Oskars Lutss: Vasara

— šitā gan? Tad jau neko darīt. Tad sagādā man vismaz to prieku un nerādies šodien vairs acīs. Velns zina, mana labā roka niez, tas liecina, ka piedalīšos nelielā kautiņā … Kādā draudzīgā ķīviņā, piemēram, kā toreiz uz lauka pie Rajām. — To pateicis, pārvald­nieks uzgriež Kīram muguru un iepazīstina Lestu ar veco provizoru.

— Gan iztiksim, — tas saka, — draugs Rafaels var mierīgi iet, kurp vien vēlas. Viņa vietā strādās mans skolas biedrs Lesta … Jūsu amata brālis un rakstnieks.

— Ak šitā, — aptiekārs atkal sarauc uzacis, — amata brālis! Ļoti priecājos! Es gribētu pirms šķiršanās pa­teikt pāris prātīgu vārdu arī jums.

— Es domāju, — Totss pārņem iniciatīvu, — ieiesim tepat pie meldera palīga — viņš man vecs paziņa. Būs arī kokle, Lesta mūs iepriecinās ar mūziku. Ahā, tur jau viņš nāk — meldera palīgs. Sveiki, sveiki! Kā klā­jas?

Draugi ieiet meldera istaba, sasēžas pie galda un uz gultas. Protams, meldera palīgs ir gatavs izpildīt jeb­kuru pavēli, ko dotu aptiekāra kungs vai Totsa jauns­kungs. Acumirkli! Pirms viņi paspēj izskaitīt līdz sim­tam, meldera palīgs jau ir atpakaļ. Pēc kāda laika viņiem vēl pievienojas mācītājmuižas rentnieks; šī cil­vēka priekam un izbrīnai nav robežu, ieraugot tik daudz vecu, labu paziņu. Pievakarē Paunveres dzirnavās atkal tiek izteikta daža laba «pamācība» un pārcilātas vecas mīļas atmiņas.

Bet Kīrs, pilns priecīgu noskaņu, jož tieši uz Rajām. Ahā! Tā! Meitenei ūdens smeļas mutē! Jā, jā, lai citreiz ir gudrāka, ar nopietniem cilvēkiem nedrīkst spēlēt ne­kādus kumēdiņus. Hī — Totss ir atkal sprukās kā či­gāns jukās — lai vandās apkārt pa ciemu un vāc pa­rakstus! Nezin, kurš gan uzticēs savu parakstu tādam razbainiekam un strīdusgailim? Paunveres ļaudis taču nav dusmīgi uz savu naudu, ka tie izdāvās parakstus katram Krievijas klaidonim. Kas zina … varbūt Totsu saimniecība tagad nonāks zem āmura, tad … Hm, ja viņš saņemtos un nopirktu pats? Divi simti ir nolikti uz viņa vārda, vecajam arī būs savi pieci simti… kas zina …

Pilns varenu nākotnes nodomu rudmatis nonāk Rajās. Viņš kā uzvarētājs iedrāžas lielistabā un, noņēmis ce­puri, iesaucas:

— Nu, Tēle, kā klājas? Sveiki! Ilgi neesam redzēju­šies, tā mēs vēl varam atsvešināties. Kad tad dzersim kāzas?

Tēle satrūkusies paskatās uz «maiksti» un lēni vaicā:

— Ko? Vai jūs neesat apdzēries?

— Hi-hī! — rudmatis smejas. — Apdzēries gan. Bet apdzēries aiz laimes, nevis no degvīna vai alus. Jā, nu tu pati redzi, Tēle, ko tu panāci ar savām izdarībām, — iznākums viens un tas pats.

— Neko nesaprotu, — meitene pakrata galvu. — Ja neesat piedzēries, tad esat kaut kur kritis un smagi sasities.

— Nekā, — Kīrs mīļi pasmaida, — neesmu arī kritis. Atnācu pateikt, ka …

— Atkal ar jaunām ziņām! Jūs vienmēr nākat ar ziņām, visu vasaru. Kādām ziņām? Kas tad sūta?

— Hi-hī! Es pats, kas gan cits. Nē nu, neesi taču tik dusmīga, Tēle, atnācu ar tevi izlīgt. Runāsim no­pietni —- kad tu gribi rīkot kāzas? Aizmirsīsim visas vecās ķildas un dzīvosim kā roka ar cimdu. Ko mēs ērmosimies? Es gan varētu tev daudz ko pārmest, bet lai jau paliek. Katrai jaunai meitenei ir savi niķi, toties mums, vīriešiem, jābūt gudrākiem un jāpadodas laikus. Pavisam nopietni — kad rīkosim kāzas?

— Nē, — Tēle atkal pakrata galvu, — jūs tomēr esat kritis. Bet šī krišana ir bijusi tik smaga, ka jūs to pats vairs neatceraties. Tomēr… ja jūs tik ļoti interesē, kad rīkošu kāzas, tad … varbūt ļoti drīz.

— Nu jā, — Kīrs priecīgi izstiepjas.

— Jā, tikai ne ar jums, Kīr.

— Ne-ne … Ne ar mani? Ar ko tad?

— Tā būs mana darīšana.

