Stefauns Jounsons: TEIKSMA PAR MAZO HJALTI

— Kā, vectētiņ, tev nebija lāpstas? — izbrīnījusies jautā Helga.

— Protams, ne, mēs par tām pat nebijām dzirdējuši. Kūti mēs tīrījām ar govju lāpstiņām. Tā, redz.

Pēc tam vecais vīrs pievēršas man:

— Nu, vīriņ, bet vai tev mūsu meitenīte patīk?

— Ļoti patīk, — es atbildu.

— Jā, tā jau tas, protams, ir. Meitēns mums diezgan jauks. Bet ko tu teiksi par viņas vectētiņu? Tev, protams, no viņa pamatīgi bail, nu, at­zīsties!

— Nē, nav bail, — es atbildu.

— Hm! Tad tu domā, ka mēs ar tevi būsim draugi?

— Laikam.

— Noteikti, ar laiku. Un, ja tu man kādu reizi, nu kaut vai šodien, . sasmalcināsi šņaucamo tabaku, es tevi arī neaizmirsīšu: iedošu tev savus seglus, kad tu gribēsi apciemot savu māmiņu. Katrā ziņā iedošu. Tā, redz. Bet tabaku vajag sasmalcināt smalku smalku un tabakmaku piebāzt pilnu pilnu, draudziņ. Ko tu uz to teiksi? … Kā — tu gribi to izdarīt tūlīt? Nu, neiebilstu, man palicis tikai viens nieka šņauciens.

Un es dodos kopā ar veco Helgi uz māju. Viņš iedod man griežamo un dēlīti, pēc tam nogriež garu gabalu presētas tabakas, liek to uz dēlīša un rāda, cik smalki tabaka jāsagriež.

— Tā, redz, manu puisēn. Bet tagad griez tu un labi veikli. Tā, redz. Strādā, kamēr sāk sviedri līt, tikai skaties, lai tie neiepil tabakā. Ja tu man

sabojāsi tabaku, es tevi nosūdzēšu sis- lumanam [2] . Viņš, draudziņ, ir mans dēls un pamatīgi prot griezt tabaku. Agrāk viņš bieži to man smalcināja. Un tu arī dienās kļūsi sislumans, jo tu taču tagad dari to pašu darbu. Tā, redz.

Es apsēžos uz gultas, nolieku dēlīti uz lādes un nenoguris ņemos smalci­nāt tabaku. Ārā spoži spīd saule, tās stari glāsta un silda valgano zemi.

— Ko es redzu, Helgi? Atkal tavs nolādētais slinkums? Esi norīkojis pui­sēnu pie tabakas griešanas?

Pie mums bēniņos ieskatījās vece­nīte.

— Jā, jā, lai nu viņš mazliet pa­strādā, tas viņam nāks tikai par labu. Es iedošu seglus, ja viņam kādreiz atļaus apciemot māti.

— Bet vai tu esi pārliecināts, Helgi, ka Solveigai neatrastos priekš viņa kāds svarīgāks darbs? Sargies no šitā veča, Hjalti, viņš ir neiedomājams sliņķis un grib, lai citi strādātu viņa vietā, lai pa­šam nebūtu viss jādara.

— Nu, nu, Gudruna, nemaitā pui­sēnu. Mēs ar viņu esam draugi, viņš pats man to teica. Tā, redz.

Un es turpinu smalcināt tabaku. Sākumā viss iet labi, kā vajag. Pie sienas vecīšu istabā vienmuļi tikšķ pulkstenis, un tā rādītāji naski skrien pa apli. Taču pamazām rādītāju kustība kļūst arvien lēnāka. No vienmuļās augšup un lejup kustības rokas nogurst, plecos sāk sāpēt, bet nazis vairs nekustas tik vienmērīgi kā sākumā. Man ļoti gribas darīt kaut ko citu. Piemēram, iet ārā un parotaļāties ar meiteni vai arī paskatīties uz otru

māju, iepazīties ar tas iemītniekiem un parunāties ar zēniem, kurus es tur redzēju.

Bet rādītāji kustas aizvien lēnāk un lēnāk, minūtes velkas garas kā ve­sela mūžība, un, jo vairāk tabakas es sasmalcinu, jo nesagrieztais gabals kļūst lielāks, tā man liekas. Acīm redzot, to vispār nebūs iespējams kādreiz sagriezt. Ja jau tā, tad vislabāk domāt par kaut ko citu — par māmiņu, par Douru. Taču, tiklīdz es iedomājos viņas, griežamais nezin kāpēc pa­visam apstājas, kaut arī tas neprot domāt.

Tad bēniņos uzkāpj Solveiga, pati mājas saimniece.

— Vai tad tu esi šeit? — viņa jautā.

Uz šo jautājumu es neatbildu — vai tad viņa pati neredz, ka es tiešām esmu šeit un nevis kaut kur citur?

— Vai šo te tev Helgi lika? — viņa turpina.

— Jā, — es klusām atbildu. Kas to lai zina, ja nu viņa pēkšņi iedo- māj as, ka es pats šņaucu tabaku.

— Es domāju, ka būtu labāk, ja tu, draudziņ, kopā ar Helgu iztīrītu kūti, — Solveiga saka, un viņas balsī es saklausu sapīkumu.

— Kūts jau ir iztīrīta, •— es atbildu.

