai redzi, vai redzi? Paklausies tālāk: «Totss ap­solījās darīt visu, kas viņa spēkos. Kad Totss nākamajā dienā atnāca uz skolu, viņam bija grūti sēdēt solā.» Skat, velns, kas par būšanām! Pagaidi, pagaidi, stā­voklis uzlabojas. «Totss grozījās un locījās kā tārps uz āķa un sūrojās citiem, kas gribēja ko tuvāk uzzināt par viņa ciešanām: šim uz sēžamvietas esot uzmeties liels augonis.» Redzi, redzi, Lible! Cik smuki pateikts… Palasi pats! Nē, es zināju, ka tāda grāmata tiek dru­kāta, bet nedomāju, ka tā būs tik traka. Un tu, vecais sumpurni Kīr, to izplati. Tūlīt met ugunī!