Stefauns Jounsons: TEIKSMA PAR MAZO HJALTI

— Tu, puišel, pasteidzies, man ķerra jau tukša, — Jouhans steidzina, pabāzis galvu pa kūts durvīm.

Palli pārtrauc darbu, lai atpūstos. Viņš apsēžas uz aizgalda sētiņas, atbalstīdamies ar kājām pret ārsienu, un ar pirkstiem bungo pa lāpstas kātu. Pēc tam klusēdams pieceļas, paceļ uz lāpstas vienu gabalu un iznes to ārā. Tad otru, trešo, ceturto… Kad Jouhans aizved pilno ķerru, Palli man saka:

— Nezin vai tas tev būs pa spēkam, nabadziņ. Deviņus gadus vecam bērnam šis taču ir elles darbs!

Un Palli arvien vēl nes ārā kūtsmēslus, pie sevis rūkdams:

— Nav ko teikt, labs «bērnu darbiņš»! Te jau pat liels cilvēks var garu izlaist, stiepdams no rīta līdz vakaram tādu smagumu, kur nu vēl bērns. Viņi vienmēr tā: izspiež no cilvēka pēdējo sulu, bet atmaksā tikai ar ļaunu nepateicību. Veca patiesība! Būtu pamēģinājusi pati vecene pa­staipīt. Ha-ha-ha! Būtu interesanti redzēt, kā viņa izpurina savas kuplas miesas. Nekas, pie gadījuma es viņai klāšu visu vaļā.

Es neatbildu, bet izjūtu pret Palli simpātijas un strādāju, cik jaudas. Nē, es nu gan nepadošos, lai tas man maksā vai dzīvību. Un esmu jau pār­liecināts, ka darbs man tiešām maksās dzīvību. Bet kam tad te par to ir bēda?

Mums jāiztīra trīs aitu kūtis, bet līdz tam laikam, kad Solveiga atnes mums kafiju, esam tikuši līdz pusei ar pirmo. Esmu tā noguris, ka jau līgo­jos. Rokas un kājas atsakās klausīt, galva ir galīgi apdullusi. Man nemaz negribas kafiju, bet, protams, jādzer, lai neviens nepamanītu manu no­gurumu.

Mēs sasēžamies apkārt Solveigai, netālu no aitu kūts. Viņa lej mums krūzītēs melnu kafiju, un mēs dzeram, cukuru piekožot.

— Nu, kā veicas? — Solveiga jautā. — Kā strādā mūsu zēniņš?

— Nekas, kaut kā jau palīdz, — Jouhans smaidīdams atbild, visā ga­rumā izlaidies uz zemes.

— Vai tu netiec līdzi? — Solveiga jautā, pagriezusies pret mani.

— Nē, — es klusām atbildu un jūtu, ka asaras sakāpj kaklā.

— Še tev nu bija! Ja tu zinātu, cik dūšīgi strādāja Steine, tas puisis, kurš pie mums dzīvoja aizpērn! Visiem cilvēkiem jāstrādā un jāstrādā cī­tīgi, ja viņi grib būt īsti cilvēki. Nu, vai tad tāpēc jāraud, mazuli?

Vai tad es raudu? Es taču nemaz negribu raudāt.

— Iznest kūtsmēslus nav viegls darbs, — saka vecais Helgi. — Tas laikam ir pats grūtākais darbs, mēžot aitu kūtis, — viņš piebilst, šņauk­dams tabaku un glaudīdams bārdu.

— Es nevaru atcerēties, ka šis darbs būtu uzskatīts par grūtu, kad mēs augām, — Solveiga iebilst un savāc tukšās krūzes, ar kurām tikko dzērām kafiju.

Iestājas klusums. Palli skatās kaut kur tālumā, viņš laikam saņem drosmi, lai pateiktu Solveigai visu to, ko gribēja piemērotā brīdī sacīt. Taču nē! Viņš, acīm redzot, tomēr nolēmis mazliet nogaidīt. Vismaz tagad viņš muti vaļā never. Ja Solveiga kaut ko saka, tad nezin vai kāds uzdro­šināsies viņai iebilst vai kaut vārdu piemetināt. Es jūtu, ka labāk būt ar viņu pa draugam.

Drīz skraidīšana atsākas. Es daru savu darbu, Palli — savu. Mēs abi klusējam. Kūtsmēslu gabali atkal sāk uzkrāties aizgaldos, un es saprotu, ka tos visus aiznest es nespēšu. Es šaudos turp un atpakaļ kā traks, it kā galvā man būtu kaut kas samežģījies. Un tā tas arī ir: acu priekšā man viena migla, un šajā miglā kā melni, šausmīgi briesmoņi peld četrstūrainie kūtsmēslu gabali.

Beidzot man laimējās, nejaušs gadījums deva man iespēju mazliet at­vilkt elpu.

Bija notikusi nelaime, liela nelaime!

Rudās ķēves kumeļš, kuru es no rīta kopā ar mazo Helgu apskatīju, bija gājis bojā. Kumeliņš bija noslīcis staignajā purvā kūdras bedrē netālu no mājas, un pašlaik ķēve stāv pie šīs bedres un nespēj atdot savam ma­zulim dzīvību. Varbūt viņa raud.

