Stefauns Jounsons - TEIKSMA PAR MAZO HJALTI

Šo māju sauc par Hjatli, jo tā sauc ar zāli apaugušo kalna terasi, uz kuras tā atrodas; tāpat sauc arī visas līdzīgās terases tuvumā. Mēs ar Helgu nolēmām māju un saimniecības ēkas izremontēt. Ēku mums vajag ļoti daudz. Mūsu saimniecībā taču ir papilnam dažādu mājlopu — kaulu un ragu. Mēs neesam nekādi trūcīgie!

Uz šīs pašas terases kaimiņu sētas bērniem arī ir mājiņa, bet tā atro­das vairāk uz rietumiem. Bērni gan ir tikai divi (trešā, Siga, jau vairs negrib rotaļāties), un ar viņiem vēl nav gadījies sastapties. Viņi no manis vairās, un arī es ne visai tiecos ar viņiem iepazīties. Mana draudzene Helga viņiem devusi piemērotas iesaukas. «Adi — vieplis un Ouli — smējējs — tie ir viņu īstie vārdi,» Helga saka.

Abi brāļi nemaz nav līdzīgi viens otram, vienīgi tādējādi, ka abi ir zēni. Adi ir apbrīnojami garš, tievs un vājš, ļoti kustīgs. Viņam ir lielas, pelēkas acis, caururbjošs skatiens, un viņš vienmēr tarkšķ kā ložmetējs. Ouli ir apbrīnojami maza auguma, resns un apaļš, un, lai kaut ko pa­teiktu, viņam vajag daudz laika, tāpēc ka viņš neiedomājami stostās. Helga saka, kauns gan esot smieties par muļķīšiem, tomēr, skatoties uz Ouli, nevarot noturēties nesmējies. Brāļi turas vienmēr kopā — Adi ar savām garajām kājām soļo pa priekšu, bet Ouli gāzelēdamies tipina nopakaļus. Bet kāda man par viņiem daļa?

Jaukais pavasaris iet savu uzvaras gājienu, zeme sasilst, un mazās sēk­liņas tajā pamazām piebriest. Tās nomet apvalku, kas pasargāja ziemā no sala, un zemes virspusē izspraucas tievi, zaļi asni. Ap māju jau sazaļo­jusi zāle, zaļas kļūst kalna nogāzes, arī purva ieplaka un ganības.

Zemes gabali un pļavas Leigamiri tuvumā sadalītas starp abām mājām. Tā, piemēram, ganības austrumu daļā pieder Jouhanam, bet kalna rietumu nogāzes — Hatlgrimūram. Nesadalītas palikušas tikai tādas pla­tības kā purvs.

Tā kādreiz mēs strādājam tīrumā pie aitu kūts, kraujam grēdās sausos kūtsmēslus un pēkšņi redzam, ka mums garām no otras mājas aizauļo vairāki zirgi.

— Hjalti, ej un aiztriec šos kleperus, tie ir no Steinara mājas, — Jouhans man saka.

Man rokās kaltēto mēslu gabali. No sirds priecādamies, ka radusies iespēja mazliet izklaidēties, es metu tos kaudzē blakus vecajam Helgi, kam es palīdzu, un skrienu uz ganībām. Pa ceļam paaicinu līdz savu jauno draugu — rudo suni Struturu. Laiks pieturas brīnišķīgs, un virs karstā avota, gar kuru mums jāiet, pret debesīm ceļas biezi tvaika mutuļi.

Man izdodas tikt zirgiem priekšā, tieši starp Hjatli terasi un dzeloņ­stiepļu žogu, kas aptver mūsu saimniecību, un pagriezt tos atpakaļ.

Teicami izpildījis uzticēto uzdevumu, atgriežos pie aitu kūts un atkal sāku pienest mēslus vecajam Helgi, kas tos krauj grēdās.

Pēkšņi Helgi krekstēdams izstiepjas taisns, brauka notirpušo muguru un, sameklējis tabakmaku, pievēršas mums.

— Paskatieties uz šiem puikām, — viņš saka, atbalstījis dūri pret gurnu, — apķērīgi zēni! Nezaudēja vis galvu! Vai redzat tikai, ko viņi dara!

Mēs pārtraucam darbu un pagriežam galvas.

Izrādās, Ouli un Adi pratuši atgriezt zirgus, kurus es tikko kā biju aiztriecis, un atkal atdzīt uz mūsu ganību pusi. To paveikuši, viņi pašreiz mierīgi iet uz mājām. Jouhans nogaida, kamēr viņi aiziet prom, tad saka man:

— Ej, Hjalti, un aizdzen zirgus.

Es eju un izdaru, kā man pavēlēts. Taču neesmu vēl ticis atpakaļ pie aitu kūts, kad Adi un Ouli jau atkal atgriež zirgus uz mūsu pusi.

Mēs turpinām kraut kūtsmēslus. Kādu brīdi visi klusē. Es pienesu ga­balus vecajam Helgi, bet Helga palīdz savai vecmāmiņai. Palli un Jouhans iztiek bez palīgiem. Gaidu, vai mani atkal sūtīs triekt zirgus atpakaļ.

— Hjalti, ej un aši aiztriec zirgus! — Jouhans pavēl.

