Stefauns Jounsons - TEIKSMA PAR MAZO HJALTI

— Kas tā par lietu? Kāpēc tu visu laiku dzen zirgus uz tēva zemes?

— J-jā, k-kā-pp-ēc t-tu visu 1-lai-k-ku dz-dzen z-zirg-gus uz t-tēv-va z-zemes? — Ouli atkārto.

Es atbildu, ka man pavēl dzīt zirgus uz šo pusi, tāpēc ka tie ir Steinaru zirgi un Steinari atrodas uz rietumiem, nevis uz austrumiem.

— Muti ciet! — Adi aizsvilstas. — Nav tava daļa, kaut tie būtu no Steinara.

— T-te-v t-tur n-n-a-a-v nek-kā-ādas d-da-ļļas, — Ouli atkārto.

Brāļu domu gājienu es nevaru saprast, un tā es arī pasaku, skatī­damies tieši Adi pelēkajās acīs.

Šobrīd man pret Adi nemaz nav sirsnīgas jūtas.

Ar strauju kustību es izraujos no viņa rokām. Beidzot esmu ieguvis rīcības brīvību! Mans naids pret šo lamzaku ir tik liels, ka es atvēzējos un, nedomādams par sekām, no visa spēka triecu ar dūri viņam pa degunu. Tad metos skriet.

Neesmu paskrējis ne pāris soļu, kad Adi mani jau panācis. Viņam taču ir tik garas kājas. Adi izskatās drausmīgs — no uztūkušā deguna pil asinis. Viņš domā vienīgi par to, kā man atriebties. Sākas kaušanāš.

Abi kaujamies un cīnāmies nevis uz dzīvību, bet uz nāvi. Adi uzvara ir visai apšaubāma, bet drīz viņam atsteidzas palīgspēki. Smagi elsdams, pieskrien Ouli. Tieši tajā mirklī, kad esmu dabūjis Adi sev apakšā, saņemu spēcīgu sitienu pa muguru. Ouli sagrābj mani aiz apkakles, un es nevaru atvilkt elpu. Taču tad cīņas vietā ierodas Jouhans.

— Kas te notiek? — viņš skarbi jautā.

Mēs* pieceļamies kājās. Kaut gan deguns Adi vairs neasiņo, abi esam notraipījušies ar asinīm. Ouli pirmais paver muti.

— V-v-viņš s-sā-āka. Adi, mans b-brā-ālis, p-pirm-mais n-nesāka.

— Klusē! Prom uz savu māju, resgaļi! Ejam, Hjalti, — Jouhans saka, sniegdams man roku.

Brāļiem laikam ir kauns uzvarētiem pamest kaujaslauku, un viņi ne­ziņā stāv.

— Es pateikšu tētim, lai viņš tevi nosukā, — Adi saka.

Acīm redzot, šie vārdi domāti nevis Jouhanam, bet man. Taču atbild Jouhans.

— Tu, zeņķi, labāk būtu pats piesargājies. Vai tad tēvs lika jums tren­kāt zirgus?

— Nē, tētis pašlaik strādā Gilhagē, — Adi saka. — Bet jums nav tie­sību laist zirgus uz mūsu zemes arī tad, ja viņa nav mājās …

— Nemaisies citu darīšanās. Nekā tu nesaproti! — Jouhans viņu pār­trauc.

— Es tti-ik-ppat n-n-o-osit-tīšu š-šit-to n-neliet-ti, j-ja viņš man g-ga- dīsies p-pa rokai, — Ouli stostās un apveltī mani ar naidīgu skatienu.

— Lasieties mājās! — dusmīgi uzsauc Jouhans.

Brāļi ar noliektām galvām klunkurē uz mājas pusi. Jouhans ņem mani pie rokas, un mēs ejam savu ceļu.

— Nomazgājies, draudziņ, — viņš saka. — Pēc tam vari parotaļāties ar Helgu, kamēr jūs pasauks.

— Vai gribi maizīti ar svaigu sviestu? — ar reti vēlīgu smaidu jautā Solveiga.

Es, protams, neatsakos un, nomazgājis no sejas netīrumus, sāku ar pilnu muti notiesāt sviestmaizi. Es izjūtu saimnieku labvēlību, un sirds man pildās ar prieku.

— Nu, draudziņ, — Solveiga saka, — kā tu domā, vai tev nebūs gar­laicīgi pie mums?

— Nē, nē, — es atbildu.

Viņa smaida savu jaukāko smaidu un uzsit man uz pleca.

— Nu tad lieliski, draudziņ. Bet es parūpēšos, lai tu varētu apciemot savu māmiņu.

Nevarētu teikt, ka mana iepazīšanās ar Ouli un Adi būtu sākusies ļoti draudzīgi. Pareizāk gan būtu teikt, ka abi brāļi kļuvuši man nāvīgākie ienaidnieki. Lai nu kā tas būtu bijis, bet, kad mēs ar Helgu dodamies uz mūsu mājiņu Hjatli terasē, garastāvoklis man ir lielisks. Tur mūs gaida dažādi darbi. Nedaudz dienās mūsu saimniecība ir panīkusi. Aitas, zirgi un govis izklīduši, kur pagadās, mājiņa un saimniecības ēkas sagāzušās, un visā saimniecībā nav nekādas kārtības. Tāpēc nav jābrīnās, ka rokas mums drīz vien ir netīras līdz pat elkoņiem.

