Stefauns Jounsons: TEIKSMA PAR MAZO HJALTI

— Hjalti, ļauj man mazliet pajāt, — viņa lūdz. — Ļauj, lūdzu, labo Hjalti! Tikai īsu brītiņu.

Es, protams, viņai atļaušu pajāt, ja viņa pratīs apturēt zirgu. Bet atbil­dēt es tomēr kavējos. Ceļš nav nekāds labais, un Rudais mani seglos ne­iedomājami svaida.

Nē, kamēr nebūsim uz līdzenāka ceļa, sieviete nevarēs zirgā notu­rēties.

— Hjalti mīļais, nu ļauj man pajāt! Hjalti labiņais, ļauj!

Es nokāpju zemē.

— Tikai īsu brītiņu, — es saku, — un esi uzmanīga, zirgs ir varen straujš.

Helga ierāpjas seglos.

— Nerausti pavadu, — es meiteni pamācu. — Un turies seglos taisnāk.

— Nav tava darīšana, — Helga atbild. — Tev te nav nekāda teikšana. Nū, n-nū!

Un meitene piecērt zirgam piešus.

Es domāju, ka tā nevajadzēja darīt, jo zirgs jau tā ir pārāk straujš. Es mēģinu Helgu atturēt, bet viņa aizmirsusi visu, aizmirsusi, cik sirsnīgi man izlūdzās atļauju. Esmu ļoti apvainojies, pie tam man jājāj tālāk, un es Helgai pieprasu, lai viņa tūlīt pat izkāpj no segliem.

Bet Helga par to negrib ne dzirdēt.

— Klusē! — viņa atcērt. — Tu jau arī ilgi jāji.

— Nē, Helgiņ, — es saku, cik iespējams, laipni, — es tev atļāvu tikai mazliet. Tagad ir mana kārta.

— Iedomājies, — viņa atbild, — man esot vajadzīga tava atļauja! Āda nav tava. Nū, nū-u! Āda pieder tētim. Arī kārts ir tētes. Tāpat žogs. Varu jāt, cik man patīk. Nū, nū-ū, nū!

Helga lēkā un lēkā, un man, skatoties uz viņu, kļūst nepanesami gar­laicīgi. Man taču jājāj tālāk. Ar labu viņa neklausa, būs jāpiedraud.

— Nometīšu tevi zemē, ja mani nelaidīsi.

— Pamēģini tikai, tu nejaukais puika! — Helga kliedz. Un viņas acīs iedzirkstas dusmu uguntiņas. — Pamēģini tikai tu, lupatlasi. Pamēģini! f

Man krūtīs kaut kas sagriežas. Bet, kas tieši, — nezinu, un nav arī laika par to domāt. Pielecu meitenei klāt un, sagrābis viņu aiz kājas, no visa spēka pagrūžu uz augšu. Helga nelabi iebļaujas un tajā pašā mirklī pazūd. Pazūd arī zirgs, un otrā pusē zemes valnim uz dārza mitrās zemes nokritusi guļ meitene, starp kājām viņai āda, un virsū uzvēlusies kārts. Helga gan tūlīt pielec kājās un, nesavaldīgi raudādama, apber mani ar visiem iespējamiem lāstiem. Helga pašlaik nemaz neizskatās pievilcīga — seja, mati un kleita vienos dubļos. Raudādama viņa skrien uz mājām. Sagaidāmas lielas nepatikšanas.

Ar grūtībām novietoju kārti vecā vietā, tai pāri pārstiepju ādu, lai

viss būtu kārtībā. Tagad mans zirgs nav vairs zirgs, bet tikai beigtā ku­meļa āda. Stāvu tai blakus un nezinu, ko darīt. Domās piesaucu gan mā­miņu, gan visuvareno dievu, bet neviens no viņiem mani, protams, nedzird, jo abi no šejienes ir tik tālu . ..

Mani sauc. Durvīs stāv Solveiga. Neslēpšu — esmu ļoti ļoti nobijies. No sāniem skatos uz mājas saimnieci, bet nekā nevaru saprast, vai viņa dusmojas vai ne. Acīm redzot, ne pārāk, kaut arī seja viņai nopietna. Es sekoju Solveigai. Ieejam virtuvē, kur visi jau beidz ēst vakariņas. No vir­tuves ved akmens pakāpieni uz pagrabu. Solveiga man norāda uz kāpnī­tēm. Es paklausu un dodos lejā. Pēc tam sākas tiesa. Sirds man parasti pukst klusām un mierīgi, bet tagad klauvē tik skaļi, ka Solveigai, ja viņa nav kurla, būtu jāsadzird. Viņa, sev par laimi, pret citu siržu klauvējie­niem ir pakurla, jo nepievērš tiem ne mazāko uzmanību.

Es viņai saku, ka neesmu vainīgs. Un arī pats esmu par to pārliecināts. Es taču negribēju Helgai nekā ļauna nodarīt.

— Nemelo, zēn. Es redzēju, kā Helga bija nosmērējusies, un ar to man pietiek, — mierīgi, bet nelokāmi saka Solveiga, stingri saņēmusi mani aiz rokas.

