Stefauns Jounsons - TEIKSMA PAR MAZO HJALTI

Sieviete izceļ mani no segliem un nolaiž zemē.

— Mīļo knauķi, cik tu esi jauks! Tevi taču sauc par Hjalti, vai ne tā?

Es apstiprinoši pamāju ar galvu.

Viņa noskūpsta man vaigu, pēc (tam otru, uzceļ uz lieveņa un pievēr­šas vīrietim melnā svīterī, kas turpat stāv, sabāzis rokas kabatās. Es tikai tagad viņu pamanu.

— Klausies, Jouhan, — viņa tam saka, — liec, lai Palli pabaro zirgus, kamēr ciemiņi pakavēsies pie mums. Esiet tik laipni, nāciet, lūdzu, iekšā.

Taču vīrietis, kas veda pavadā Blēsi, atrunājas, ka drīz būšot vakars, bet līdz Hruthoularai neesot tālu — vai tad būtu vērts izjūgt zirgu — un arī kafiju dzert neesot īstais laiks. Gan jau te ieskriešot citureiz, viņš solās. Pēc tam viņš, protams, ļaujas pierunāties un ieiet istabā.

Durvīs stāv maza meitenīte un skatās uz mums.

«Lūk, tāds tas puisēns!» viņa laikam domā pie sevis.

— Nāciet, lūdzu, iekšā! Esiet tik labi! — Solveiga gādīgi rosās.

Mūs aicina viesistabā. Istabā stāv mazas ērģelītes, pie sienām daudz portretu. Taču tie mani neinteresē. Gaitenī, iepretī durvīm, kas ved uz viesistabu, sākas kāpnes uz bēniņiem. Tieši pie šīm kāpnēm man laimējas ieķerties māmiņās brunčos, un tad arī drosme mani pamet. Trīcoša balsī es lūdzos:

— Māmulīt mīļā, es negribu palikt, es gribu pie tevis, māmulīt! Ļauj man jāt atpakaļ uz Breki!

— Klusāk, Hjalti, nevajag, mazulīti — viņa čukst. — Nerunā tik skaļi, mīļo dēliņ. Viss būs labi. Nu saņemies taču. Saproti, mēs nevaram palikt Brekē. Esi prātīgs zēns un papūlies nesarūgtināt māmiņu. Atceries, ko tu man solīji, mans labais.

Ak, kāpēc gan es devu tādu solījumu! Un tas tikai tāpēc, lai pierādītu savu vīrišķību. Kāda muļķība! Skaidrs, ka es pašlaik to negribu atcerēties, un tikai ciešāk ieķeros māmiņas brunčos.

— Māmulīt mīļā, nu kāpēc mēs vienmēr pārvācamies un pārvācamies? Man gribas atpakaļ uz Breki!

Te māmiņai ir dažādas atbildes. Viņa, lūk, esot nabadzīga un tikai lauk- strādniece. Es jau esmu to dzirdējis daudz reižu, un tas mani nepārliecina. Taču tagad māmiņa saka kaut ko citu:

— Vai atceries, Hjalti, kad mēs pagājušā gadā braucām uz Breki, tu teici, ka gribot palikt Sandē?

— Jā, es tā teicu, bet pēc tam man iepatikās Brekē.

— Arī šeit tev iepatiksies, tici man.

— Nē, māmulīt, es nevaru šeit palikt bez tevis un bez Douras! Māmulīt, tu man esi vismīļākā, ļauj man braukt kopā ar jums!

Tagad vairs nevajag lūgt, lai es runātu klusāk, mana balss jau tā ir gandrīz izgaisusi, un māmiņa tikko sadzird pēdējos vārdus. Viņa saņem manas rokas savējās, notupstas un čukst man ausī vārdus — tik pazīsta­mus, agrāk tik bieži dzirdētus:

— Hjalti, manu puisēn, nu saņemies, esi vīrišķīgs! Māmiņa arī negrib no tevis šķirties, bet viņa ir nabadzīga sieviete, strādā par kalponi, un dēliņš pie viņas nevar palikt. Māmiņa ir ļoti priecīga, ka labi ļaudis tevi šeit pieņem. Un bez tam, mīļo dēliņ, tu bieži varēsi nākt pie mums ciemos, un mēs ar Douru apciemosim tevi. No šejienes taču līdz Hruthoularai nav nemaz tālu, pareizāk — nav pārāk tālu. Atceries, Hjalti, tu solījies māmiņai labi uzvesties. Dari to māmulītes dēļ, esi taču vīrišķīgs, manu mazuli!

Vairāk es nedrīkstu bilst ne vārda. Māmiņas balss skan kaut kā savādi, un mani pēkšņi sagrābj bailes.