Rudmatis uz dažiem mirkļiem zaudē valodu, tad no­dzen no uzacs mušu, paskatās pulkstenī un beidzot stostīdamies iejautājas:

— Taču … ne ar Totsu?

— Tieši ar Totsu. Viņš ir zemkopis.

— He, — Kīrs ieblējās pilns naida un nicināšanas. — Kas šis par zemkopi?! Totss klaiņo apkārt pa ciemu, vāc kapeikas un diedelē parakstus, lai atkal aizņemtos, citādi saimniecība nonāks zem āmura.

— No šīs likstas viņu paglābšu es!

— Jā — paglābsiet! Hm . . . Bez tam viņš vēl ir liels blēdis. Mēs šodien saderējām, viņš pazaudēja piecus rubļus, bet tagad to noliedz, negrib maksāt.

— Es samaksāšu. Pagaidiet — te būs pieci rubļi.

— Jā, nu . .. pieci rubļi, bet. . . Viņš taču ir dzērājs. Ko jūs ar tādu iesāksiet? Vispirms viņš nodzers Aiz­purus, pēc tam ķersies pie Rajām. Ejiet paskatieties, ko viņi dara melderzeļļa istabā. Abi ar aptiekāru dzer un žūpo, tīri bail skatīties.

— Sāds paradums viņam būs jāatmet, dārgais Kīr.

Tas vairs nevilksies ilgi. Bez tam viņš tomēr ir zem­kopis, nevis tāds «pletīzeris skrandās» kā jūs.

— Jūs nedrīkstat tā runāt! — Kīrs izvalba acis un izriež krūtis.

— Kā jūs drīkstat nolamāt manu līgavaini?

— Viņš taču ir blēdis un zaglis. Vai tad jūs neatce­raties, ko viņš izdarīja skolā ar manām pogām?

Ari meiča tumši pietvīkst un, pūlēdamās atrast pie­nācīgu atbildi, izmisusi paskatās apkārt.

— Nāc šurpu, Līde, — viņa sauc uz otro istabu, — un atbrīvo mani no šā tipa!

— Kas šeit notiek? — Tēles jaunākā māsa ar izbai­lēm jautā no sliekšņa.

— Nekas nenotiek, — nomurmina Kīrs, paņem no galda piecnieku un aiziet, ar troksni aizcirzdams durvis.

— Žēlīgā debess! — Tēle sasit plaukstas. — Kur gan tāds radies?

Arņa vēstule

Beidzot, Virva, saņēmu Tavu vēstulīti un katru dienu vēl un vēl­reiz pārlasu īsās rindiņas. Man šķiet, it kā es katru dienu būtu saņēmis no Tevis vēstuli un jaunus sveicienus. Vairākas dienas pēc kārtas ar nepacietību gaidīju no Tevis jaunu sūtījumu, un man sāpēja sirds, redzot, ka no Tevis nav pienākusi neviena rindiņa. Nu es vairs negaidu — zinu, ka tās nebūs. Sajā vēstulē es negribu pieļaut nekādus melus, nekādu izlikšanos, citādi Tu agri vai vēlu ierau­dzītu, kā no manis nokrīt kāda raiba spalva, ar kuru savā vieglprātībā biju izgreznojies. Beidzot es redzu visu skaidrāk nekā jebkad: mans mūžs būs veltīts cie­šanām. Tiesa, dažkārt liekas, ka pasaulē ir vēl viena otra mīļa sirds, kuras dēļ būtu vērts dzīvot, kuras tuvumā varētu izjust prieku, piemēram, es mīlu savus vecākus, vēl vairāk vecmāmiņu, kas man stāsta brīniš­ķīgas pasakas. Bet kaut kas manī negrib ar to samie­rināties un tiecas pēc lielas laimes, kas paceltu dvēseli līdz saulei. Sīs veltīgās gaidas un meklēšana ir manas dzīves traģēdija, ko nojauš arī daudzi citi. Es nelepojos un saku: varbūt tas beigsies bēdīgi. Es ar to negribu neko apgalvot, negribu nevienu apvainot: ne cilvēkus, ne apstākļus, — lai šo soli (ja tas tiešām notiks) uz­skata par manu personīgo vēlēšanos, jo tā domāju arī es pats. Bieži vēroju rietošo sauli, kas zeltī bērzus pļavā, — tā ir mana mīļākā glezna, ko apbrīnoju jau bērnībā. Tagad es lūkojos šai bērnības atmiņu ainā un jūtu, ka līdz ar rietošo sauli zūd arī cerības, tāpat kā gadu gaitā apdzisa mans dzīvot prieks. Reizēm saku

pats sev, it kā sevi mierinādams: «Varbūt saule aiz­gāja tikai tādēļ, lai tev atnestu lielu, negaidītu laimi, kad tā atgriezīsies.» Dažreiz domāju, ka pat niecīgs maigums, ko Tu veltītu man, aizbiedētu no manis visas skumjas, bet tūlīt nojaušu: šis pilieniņš atveldzētu iz­slāpušo dvēseli tikai uz mirkli, un galu galā būtu jā­piedzīvo vilšanās un sāpes.