Smaids, kas parasti plaiksnās viņas apaļīgajā sejā, tagad nozudis, ap lūpām ievilkušās skarbas rievas, un acis raugās nikni un stingri.

— Man ļoti žēl, ka tu izrādījies tik slikts zēns, mazo Hjalti. Ja es būtu tava māte, es tev pavēlētu novilkt bikses un pacienātu, lūk, ar šo te. — Viņa rāda uz bērza žagaru slotu, ar ko slauka pagrabu. — Bet, tā kā tu esi tikko atbraucis un es negribētu ar tevi apieties pārāk nežēlīgi, pietiks, lūk, ar šo.

Un viņa man iesit ar roku pa vaigu.

Patiesību sakot, es nebūt neesmu varonis. Solveigas sitiens nav sevišķi spēcīgs un lielas sāpes man nenodara, tomēr es tūlīt laižu vaļā brēcienu, ka ausis krīt ciet. Pirmkārt, esmu nobijies un, otrkārt, izjūtu savu bez­spēcību. Esmu uz saimnieci bezgala nikns, bet viss, ko varu darīt, ir raudāt un brēkt, cik spēka.

Sākumā Solveiga tam nepievērš uzmanību, pēc tam sagrābj mani aiz rokas un velk pie galda.

— Nu, ēd, — viņa saka, norādīdama uz sagatavotajām vakariņām. — Nu, ēd taču! Negribi?

Es tiešām negribu ēst. Man nav ēstgribas.

— Labi, Hjalti, labi, mazais, — un viņas balss jau skan maigāk, un sejā atkal parādās smaids. — Ēd, Hjalti, ēd. Un notikušo aizmirsīsim. Tikai apsolies turpmāk labi uzvesties. Bet tagad ēd, mījais, tev taču jāaug lie­lam. Tu šodien daudz un cītīgi strādāji. Apēd taču savu biezputru.

Es nekā neatbildu un tikai raudu. Redzēdama, ka nevar mani nomie­rināt, Solveiga saņem mani aiz pleca un stumj uz bēniņu kāpnēm, un, viegli pieturēdama, izvada mani cauri visai mājai līdz pat gultai.

— Nu, mazuli, ja jau tu esi tik ļoti sarūgtināts, tad liecies gulēt, — viņa saka.

Viņai tas nav jāatkārto, jo es tūlīt apsēžos uz gultas malas un, jopro­jām raudādams, velku nost drēbes. Pēc tam iemetos gultā.

Palli jau guļ, vecie laikam savā istabā arī guļ. Es pūlos no visa spēka, lai neviens nedzirdētu manas elsas. Patiesībā, es jau arī vairs neraudu, tikai paretam iešņukstos. Esmu pārāk noskaities, lai raudātu. Dusmojos uz visiem, pat uz māmiņu tāpēc, ka viņa mani pametusi. Tomēr klusībā viņu piesaucu un lūdzu, lai ņem mani pie sevis. «Ai māmulīt, atnāc un paņem mani līdz!» es atkārtoju vienā laidā. Es dusmojos arī uz dievu. Viņam taču bija jāzina, ka neesmu nemaz vainīgs, ka negribēju Helgai darīt pāri! Nesaprotu, kāpēc dievs nekad neuzklausa manas karstās lūgšanas. Ļoti dusmīgs esmu uz Solveigu. Viņai es nekad nepiedošu, jo viņa mani pie­kāva. Es viņu neieredzu un kādreiz par visu atriebšos, bet pagaidām apzi­nos savu bezspēcību un, kaut gan vēl esmu nikns, pēkšņi atkal griežos pie dieva. Sī ir ļoti smieklīga lūgšana, pavisam bezdievīga lūgšana, jo vēl arvien manī verd neprātīgas dusmas.

— Žēlīgo dieviņ, izdari tā, lai Solveiga nobeigtos. Padari mani tik spē­cīgu, lai es varētu viņu piekaut, saspiest un spārdīt ar kājām. Padari mani par tik ievērojamu cilvēku, lai viņa nokaunētos, ka mani piekāvusi. Lai viņa, dieviņ, dzīvo, tikai lai izlūdzas man piedošanu.

Tā es lūdzos, ja to var nosaukt par lūgšanu. Drīz man pietrūkst spēka pat lūgšanai, un es atkal sāku šņukstēt. Niknumu nomaina bezcerība un žēlums pašam pret sevi,

— Ai māmulīt, — es šņukstu un pēkšņi jūtu, ka mīksta roka noglauda man galvu, un dzirdu brīnišķīgu, maigu balsi:

— Hjalti, kas tev kaiš, maziņais? Nabaga bārenīt! Guli nu, guli!

Es atveru saraudātās acis. Vai tiešām māmiņa atnākusi? Nē, tā nav

mamiņa, tā ir veca Gudruna. Viņa stāv pie manas gultas baltā naktskreklā un garos, melnos brunčos.

— Ak tu nabaga bārenīt! — viņa saka, maigi glāstīdama manus matus. Pēc tam iebāž roku kabatā, izvelk lielu, sarkanu ledeni un pasniedz to man. — Mēģini aizmigt, — viņa vēl saka un aiziet uz savu istabu.