Dzintra Jansone - Vienas dzīves ir par maz… 1. daļa

Neviens jau ar mani par to nepriecājās. Nebija ar ko par to visu parunāt. Māte sacīja: «Atkal tas skuķis kaut ko fantazē! Kas tā par mūziku – bļaustās tikai». Es jau arī nesapratu, kas par mūziku, bet – patika ļoti.

Un tas skuķis fantazēja, ko citu bija darīt?

Radio ludziņu iespaidā, no vecām kurpju kastēm tika taisītas skatuves. Tika zīmētas un izgrieztas no papīra princeses un raganas un visi citi personāži, kas nu tajā vai citā pasaciņā bija vajadzīgi. Lellītēm sānos tika pielīmētas garas strēmeles aiz kurām tad nu bīdīju un raustīju viņas kā tik patika (pa kastes galos izgrieztām spraugām). Un kur tad vēl sacerēšana! Ja nepatika tas, ko tur radio stāstīja, tad saturs tika mainīts uz nebēdu un tāds – pareizs un laimīgs!

Man ir jautājuši: – Kas tev to mācīja? Kas parādīja?

Neviens.

Liekas, skolā, vienreiz, bija atbraucis leļļu teātris. No tā arī noskatījos.

…

Vēlākajā dzīvē, reizēm, intervijās žurnālisti ir secinājuši – nu tad redz kur tev tas talants ir sācis attīstīties! Nestrīdēšos! Iespējams gan. Tikai pie sevis skumji esmu nodomājusi: – Varbūt mans talants būtu vairāk attīstījies, ja no pašas dzimšanas kāds būtu lasījis pasakas un – ja mājās būtu kaut viena grāmatiņa… ja kāds būtu iemācījis pašas vienkāršākās uzvedības normas… kaut mazu daļu no tā, ko māca bērniem ģimenēs.

…

Kad sāku iet skolā, man atvērās pavisam jauna pasaule!

Es nevarēju saprast, ko grib no manis matemātikas skolotāja! Kas tie par cipariem, kuri bija jārindo, jāskaita un jāatņem! Tie nepakļāvās cilvēkam nu ne par ko!

Toties – ģeogrāfija bija īsts brīnums! Izrādījās, ka aiz mana pagalma, pat aiz manas pilsētas ir citas pilsētas! Un pat valstis! Un – kāds brīnums, ka Gauja nav lielākā upe pasaulē! Tā straujā un nevaldāmā Gauja, pie kuras skrējām no skolas katrā brīvā brīdī un kura divas reizes gribēja paņemt manu dzīvību.

Vienreiz, atceros, bija tā: Visi, izmetušies tādi puspliki, plunčājas pa ūdeni un saka ka peld. Nu, kas tur liels! Es tak’ arī tā varu! Sacīts – darīts! Brienu un brienu dziļāk, plunčājos un peros pa ūdeni līdz pamanu, ka nav vairs pamata zem kājām un straume sāk nest prom. Biju tik pārsteigta, ka nespēju pat saukt palīgā.Vienā brīdī sapratu, nav labi….roka sniedzās pie peldētāja, kurš bija tepat, blakus un kurš, pamanot mani, aizbrāzās projām… Kaut kāda zemapziņa lika meklēt, kur pieķerties, rokas sasniedza ūdenim pārkārušos kārklu krūma zarus….Tā sapratu, ka plunčāšanās nav vis tas pats kā peldēšana.

Citā reizē Gauja man sagādāja citu pārsteigumu: pēkšņi sāka pazust pamats zem kājām….smiltis kaut kur grima un grima, kā tiku laukā, to es pat neatceros…

Un— tāpat kā visu turpmāko mūžu, man viss bija jāuzzina un jāpārbauda pašai uz savas ādas, pašai ar savu pieredzi, jo nekad nebija blakus neviena, kas paskaidrotu, pamācītu, pasargātu no briesmām, kaut vai ar padomu.

Gadiem ejot, gan šis, gan citi gadījumi, kad esmu atradusies uz dzīvības un nāves robežas, esmu sapratusi – ir man stāvējis mans Sargeņģelis blakus. Nu, ir!

Atceros, kad reiz pamodos no tā, ka mani šūpoja, aiz rokām un kājām satvērušas, māte un mātes māsa Regīna. Biju iznesta ārā un bija auksta ziemas diena. Izrādās, ka māte, sakurinājusi krāsni ar akmeņoglēm, bija par ātru aiztaisījusi šīberi.

Kura no viņām pamodās no tvāna gāzes smakas, kura attapās nest mazo bērnu ārā un šūpot, lai tas sāktu elpot, to vairs neatceros. Paldies, mans Eņģeli!

Par tādiem ikdienas sīkumiem, kuri atgadījās savā vaļā pamestam bērnam, nemaz nav ko runāt! To bija bez gala.

