Stefauns Jounsons: TEIKSMA PAR MAZO HJALTI

Es stāvu Leigamiri pagalmā viens starp svešiem cilvēkiem. Taču viņu

nav daudz, un drīz vien mēs jau esam iepazinušies. Vīrieti melnajā svīterī sauc par Jouhanu, viņš ir saimnieks. Arī viņa vecāki dzīvo šeit. Veco sievieti sauc par Gudrunu, viņa pret mani ir ļoti laipna. Vecais vīrs ir plikgalvis, gandrīz bez matiem, toties bārda viņam ir gara gara. Viņš tur rokā lielu tabakdozi un visu laiku bāž degunā tabaku.

Man ir tāda sajūta, ka viņš gribētu kaut ko teikt. Acīm redzot, mans biklums izraisījis viņā līdzjūtību, bet viņš neatrod vārdus, lai mani uzmundrinātu. Viņš ilgi glauda bārdu un beidzot saka:

— : Tā, tā, draudziņ. Bet vai spēks tev ir? Nē, spēka man nav.

— Nu, varbūt priekš saviem gadiem tu esi spēcīgs, mazais? Vīriešiem jābūt spēcīgiem, tad nav ne no kā jā­baidās, pat ļaunie gari nevar neko padarīt. Tādas tās lietas.

— Nepiesienies puisēnam, Helgi, — vecā sieviete saka, jo veco vīru sauc par Helgi.

Viņš smejas, un viņa pelēkā bārda sāk kustēties, bet zilās acis kļūst pavisam maziņas. Bez šiem ļaudīm, par kuriem es jau pastāstīju, šeit ir vēl meitene — vai at­ceraties, viņa stāvēja durvīs? Meiteni sauc par Helgu, un arī viņai ir deviņi gadi. Beidzot, vēl ir Palli, pavisam jauns cilvēks. Viņš šeit ir kalps. Palli ir liels deguns, kupls melnu matu cekuls, bet zodu un vaigus klāj gari, melni bārdas rugāji — viņš sen nav skuvies. Palli ir lielas, pelēkas acis, tievs, garš augums un stiegrainas strādnieka rokas. Tie arī ir visi mājas iedzīvotāji.

— Helga, meitiņ, esi pret puisēnu laba. Viņam, nabadziņam, šeit bez māmiņas laikam būs skumji.

— Jā, redzams, viņam, nabadziņam, skumji, — Jouhans piebalso. Viņš viegli parausta plecus un abi ar sievu ieiet iekšā.

Mums abiem nemanot, bijām palikuši uz lieveņa divatā — meitene un es. Šķiet, nebija visai prātīgi uzdot mani pieskatīt mazai meitenei. īsu brī­tiņu mēs klusēdami skatāmies viens otrā. Beidzot viņai iešaujas galvā lie­liska doma —izrādīt man māju. Tas ir ļoti labs priekšlikums. Māja ir liela.

Bez viesistabas, ko es jau minēju, apakšā ir vēl saimnieku guļamistaba. Tā atrodas gaiteņa otrā pusē. Augšā, bēniņos, mājas dienvidu pusē, šķērs­siena norobežo mazu istabiņu. Pašlaik te neviens neguļ, meitene man pa­skaidro. Bēniņos ir vēl divas istabiņas un lūka ar vāku, te uz apakšējo stāvu ved kāpnes ar margām.

— Šeit guļ Palli, — meitene paskaidro, ieiedama vienā no bēniņu istabām, kur sienā virs gultas ir mazs lodziņš. — Ari tu šeit gulēsi, — vina piebilst, rādot uz otru gultu, kas stāv iepretī.

To es sapratu, un te nebija vairs ko paskaidrot.

Mājas priekšējā daļā, tās ziemeļu pusē, atrodas virtuve ar vaļēju pa­vardu, bet dienvidu pusē ir otra virtuve ar nelielu plītiņu. Te mājas ļaudis ēd, un no šejienes var nokļūt pagrabā, tur atrodas pieliekamais. Pielieka­majā novietotas lielas mucas. Vienās glabājas dzīvnieku iekšas, otrās var­būt galvas, bet trešajās, protams, biezpiens. Gar sienu sarindoti skapji. Saimnieci, kā jau zinām, sauc par Solveigu. Man tāda nojauta, ka Solveiga ir galvenā noteicēja gan mājā, gan sētā, bet šeit, pieliekamajā, viņas vara liekas neierobežota. Meitene par to nestāsta, taču tas skaidrāks par skaidru, jo visur nojaušama saimnieces roka, visur mājo viņas neredzamais gars. Mucas izskatās ļoti līdzīgas viņai, un pieliekamajā no katra plaukta, no katra skapja sadzirdama viņas balss. Es to sajūtu, bet pašlaik manas domas nodarbina pavisam kas cits.

Beidzot jāiet gulēt, un es, ierāpies gultā, kas atrodas iepretī Palli gultai, tūlīt ierokos spilvenā. Arī pārējie iet pie miera.