— Bet vai tālu dzīt?

— Prom no mūsu zemes, — Jouhans sausi atbild.

Es pasaucu Struturu un dzenu zirgus uz otras mājas ganībām.

Taču, tikko es pagriežos atpakaļ, tūlīt parādās Ouli un Adi un dzen zirgus man pakaļ.

Visi, izņemot, protams, mani un Jouhanu, tikko valda smieklus. Jouhans izliekas, it kā nekā nebūtu manījis. Viņš, uzacis bargi saraucis, beidz kraut pēdējo grēdu.

Paskatījies uz viņu, es arī neuzdrošinos pasmaidīt, kaut gan man ļoti gribas to darīt.

— Vai tu redzi, draudziņ, — vecais Helgi man pamirkšķina, — izska­tās, ka viņi grib tevi piespiest nolikt ieročus. Redz, tā, redz, tā . . .

Mana patmīlība ne pa jokam ir aizskarta, taču man nav ko atbildēt. Aizdzinuši zirgus, Ouli un Adi aiziet, bet Jouhans jau kuro reizi pavēl:

— Ej, Hjalti, un aiztriec zirgus.

Es nelieku sevi lūgties un drāžos kopā ar Struturu uz ganībām. Viss sākas no gala. Bet zirgi no nepārtrauktas trenkāšanas ir nokusuši. Viņi kļuvuši nemierīgi un tramīgi. Jau pa gabalu mani ieraudzījuši, tie paši dodas kaimiņu saimniecības virzienā, skrienot sprauslā un spārdās. Tūlīt parādās arī Adi un Ouli. Brāļi skrien pāri laukam, un abus pavada suns Kjammi. Vēl mirkli, un visi mani pūliņi būs bijuši velti.

Es nevaru samierināties, ka mani pūliņi būs velti. Tāpēc es skrienu ātrāk, un zirgi, kas jau bija sākuši rikšot, tagad metas auļos.

Adi savukārt skrien, cik spēka, ar savām garajām kājām, gribēdams zirgiem aizšķērsot ceļu, bet Ouli nevar tikt brālim līdz. Aizelsies viņš skrien pakaļ, savā dīvainajā izrunā mani šausmīgi lādēdams.

Adi ir paguvis tikt zirgiem priekšā. Viņš kliedz pilnā kaklā un vicina rokas. Izskats viņam ir ļoti kareivīgs. Taču zirgi to neievēro. Pa labi un pa kreisi, apdzenot Adi, zirgi aizdrāžas viņam garām un tikai tālu, pie paša kalna, paliek lēnāki.

Mēs ar Ouli satiekamies aci pret aci. Es noprotu, ka manā priekšā stāv ienaidnieks. Manā dzīvē ir pienācis brīdis, kad man sevi jāaizsargā. Ouli aiz niknuma tumši pietvīcis. Nevaru noliegt, ka es mazliet baidos, un neesmu pārliecināts, vai mana sirds atrodas tajā vietā, kur tai jābūt. Man trīc ceļi, trīcu arī pats.

Man ir tikai viens mierinājums: cilvēki pie aitu kūts taču redz mūs un visu, kas šeit notiek.

Ouli ir paķēris lielu akmeni un svārsta to rokā. Man nav ne mazāko šaubu, kuram viņš grib ar to sviest. Ouli gan ir vēl gabaliņu no manis. Varbūt tāpēc viņš nesviež akmeni, bet sāk lamāties:

— Tu-t-t-u-u n-no-ll-ā-dd-ēts mm-u-uļ-ķis. T-te-vi vv-a-a-jag n-o-o- s-sist!

Es nepapūlos Ouli atbildēt un esmu pārliecināts, ka spēšu viņu pie­veikt, ja tikai iepriekš mani neapdullinās ar akmeni. Bet šajā mirklī pie­skrien Adi. Neveiksme ar zirgiem arī viņu ir satracinājusi.

— Met zemē akmeni, Ouli! — viņš kliedz. — Es pats parādīšu šitam stulbiķim! Met akmeni zemē, tev saka!

Taču, pirms Adi pagūst izpildīt savus draudus, notikumi pēkšņi ņem citu pavērsienu man par labu.

Mums līdzi ir divi suņi. Suņi zvērīgi neieredz viens otru. Katrs no tiem uzskata, ka pretinieks ir pats neciešamākais suns pasaulē un ka tas vainojams visās nebūšanās. Tāpēc suņi vienmēr ir lielā naidā un nekad nepalaiž garām izdevību iekrist viens otram kažokā. Tieši pašlaik nu ir izdevīgs brīdis. Aizsteigušies mums priekšā, abi gaudodami, riedami un rūkdami — kā vienmēr, kad suņi plēšas, — metas uzbrukumā.

Adi laikam baidās, ka viņa Kjammi var klāties plāni, tāpēc neuzbrūk vis man, bet metas izšķirt suņus. To darot, viņš liek lietā visu savu stipro vārdu krājumu. Tas paglābj man dzīvību.

Kad suņi izšķirti, Adi niknums manāmi saplacis un stipro vārdiņu krājums izsmelts. Tāpēc viņš tikai sagrābj mani aiz krūtīm un, pamatīgi sapurinājis, noprasa: