Stefauns Jounsons: TEIKSMA PAR MAZO HJALTI

Pat viņas soļi izdveš mieru un lēnību.

Gudruna izstaro ap sevi tik daudz labsirdības un siltuma, tik daudz miera, ka mokas manās krūtīs norimst, skumjas un vientulība izgaist. Es sūkāju ledeni, un pamazām mans satraukums noplok. Aizveru acis. Tagad vislabākais ir aizmigt.

— Vai tu jau esi aizmidzis, mazuli? — izdzirdu balsi pie savas gultas. Atkal atveru acis. Blakus manai gultai stāv Solveiga. Vienā rokā viņa

tur mazu šķīvīti, bet otrā — glāzi piena.

— Man ļoti žēl, ka tu aizgāji gulēt nepaēdis. Tu droši vien esi ļoti izsalcis? Apēd šo sviestmaizi un izdzer pienu, draudziņ.

Es pieceļos, no mana lepnuma nav palicis ne miņas, dusmas arī pārgā­jušas, un no skumjām nav ne vēsts. Sāku ēst.

Kamēr ēdu, Solveiga stāv man blakus. Maizi viņa apsmērējusi ar sviestu un gaļas pastēti, tā ir ļoti garšīga. Paēdis es viņai pateicos, bet viņa vieglītēm papliķē man vaigu. Šajā mirklī Solveiga ierauga manu sarkano ledeni, un tūlīt viņas seja pārvēršas. Solveiga jautā:

— Kas tev to iedeva?

Es izstāstu visu, kā bija.

— Ak tad šitā, — ar pēkšņu saltumu caur zobiem izspiež Solveiga un iet projām. — Ar labu nakti, mazais, — viņa vēl nosaka, aizverot aiz sevis bēniņu lūkas vāku.

Tas viss notika tajā gadalaikā, kad nakts ir gandrīz tikpat gaiša kā diena. [4] bet šī nakts gaisma ir tāda savāda un spocīga.

No Palli gultas dzirdama stipra krākšana, bet ārā valda pavasara mij­krēslis. Uz mājas jumta nenoguris svilpo strazds, varbūt tas dziedās visu nakti.

Asaras man nožuvušas. Es noskaitu pie sevis «Mūsu tēvs» un lūdzu dievu sargāt māmiņu.

— Un Douru arī, — vēl piemetinu.

Pēc tam aizmiegu.

Pagājis neilgs laiks, esmu jau te apradis un jūtos daudz labāk. Un tomēr ilgas pēc māmiņas brīžiem ir gluži neizturamas.

Toties es katru jaunu dienu aizvien labāk iepazīstu ļaudis, ar ko dien­dienā esmu kopā, aizvien vairāk iepazīstu katra šā cilvēka raksturu.

Vecais Helgi ir vienkāršs, ļoti jautrs un dzīvespriecīgs. Viņš vienmēr pasaka kādu joku. Ar viņu ir viegli un patīkami. Viņa sieva Gudruna ir mierīga, piemīlīga un laipna. Viņa runā maz, bet, ja kaut ko saka, neviens viņai nerunā pretī. Pat Solveigai jāpiekrīt viņas domām.

Ar Palli kaut kas nav kārtībā. Viņu es nekādi nevaru izprast. Cilvēkos viņš ir ļoti kluss, bet, kad paliekam divatā, viņš runā vienā runāšanā. Diemžēl pasaulē ne viss iekārtots tā, kā viņš būtu gribējis, vienīgi ar savu īpašumu viņš ir mierā. Tā, piemēram, viņam ir zirgs — bērs rikšotājs. Jau pašās pirmajās dienās, kad es te ierados, Palli man pastāstīja daudz atga­dījumu par savu zirgu, vārdā Skjone. Tas esot sevišķs radījums. Skjone esot gudrāks par dažu labu cilvēku un auļojot ātrāk par kuru katru zirgu visā apgabalā. Rikšojot Skjone apbrīnojami viegli, vieglāk nemaz neesot iespējams. Jā, tas esot brīnišķīgs zirgs!

— Bet nabaga Skjonem jācieš par to, ka viņa saimnieks ir nožēlojams nabags, trūcīgs kalps, kurš nav pelnījis, lai viņam būtu labs zirgs, — Palli apgalvo.

Tāpēc Skjonem dzīve nav tāda, kādu viņš būtu pelnījis, tāpēc viņam jāpārtiek no pelavām, turpretī bagāto zemnieku rikšotāji ēdot lielisku sienu. Tas nav joks, un man liekas, ka, stāstot par savu zirgu, Palli acīs sāriešas asaras.

— Ja tu būtu bagāts zemnieks, — es jautāju, — vai tu dotu savam Skjonem sienu?

— Kas tas par jautājumu! — Palli atbild, tad viņš iegrimst domās un turpina: — Kāda nozīme par to runāt, es taču nekad nebūšu bagāts zem­nieks.

Palli īpašumā esot arī vairākas aitas. Tās neesot parastas aitas. Bet arī viņām tāds pats liktenis kā Skjonem; aitas netiekot tik rūpīgi koptas, kā vajadzētu, arī viņām jāciešot, jo tās piederot kalpam.