Taču, kā saka, nav ļaunuma bez labuma. Šīs nelaimes dēļ mēs varam atpūsties un uz brītiņu aizmirst kūtsmēslus. Palli nomet lāpstu: viņam jā­izvelk kumeļš no bedres.

Kumeļš ir rūsgans. Tas droši vien būtu izaudzis par labu zirgu. Man ar Helgu liek aizvest zirgus pie upītes ieplakā, ko sauc par Breidihvamūru. Mums nav nekas pretī. Ķēve Jorpa jāvelk ar varu, viņa negrib pamest savu kumeliņu. Pat beigts viņš tai liekas ļoti skaists. Skatīdamās uz ķēvi, raud arī Helga. Ieplakā es turu ķēvi aiz iemauktiem. Viņa skaļi un neval­dāmi zviedz, un man no viņas mazliet bail. Ja nu pēkšņi viņa man iesper vai iekož?

Helga drīz vien nomierinās un tagad vairs tikai šņukst. Beidzot mums atļauj ķēvi palaist vaļā.

Palli un Jouhans jau ir nodīrājuši kumeļam ādu, bet pašu kumeļu norakuši zemē. Priecādamās par atgūto brīvību, Jorpa tūlīt steidzas uz kūdras bedri. Visi zirgi metas viņai līdz, un kā paši pēdējie skrienam mēs ar Helgu. Jorpa skraida apkārt bedrei, brīdi pa brīdim iegrūž purnu netī­rajā ūdenī un rūpīga aposta vietu, kur bija gulējis kumeļš. Bet kumeļš nozudis. Cilvēki ir vainīgi viņas lielajā nelaimē, cilvēki viņai nozaguši mazuli. Ķēve paceļ galvu, neprātīgām acīm skatās visapkārt, iezviedzas, palec dažus lēcienus sānis, grūž purnu pie ciņa, noplūc zāli, tad apstājas un atkal skrien pie bedres. Nabaga Jorpa, lielas ir viņas bēdas!

Tuvojas vakars, saule noslīdējusi aiz kalniem, darbs pabeigts, un es viens pats stāvu pagalmā. Gaiss liekas sastindzis, un visapkārt tāds klu­sums, ka labi var sadzirdēt upītes guldzēšanu tajā vietā, kur tā laužas cauri iežmaugai. Šodien mēs iztīrījām pusotras aitu kūts, un tomēr es vēl varu pakustēties. Tiesa, esmu šausmīgi noguris, bet tas nekas, gan jau nogurums pāries. Pie kaimiņu mājas es redzu divus zēnus, kas trijatā ar māsu Sigu spēlē sunīšus. Ar šiem zēniem es vēl neesmu iepazinies. Un kāda gan man daļa gar viņiem? Taisnība, gribētos ar viņiem sadraudzēties. Taču viņi iz­liekas, it kā mani nemaz neredzētu.

Pretī mūsu mājas āra durvīm uzmesti zemes vaļņi, tiem pārlikta kārts, bet uz tās izklāta bojā gājušā kumeļa āda. Un pēkšņi man liekas, ka es redzu savā priekšā parādību. Ada nav vairs āda. Pēkšņi tā ir rūsgans zirgs ar krēpēm, asti, kājām — īsts, labs zirgs. Tas stāv nepacietīgs un gaida mani. Vai tad var atturēties no šāda kārdinājuma?

Uzlēcu zirgam mugurā un auļiem vien dodos pasaulē.

Uz rītiem no mūsu sētas atrodas klēts. Un, kad es strauji traucos tikai uz priekšu, uz priekšu vien, cirzdams piešus ādā, kas kūļājas man gar kājām, gar klēts stūri iznāk vecais Helgi un mazā Helga. Es, protams, izliekos, ka viņus neredzu, un gribu pajāt garām.

— Oho, kāds tev varens auļotājs, manu puisēn! — vecais Helgi ap­brīno. — Nu-nu, tikai skaties, ka viņš tevi nenomet zemē.

Es izliekos, ka nekā nedzirdu. Patiesību sakot, man ne visai patīk, ka tieku tā apskatīts. Neesmu arī pārliecināts, vai kāds pieaugušais prastu šādu zirgu pietiekami novērtēt. Un man ap sirdi kļūst tūlīt vieglāk, kad vecā Helgi bārda pagriežas uz mājas pusi un drīz vien nozūd durvīs. Bet mei­tene paliek, viņa stāv turpat u:n noskatās, cik es lieliski auļoju. Tas vairs nav tik ļauni. Es cenšos turēties zirgā kā īsts kavalērists, jo Helga, taisnību sakot, man ļoti patīk. Viņa ir simpātiska, it sevišķi, ja ir nomazgājusies un sakārtojusi matus. Gaišās bizes labi pieskaņojas rūtainajai kleitai, kas viņai mugurā. Un es cenšos izskatīties viņas zilajās acīs kā īsts varonis. Lai paskatās, kā mans auļotājs iemauktu dzelžiem mutē traucas uz priekšu, tā ka es tikko spēju noturēties seglos. Taču šajā brīdī Helga nostājas man ceļā.