— Mazais vīriņš jau aizmidzis, — vecais Helgi saka, parādīdamies bē­niņu lūkā. — Tā, tā! Laiks gulēt, laiks atpūsties

Kad mājā iestājas klusums, man par daudz ko jādomā, un atmiņā cita pēc citas uzpeld dažādas ainas. Tās visas ir vienādas. Visas par māmiņu. Pasaulē neviens nav labāks par viņu. Viņa, lūk, aizbrauca, bet es paliku šeit viens. Viņa nozuda tur, kur vakaros aiz augstiem kalniem noriet saule, paņemdama sev uz ceļiem līdzi Douru. Es aizvien vēl dzirdu māsiņas balsi: «Hjalti, brālīt, nāc parotaļāties ar Douru… Hjalti nedrīkst darīt pāri savai Dourai.»

Man jādomā par māsu: tieši viņa šodien vairāk nekā citi juta man līdzi. Un tomēr māmiņas tēls atkal un atkal uzpeld manā atmiņā. Ausīs skan viņas maigā, čukstošā balss, visjaukākā balss pasaulē. Māmiņa lūdz, lai es vienmēr būtu labs puisēns. Kad viņa pieliecas, lai no manis

Iespējams, ka šo grāmatu pat nevar nosaukt par stāstu, bet drīzāk gan par īsu stāstiņu krājumu, tajos pastāstu visu, kas notika ar mani, ierodoties Leigamiri mājās. Visumā šie stāstiņi veido manu dzīves stāstu, tāpat kā viss, kas atgadījies ar tevi, veido tavu dzīves stāstu.

Divās Leigamiri mājās, kas atrodas vienā nokal nē, dzīvo divas zem­nieku ģimenes. Tomēr, kaut arī mājas atrodas tuvu, starp tām uzcelta siena, ko ļoti grūti pārkāpt. Sienu uzcēluši abu māju iemītnieki, un dīvai­nākais ir tas, ka tā nav redzama. Un tomēr siena ir. Kad vienas mājas iedzīvotāji skatās uz kaimiņu pusi, šī siena visu izkropļo. Ļoti nelaba siena. Un, kad Jouhans, Austrumu mājas saimnieks, saka Solveigai: «Ir gan riebīgs vecis šis Hatlgrimūrs, vai ne, mana dārgā?» — tad vainīga ir tieši šī siena, naida un savstarpējās nesaprašanās siena. Tādas sienas ar vienkāršu aci nevar ieraudzīt.

Par Austrumu mājas iedzīvotājiem esmu jau nedaudz pastāstījis. Rie­tumu mājās dzīvo Hatlgrimūrs un Groua. Viņiem ir trīs bērni: divi zēni apmēram manā vecumā un gadus divdesmit veca meita. Meitu sauc par Sigu, bet zēnus — par Adi un Ouli. Abu sētu bērniem neatļauj kopā ro­taļāties. Vienīgi Siga brīvi un bez ierobežojumiem staigā turp un atpakaļ, un tāpēc visi viņu mīl.

Tā arī bija visa novirze. Vēl gribu piebilst, ka šos notikumus stāstu nevis tāpēc, ka tie man liktos sevišķi svarīgi, bet vienīgi tāpēc, ka es tos zinu labāk nekā citu ko.

Ar dziļu cieņu Hjalti Hanesons

Vakarā es aizmigu raudādams, bet otrā rītā no asarām nebija ne miņas — es pamodos mierīgs un mundrs.

Arā spoži spīdēja saule, un jaunā diena ik mirkli solīja daudz ko ne­redzētu un nezināmu — pavasara dienas taču bagātas visdažādākiem pie­dzīvojumiem, ja cilvēkam ir tikai deviņi gadi.

Pieaugušie bija aizņemti katrs savā darbā, un mūsu mājas Helga iz­dzina ganīties trīs govis un rūsganu telīti. Agrā pavasarī lopi var ganī­ties tikai ganībās. Taču zāle vēl bija maza, un govis no abām mājām, par

lielu nepatiku saviem saimniekiem, visu laiku ganījās kopā vienā barā. Ko lai dara, lopi jau neprata nolasīt cilvēku domas. Tie nenaidojās. Varbūt tāpēc arī cilvēki tos sauc par muļķa lopiņiem.

Vispirms man uzdod iztīrīt un apkopt kūti. Grīda tajā izklāta ar ba- zalta plāksnēm, tā ir slidena un nelīdzena. Šīs pašas lielās plāksnes, stāvus saslietas, veido arī šķērssienas starp lopu stāvvietām. Tīrīt kūti ir ļoti garlaicīgi, bet kopā ar meiteni šis darbs sokas jautrāk.

— Kūti tīrāt? Tā, tā, — saka vecais Helgi. — Nu, vārdamāsa, vai tev puišelis patīk? — viņš jautā Helgai.

— Labs puisēns, — Helga atbild.

— Protams, labs, kālab gan ne? … Es redzu, jums šeit ir lāpsta, tās tagad modē. Kad es biju puika, lāpstas mums pat sapnī nerādījās, bet kūti taču vajadzēja tīrīt. Tā, redz, mani mīļie.