Piemēram, uzrāpties pagalma egles galotnē, nosēdēt tur pusi dienas, līdz saņemt dūšu un norāpties zemē vai – nomesties četrrāpus un iet draudzēties ar kaimiņu ķēdes suni. Kāpēc četrrāpus? Nu, tad taču suns padomās, ka arī es esmu suns! Tas, ka vaigā palika suņa zobi uz ilgu laiku, vai tas, ka vispār varēju palikt bez vienas acs – vai domājat, ka tas atturēja mani no lielās suņu mīlestības?

Protams, ka nē! Tā pavada mani joprojām.

Tikai to, ka esmu savā vaļā pamests bērns, to jau es nezināju. To, ar laiku, man pateica labi cilvēki. Pareizāk – iemeta sejā.

Bez ģeogrāfijas mana lielā un vislielākā aizraušanās, kura mani nekad nav pametusi— tā bija lasīšana. Grāmatas! Skolas bibliotēkā nebija grāmatu, ko nebiju izlasījusi. Tā bija man pavisam nezināma pasaule. Es, kaut kā, atdalīju savu reālo dzīvi no tās dzīves, kura bija aprakstīta stāstos un romānos. Tā taču bija grāmatu dzīve, ne reālā un – nepavisam jau nu ne mana! Ar laiku uzzināju, ka ir ģimenes ar tēviem un mātēm, ar svētkiem un tradīcijām, ar uzvedību un ēšanas kultūru un visu to pārējo, ko sauc par sabiedrību un audzināšanu….Rakstnieki, tie bija kaut kādi gudrie/pārgudrie, kas visu to zināja un stāvēja ārpus realitātes.

Gribēju sacīt, ka visu, ko zinu, savā dzīvē esmu iemācījusies no grāmatām. Taču, tas gluži nebūtu taisnība! Lielāko daļu man ir mācījuši cilvēki un – ne jau ar labestību.

Pārsvarā ar ļaunumu. Ar nicinājumu. Esmu sperta kājām, kā sētmales krancis. Bet krancis jau nezin, ka viņš ir krancis. Krancim arī ir dvēsele un viņam arī sāp. To, laikam, tie spērēji nezināja…

Nē, nē! To nu gan nesacīšu, ka neesmu sastapusi labus cilvēkus. Bez labajiem būtu aizgājusi bojā jau sen. Par to visu rakstīšu lēnām, pamazām virzoties uz priekšu pa savu dzīvi – dzīvīti…

Es zināju, ka visas šīs gudrības, ko sauca par grāmatām, man kādreiz piederēs. Un tajā, vēl no šā brīža tik tālajā nākotnē, sāku tās pirkt, no pašas pirmās savas nopelnītās naudiņas un tā – visu mūžu.

Līdz 12 gadu vecumam dzīvojām Siguldā.

Kā melna strīpa šajā dzīvē ievijās un daudzus gadus stiepās līdzi pavediens, kurš kā ass nazis graizīja manu, mātes un vēlāk, arī mazā brāļa Jāņa dzīves. Vārds tam bija – Slaviks. Viņš bija maza auguma, neglīts cilvēciņš ar līkām kājām un milzu degunu – manas mātes oficiālais vīrs, kuru neviens vairs nelika man saukt par tēvu. Daudzu rasu un asiņu sajaukums, kopā ar krievu armiju, atklīdis uz Latviju un uzskatījis to par labu esam, te palika.

No Siguldas laikiem atceros vienu gadījumu, kas man lika saausīties, lika sacelties pret šo cilvēku. Reiz viņš palūdza mani, parādīt tam Gaujas senleju. Nu, kas man, tādam skuķēnam, ko neizskriet lieku reizi pa Gaujas senleju!

Bija saulaina diena, mēs jau kāpām augšā, pa stāvo nogāzi, atgriežoties mājup, kad spēcīga roka pievilka mani sev klāt un… nobučoja… Taisni uz lūpām!

Pretīgumā gandrīz apvēmos, spļaudījos un….neatceros vairs, kā nokļuvu mājās. Mātei neko neteicu, bet visus gadus, kopš šis cilvēks atradās mums blakus, es biju uzcēlusi neredzamu sienu starp sevi un viņu un, reiz, par to visu, es viņam atmaksāju.

Te beidzās pirmais posms manā dzīvē un, pārceļoties uz Rīgu, sākās otrais posms—otrā desmitgade. Tas, ka mana dzīve tiks sadalīta posmos ik pa 10 – 12 gadiem, to es sapratu tikai tagad – iejot kārtējā desmitgadē. Vai tai būs turpinājums?

Bet tad – tad mēs pārcēlāmies uz Rīgu, uz vienu istabu komunālā dzīvoklī Ķengaragā. Turpinājās manas gaitas – Pumpura pamatskolā. Turpinājās mana dzīves/izdzīvošanas skola.

…

Iet meitēntiņš, tāds sīks un mazs

Pa Lakstīgalas ielu…

Iet sīciņš maziņš cilvēciņš,

Kā zāles stiebriņš tieviņš