— Lūk, kā! Nu tad tev vajadzēja pajautāt vīriešiem, vai tu nevari vi­ņiem kaut ko palīdzēt. Seit visiem ir jāstrādā.

— Tātad vairāk nevajag griezt tabaku? — es jautāju, cerēdams, ka viņa teiks «jā».

Taču viņa nesaka «jā», tieši otrādi, viņa man pavēl turpināt darbu:

— Nē, dari vien to, ko Helgi tev lika. Viņš taču, acīm redzot, uzskata, ka var šeit izrīkot visu un visus.

To teikdama, viņa aiziet. Es turpinu smalcināt tabaku, bet laiks ir it kā apstājies. Tad no savas istabas iznāk vecenīte.

— Ko tev Solveiga teica? — viņa uzrunā mani.

— Viņa tikai gribēja uzzināt, kas licis man griezt tabaku.

— Labi, mazais. Dod, labāk es pabeigšu šo darbu tavā vietā. Izskrej ārā, mans mīļais. Tur pie ganībām stāv ķēve Jerpa ar mazu kumeliņu. Tas šo­nakt piedzimis. Helga jau aizskrēja viņu apskatīt. Tev taču arī gribas?

— Bet Helgi lika man smalcināt tabaku, — es iebilstu.

— Es viņam pateikšu, bet tabakas smalcināšanu pabeigšu pati. Oho, kāds tu dūšīgs, jau beidz! Nu, dod šurpu, pārējo sagriezīšu es.

Viņa man maigi papliķē pa vaigu, un es sajūtu siltumu un maigumu, kas it kā izstaro no šīs labās sievietes. Man gribas mesties ap kaklu un pilnīgi uzticēties viņai, jo jūtos tik Vientuļš šajā svešajā mājā! Taču to izdarīt ir pāri maniem spēkiem. Es neuzdrošinos pat pateikties un tikai klusēdams skatos uz viņu ar asaru pilnām acīm. Vecenīte lēnīgi smaida un papliķē man pa muguru. Varbūt viņa domā, ka es raudu aiz pateicībai, ka viņa atbrīvojusi mani no garlaicīgā darba? Ja tā, tad viņa kļūdās. Manas asaras izsaka daudz ko vairāk.

Pusdienojot Solveiga jautā saimniekam, kādu darbu viņš paredzējis dienas otrajā pusē.

— To pašu, ko sāku no rīta, — Jouhans atbild, sparīgi plēsdams gabalos kaltētu mencas galvu. — Mēs ar Palli savedam kārtībā sienaugšu. Domāju, ka noņemsimies tur līdz vakaram.

— Nezinu, — Solveiga iebilst. — Tā, protams, nav mana darīšana, bet man liekas, būtu laiks iznest no aitu kūts mēslus uz lauka un izkaltēt, kā nākas. [3] Vajadzētu izmantot labo laiku. Ne jau ilgi tas pieturēsies labs.

— Jā, jā, tā tas, protams, ir, — Jouhans saka, skatīdamies pa logu.

— Mums jau arī palīgs ir radies, — smaidot piezīmē Solveiga un pa­skatās uz manu pusi.

Pēc pusdienas mēs ķeramies pie kūtsmēsliem. Palli tos sagriež četrstū­rainos gabalos, bet es šos gabalus nesu laukā no aitu kūts, un Jouhans tos iekrauj ķerrā, aizved uz lauka un sagāž kaudzē. Šeit vecais Helgi un mazā Helga ņem četrstūrainos kūtsmēslu gabalus, sagriež tos ar griežamo plānās plāksnītēs un izklāj uz lauka. Pēc dažām dienām, bet varbūt jau nākamajā dienā plāksnītes jau tā izkaltušas, ka tās pa pāriem saslien uz šķautnes un vēl pakaltē. Vēl pēc kāda laika tās sakrauj strēķos, bet pēc tam ved uz mājām un noliek piebūvē. To es jau sen zinu.

Iznest mēslus no aitu kūts nav viegls darbs. Kamēr Palli griež četr­stūrainos gabalus aizgaldos, kas tuvāk pie durvīm, es vēl tieku galā, bet, jo dziļāk viņš aiziet aitu kūtī, jo grūtāk iznest kūtsmēslus pie durvīm. Lai turētos līdzi, man jāskrien turp un atpakaļ. Katrs četrstūrainais kūts­mēslu gabals ir ļoti smags; lai to paceltu, man jāsasprindzina visi spēki, bet pēc tam grīļojoties jāsteidzas uz āru. Sviedri plūst aumaļām, veļa pielīp pie miesas, bet rokas līdz pat elkoņiem pārklājas ar biezu kārtu melnu aitumēslu. Mēsli klāj arī manu apģērbu no krūtīm līdz pat ceļiem. Pamazām es viss kļūstu līdzīgs mēslu pikai. Stipra, kodīga smaka sitas man degunā, es nekā cita neredzu kā tikai mūžīgos mēslus, ne par ko citu es nespēju domāt kā vienīgi par nolādētajiem mēsliem. Es cenšos neat­palikt no Palli un laikus iznest ārā gabalus, ko viņš jau sagriezis. Taču, lai kā es steidzos, man tas neizdodas. Es atpalieku. Mēslu gabali cits pēc cita krājas aizgaldos.