Labi vēl, ka mājās ir tik lieliska saimniece kā Helga. Viņa ir taupīga un rūpīga un prot no māliem, piejaucot tiem nedaudz ūdens, cept maizi un pīrādziņus.

Iztālēm es bieži redzu Ouli un Adi. No abu izturēšanās nevar pateikt, ka viņi turētu uz mani ļaunu prātu, sarunāties mēs tomēr nesarunājamies. Viņi rotaļājas divi vien, tāpat kā mēs ar Helgu. Un tomēr man dažreiz ļoti gribētos ar viņiem papļāpāt.

Kad spīd saule, visa pasaule ir neparasti skaista un dzīve liekas se­višķi interesanta. Taču laiks mūs diemžēl ne vienmēr lutina. Tā, pie­mēram, šodien līst lietus, kaut gan ir svētdiena. Jāpiebilst, ka svētdienas šeit, Leigamiri mājās, ir garlaicīgas, un muļķīgi tās gaidīt tik nepacietīgi, kā to darām mēs ar Helgu. Tiesa, šajā dienā brokastīs mēs saņemam pa olai. Pēc tam Palli izved savu Skjoni un aizjāj — svētdienās viņš nekad nepaliek mājās. Pievakarē Palli ar Skjoni atgriežas, pie tam Palli bieži vien ir jautrā omā. Cik interesanti būt par zirga īpašnieku un ar to aizjāt, kā to dara Palli!

Šodien līst lietus, un mēs ar Helgu nevaram doties uz savu mājiņu. Pēc brokastīm vecie saimnieki uzkāpj savā istabā. Viņi ir ļoti priecīgi, kad mēs ar Helgu viņus apciemojam, bet mēs to darām nelabprāt. Pie viņiem nemaz nav interesanti. Par to mēs pārliecinājāmies pagājušajā svētdienā.

Tiklīdz mēs ieejam, Gudruna ņem rokā lielu, biezu grāmatu un sāk to skaļi lasīt. Grāmatā rakstīts tikai par dievu, un tāpēc tā laikam ir laba. Bet domāt par to, ka tā ir garlaicīga, acīm redzot, nav labi. Taču mums ar Helgu grāmata tomēr nepatīk. Mēs sākam sačukstēties, un es kutinu Hel­gai ceļgalus. Tad Gudruna skatās uz mums pāri brillēm. Skatās stingri un nelaipni. Taču teikt viņa nekā nesaka, jo mēs tūlīt pat apklustam.

Man liekas, ka arī vecajam Helgi grāmata nepatīk. Viņš sēž pītajā krēslā, kas izklāts ar melnu aitādu. Šis krēsls ir pats skaistākais visā mājā, un tas stāv gultas galvgalī. Pēkšņi Gudruna apklust. Paldies dievam, es domāju, viņa beigusi lasīt. Bet nekā, tā ir tikai īsa atelpa. Gudruna paska­tās uz vīru:

— Helgi, vai tu guli? Vai tu esi aizmidzis, Helgi?

— Ko? Es?… Nē, nē, — viņš atbild un pie tam saraujas tā, ka krēsls, kurā sēž, skaļi iebrikšķas. — Nē! Es klausos, turpini vien lasīt, dārgā.

Un viņa atkal sāk lasīt un lasa veselu mūžību. Bet pēc tam atkal ap­stājas un atkal jautā:

— Helgi, vai tu guli? Vai esi aizmidzis, vai?

Un atkal viņš saraujas, un atkal iebrikšķas krēsls.

— Ko? Es? Nē, nē. Es klausos. Protams, klausos! Turpini tik tālāk.

Nē, nē, man nemaz negribas klausīties šajā lasīšanā. Bet lietus aizvien

vēl līst, un viss pagalms mājas priekšā pārvēršas staignājā. Es stāvu dur­vīs un nezinu, ko darīt. Helga palīdz savai mātei virtuvē, un Gudruna vēl lasa skaļi priekšā Helgi. Es neapzināti pametu skatienu uz otru māju. Bet ieiet svešā mājā bez kaut kādas vajadzības ir neērti. Tas ir nepieklā­jīgi. Es dungoju neapzināti kaut ko pie sevis un pūlos izdomāt ieganstu, lai iegrieztos kaimiņu mājā. Taču veltīgi. Nekā nevaru izdomāt, nekādas vajadzības man tur nav. Par to muļķīgi pat sapņot. Tikai savādi, ka nekad agrāk man tur nebija gribējies aiziet.

Izeju uz lieveņa. No ziemeļiem peld melni mākoņi. Pūš auksts vējš. Zāle visapkārt ir zaļa un skaista, bet debesis drūmas un skumīgas. Ielejā, netālu no mājām, bariņā sadrūzmējušās govis. Vienalga, uz kuru pusi skatītos, nekas interesants nav redzams. Tikai tur otras mājas pagalmā uz veļas auklas karājas vīriešu bikses. Tās laikam ir paša saimnieka Hatl- grimūra bikses. Tās vējā plandās, aprakstot gaisā visbrīnišķīgākās cilpas. «Dīvaini,» es domāju, «kāpēc gan tās pakārtas kaltēties tādā vējā un lietū? Varbūt tās aizmirsuši? Varbūt vajadzētu aiziet un pateikt?»