Blakus māmiņai īsajā, zilajā mētelītī uz savām taisnajām, resnajām kājelēm stāv Doura. Viņa skatās uz mani ar lielām, zilām acīm un savā bērna nezināšanā tomēr neskaidri noprot, ka šeit norisinās kaut kas tāds, kam nevajadzētu notikt. Kaut arī Doura bieži bija dzirdējusi, ka es nevarēšu dzīvot kopā ar viņu, bet man būs jādzīvo citā mājā, un būtu varējusi jau pie tā pierast, viņa jūt, ka esmu ļoti bēdīgs, ka māmiņa ir bēdīga un arī pašai nemaz nav priecīgs prāts. Ja jau tā, Doura nejūt nekādas vajadzības slēpt savas jūtas un vispār kaut ko slēpt no šiem svešajiem ļaudīm šajās mājās. Un viņa sāk skaļi un gauži raudāt.

— Māmiņ, māmiņ, — viņa elso, — es negribu, ka Hjalti paliek šeit! Te ir tik garlaicīgi un pretīgi! Es, māmiņ, negribu, ka viņš paliek te!

Māmiņa klusina Douru un aizrāda, ka bērnam nav pieklājīgi tā runāt.

Doura turpina stabulēt, toties man izdodas savaldīt asaras, kas jau sāk lauzties uz āru. Šķiršanās brīdis ir nenovēršams. Ja jau pasaules va­renie kaut ko nolēmuši, vai tad mazs bērns te var ko izmainīt? Tas nav iespējams ne ar kādām asarām.

Mēs izejam pagalmā. Divi pieauguši vīrieši ātri izņem no ratiem maisu ar manām gultas drēbēm un lādīti. Viņi atsien mezglus, atbrīvo virves un atkal visu sasien tāpat, kā bijis. Man jau nemaz nav tik daudz to dār­gumu — visi tie atrodas šajā mazajā lādītē. Daži kauli, kas krāsoti govju mēslos, nekrāsoti kauliņi un skaisti gliemežvāki. Un vēl ābece. Tie arī ir visi dārgumi.

Es atvados no māmiņas, bet cilvēki stāv pagalmā un skatās. Māmiņa skūpsta mani un lūdz dievu sargāt mani. Es nesaku ne vārda, stāvu, klusi piespiedies pie māmiņas, un ar rokām esmu aptvēris viņas kaklu. Tad lēnām atbrīvojos no viņas skavām, ņemu savu dzelteno lādīti, it kā gribē­dams aiznest to kādā slepenā vietā. Lādīte ir vienīgais draugs, kas paliek kopā ar mani.

Taču man tā atkal jānoliek zemē, jo esmu aizmirsis atvadīties no Douras. Viņa strauji metas man ap kaklu. Viņa vēl joprojām šņukstēja, bet tagad sāk atkal skaļi raudāt. Tā vairs nav raudāšana, bet īsti asaru plūdi. Māmiņa ir uzkāpusi savā zirgā, un saimniece Solveiga stāv, lai viņai padotu uz ceļiem meitu. Dzirdēdama Douras skaļās raudas, Solveiga no­laiž rokas. Viņas apaļīgajos vaigos pavīd smaids, kas drīz pārvēršas gri­masē. Solveiga zaudē pacietību.

— Ak tu kungs, cik šausmīgs bērns!

— Jā, šī mazā, liekas, ir mazliet spītīga, — pie­bilst vīrietis melnajā svīterī, nenoteikti paraustīdams plecus.

Māmiņa klusē, cilvēks, kas sēž melnajā zirgā, mulsi smaida. Kaut kādi cilvēki stāv durvīs un skatās, kā mēs atvadāmies. Beidzot Solveiga paceļ Douru un saka:

— Nu, nu, mana labiņā! Beidz taču raudāt. Hjalti paliks pie mums, viņš būs šeit pie manis.

Doura jau ir izraudājusies, aizvien retāk nobirst asaras, bet mani atlaist viņa negrib ne par kādu cenu pasaulē.

— Manu meitiņ, ļauj krustmātei iecelt tevi seglos, — māmiņa viņu lūdz.

Doura turas stingri un vēl ciešāk spiežas pie manis. Bet vai tas ko līdzēs? Vai tad viena maza meitenīte ir spējīga neļaut visiem šiem pieauguša­jiem darīt tā, kā viņi izlēmuši? Šeit noteicēja ir Solveiga.

— Kas tas par bērnu! — viņa atkal vaimanā.

Viņa atliec Douras rokas, atbrīvodama manu kaklu

no māsiņas ciešā apkampiena, un mūsu brēkulei gribot negribot jāpiekāpjas.

Solveiga ir spēcīga, un meitenīte jau nākošajā mirklī sēž māmiņai uz ceļiem. Nelīdz ne lūgšanās, ne spārdīšanās ar kājām. Doura neprot citādi aizstāvēties, tāpēc izmēģina šo pēdējo līdzekli.

Zirgi sāk soļot, un ratu riteņi sāk ripot uz rietumiem. Blesis savelk pa­vadu, bet vīrietis uz melnā zirga iesēžas šķībi seglos, viens plecs viņam paceļas augstāk nekā otrs. Pa priekšu uz bērās ķēves jāj sieviete, meite­nītes raudas izgaist tālumā.

Tuvojas vakars. Migla, kas visu dienu bija krājusies virs kalnu vir­sotnēm, nemanāmi izklīst, uņ aiz kalniem, tieši virs mājas, atsedzas stū­rītis zilas debess.