Gadījies, ka Palli vajadzējis pirkt aitām barību citur. Tas, lūk, nozī­mējot visu mūžu būt trūcīgam strādniekam. Strādāt vaiga sviedros un par to saņemt tikai sūru nepateicību — tāds esot kalpa liktenis. Un tomēr mū­žīgi tā nebūšot! Palli Jounsonu gaidot labākas dienas!

— Ko tad tu esi nodomājis darīt, ja netaisies kļūt par zemnieku? — es viņam jautāju.

Uz šo jautājumu Palli jau sen izdomājis atbildi. Viņš taisoties uz dien­vidiem. Uz dienvidiem, pie jūras. Tur par darbu maksājot labāk un uz strādnieka cilvēku neskatoties no augšas, kā tas esot šeit. Nu, tad jau arī es braukšu uz to pusi, tiklīdz būšu pieaudzis.

Starp Palli un mājas saimnieku Jouhanu ir milzīga atšķirība. Vispirms, protams, tajā ziņā, ka Jouhanam, nevis Palli, pieder māja. Otrkārt, Palli runājas ar mani, bet Jouhans nerunā. Viņš parasti vairāk klusē, bet, ja es palieku ar saimnieku divatā, viņš izturas, kā ūdeni mutē ieņēmis. Ja es nezinātu, ka Jouhanam tāds raksturs, varētu domāt, ka viņam parasti nav labs garastāvoklis. Bet nelabs garastāvok­lis viņam nepavisam nav bieži. Klusē viņš ari tikai tāpēc, ka nav ko runāt. Visu, kas vajadzīgs, viņa vietā pasaka Solveiga. Un ne tikai Jouhana vietā, bet arī viņu abu vietā. Kad Solveigai ir labs gara­stāvoklis, un parasti viņai tāds ir, viņa runā ļoti daudz un pie tam smaida. Ja turpretī Solveigai nav laba oma, tad runāt viņa runā daudz, bet nesmaida. Sliktā garastāvoklī viņa ir nikna kā velns un var izlamāt kuru katru, vienīgi to viņa neatļauj as ar savu vīramāti Gudrunu. Vīramāti Solveiga nekad nelamā un varbūt tāpēc runā ar viņu ļoti maz.

Ja Palli ir tuvumā un var viņu sadzirdēt, Solveiga ar vislielāko gandarījumu nenoguruši skandina vienu un to pašu: cik tagad dārgi esot turēt kalpus, cik prasīgi tie kļuvuši un jābrīnoties, ka Islandē varot vēl kāda saimniecība pastāvēt. Ļoti ļoti neat­zinīgi Solveiga izsakās par tiem, kam ienācis prātā no laukiem aizbēgt uz Reikjaviku. Tie, kā viņa apgalvo, esot nekur nederīgi ļaudis. Taisnība, tādās pašās domās ir ari visi pārējie. Tāpat runā arī Jouhans, tāpat domā vecais Helgi un Gudruna. Nu, un, ja Gudruna tā saka, tad tas nozīmē, ka taisnība vien ir. Kad es izaugšu liels, es nekādā ziņā nebraukšu uz jūru. Vienīgi Palli tā nedomā, kaut arī citu klātbūtnē par to nerunā. Toties mati viņam saceļas stāvus, seja pēkšņi satumst, un viņa skatiens top vēl drū­māks nekā parasti. Es to nekā nevaru saprast, it sevišķi viņa pastāvīgo klusēšanu. Kad esam divi vien, tad taču viņš izturas ļoti lepni un izliekas, ka var pateikt Solveigai visu, kas uz sirds. Tomēr Solveigas klātbūtnē viņš zaudē dūšu.

Es, protams, neesmu aizmirsis, ka pirms dažām dienām mazās Helgas dēļ saņēmu pļauku. Nē, to es neesmu aizmirsis, bet esmu jau Helgai pie­devis, tāpēc ka viņa man ļoti patīk. Kad es izaugšu liels un Helga arī būs liela, es viņu lūgšu kļūt par manu sievu un skūpstīšu tieši uz lūpām. Viņa taču ir skaista! Tad mēs pa īstam dzīvosim kopā, bet nevis pa jokam, kā tagad. Ja, gandrīz aizmirsu pastāstīt, ka netālu no mājām, tur, kur sākas stāvā nogāze, ir liela terase. Turp iemīta šaura taka, kas beidzas kaut kur tālu aiz kalna, pie aitu nakts ganībām. Nakts ganībās es vēl neesmu bijis. Bet uz terases ir mana un Helgas saimniecība. Pareizāk sakot, šī ir Helgas saimniecība, bet viņa ļoti labprāt dalās ar mani visās īpašnieka tiesībās. Šo māju Helga saņēmusi mantojumā no tēva, kas šeit kādreiz dzīvojis kopā ar brāli, toreiz, kad viņi vēl nebija bagāti. Ilgus gadus šī māja stā­vējusi pamesta, un tad, kad tā kļuva par Helgas īpašumu, mājele biļa gandrīz jau sagruvusi. Tagad, protams, no mājas palikuši vienīgi gruveši vai, drīzāk, neliela būda, kur var ielīst tikai rāpus. Ar vārdu sakot, šī saimniecība pastāv tikai mūsu iztēlē.