Dzintra Jansone - Vienas dzīves ir par maz… 1. daļa

Braukšana ar vilcienu —viena no visspilgtākajām atmiņām no tiem tālajiem laikiem.

Tas bija vilciens, ar kuru mani sūtīja no Siguldas, kur dzīvojām pēc Rīgas, uz laukiem pie babiņas. Uz Indriķu ciemu. Sūtīja mani māte vasarās daudz kur un viskautkur – kur tik radi, vai pusradi, ņēma pretī. Bet braukšanu ar vilcienu naktīs vienai, pustumšā, svešu ļaužu pārpildītā vagonā – to nevarēju aizmirst. Tieši tā, mani sūtīja. Kā paciņu. Sarunāja ar vagona pavadoni, iesēdināja vilcienā, vajadzīgajā pieturā modināja un izsēdināja laukā. Uz perona sagaidīja kāds tuvinieks.

Siguldā vilciens pienāca ap vienpadsmitiem vai divpadsmitiem vakarā. Galapunktā tas nonāca rītausmā. Gluži vēl pusmiegā, pusnomodā, samiegojies bērns, lai gan gulēšana, sēžot uz sola maliņas, bija visai nosacīta. Vagonā stāvgrūdām bija pilns ar gulošņājošu, staigājošu, krācošu, gremojošu un dzerošu cilvēku figūrām, smakām un izgarojumiem… Pustumsa, puskrēsla… un, stūrītī, ierāvies piec-sešgadīgs mazs sīkaļa. Šausmās sastindzis, kā tāds baiļu pārņemts zaķis, laiku pa laikam, aizsnaužoties, laiku pa laikam, uztrūkstoties no kārtējā trokšņa. Un tā – visu, bez gala garo, nakti.

Atceros vilciena pienākšanas brīdi Siguldā. Pamalē, tur kur Rīgas puse, tumsa kļuva gaišāka un gaišāka, tad parādījās divi mazi gaismas punktiņi, kas pamazām auga un auga līdz ar manām bailēm. Tad gaisma apžilbināja tā, ka acis bija cieši jo cieši jāaizžmiedz. Gaismai pieaugot, pieauga arī troksnis un milzu, milzu dūmu vāli, kā no pūķa rīkles pasakās! Tie divi gaismas punkti biedēja un atgādināja tos, kurus mazās acis bija redzējušas kādā tālā bērnības naktī, babiņas mājā, aiz aizputinātā ziemas loga, aiz zedeņu sētas. Vilki – kāds sacīja, jāņem bise, jabiedē projām un jāiet uz kūti – jērus uzmanīt…

Vēl viena maza atmiņu skice, no tiem, vilcienā, uz laukiem braukšanas laikiem. Tā bija mana kleita, kuru neesmu aizmirsusi vēl līdz šim brīdim. Vai tādēļ, ka tā bija vienīgā? Vai tādēļ, ka tika uzvilkta tad, kad bija jābrauc un braukt es negribēju? Atceros, kā ienīdu šo braukšanu! Atceros, kā šo kleitu ienīdu. Tā bija strīpaina: balta strīpa ar sarkanām pumpām un sarkana strīpa ar baltām pumpām. Šūta un pāršūta, stiķēta, pagarināta un visādi mocīta, lai dabūtu mugurā….briesmīgā bērnības kleita.

Laukos viss pārmainījās. Tur bija nekontrolēta mežonēna brīvība, jo nevienam, cauru dienu darbos aizņemtajam, lielajam cilvēkam, nebija laika nodarboties ar to skuķi, ka tikai nemaisījās pa kājam. Bet maisījās gan, kur nu bez tā!

«Grēdiņas» atradās kalna galā. Tālāk, lejā pletās aizaugušas ganības un linu mārki, kur mērcēja linus. Melnā strīpa, kas ieplaku pāršķēla uz pusēm, bija dzelzceļa sliežu ceļš. Kā divas čūskas, tas spīdināja saulē savus spožos sānus. Laiku pa laikam pa to, šņākdama un krākdama, dūmu mutuļus pūzdama, aizbrāzās dzīvā čūska – vilciens. Tas bija tas pats „ mans» vilciens. Sevišķi baisi bija tumsā, kad sānos mirguļoja mazi spoži punktiņi, kas mirdzēdami pazuda kaut kur tāluma. Tas bija biedējoši un vilinoši.

Ortā pusē dzelzceļam, pļavas cēlās augstāk un augstāk, līdz apstājās pie citas mājas. Ar tām mani ļoti biedēja. Ja neklausīsi, tad tevi aizvedīs tur, pie tās raganas. Un, tās raganas, dēls esot bijis mans tēvs.

Vēlāk uzzināju, ka mājas saucās „ Upmalas». Dīvaini, domāju, vai tā var saukt raganu mājas? Varbūt viņas tikai izliekas labas un, tāpēc, mājas nosauc labos vārdos, lai ievilinātu kādu mazu bērnu vai, piemēram, manu māti… Jo, kā gan citādi es būtu radusies? Tā prātoju nedaudz vēlāk.

Annele, mana māte, ar Oti – bagāto „ Upmalu» mantinieku, bija pazīstami kopš bērnības kopā govis ganīdami, bet samīlējās vēlāk, arī kopā uz zaļumballēm skraidīdami. Paslepus, jo vecāki neļāva. Kādas tur balles! Agrā rīta gaismā govis jāslauc!

«Upmalās», tāpat kā «Grēdiņās», dzīvoja tie paši zemnieki, saimnieki savās mājās. Kārtīgais, taupīgais „ Upmalu» saimnieks ar diviem bērniem, dzīvoja pārticīgi, pat bagāti. Turpretī „ Grēdiņu» saimnieku tuvā un tālā apkaimē sauca par „ pagasta staiguli» … meitu ģēģeri un kā tik vēl ne… Visu naudu notrieca krogā, bet mājās daudzie bērni, mūžīgais trūkums… Negribēja bagātais saimnieks savam dēlam tādu sievu – no nabagiem, nu – negribēja… bet, izrādās, ka es – tas grēka bērns – jau sevi biju pieteikusi šai pasaulei…

Tāda dīvaina sakritība – vectēvs, katram savam bērnam piedzimstot, iestādīja pa ābelei.

Gadā, kad piedzimu es, manas mātes ābelei pieauga atvase… Vecāmāte, kā nojauzdama, nošūpoja galvu, neko nesakot, tikai smagi nopūtās.

Kad dzīvoju „ Grēdiņās», manās labākajās atmiņās palicis suns Amis. Drausmīgākajās atmiņās – vectēva garie jātnieka zābaki un, no ādas sloksnēm pītā, zirga pātaga, kuras cirtienus reizēm dzirdu joprojām. Nu jau tie vairāk jūtami dvēselē.

Kad vectēvs pārradās mājās, tad mana vieta bija virtuvē zem galda, kuram garām staigāja briesmīgie zābaki, gar tiem, vectēva rokas vadīta, locījas pātaga. Švīks – pātaga gar zābaku, švīks – pātaga pa grīdu….Un – nedod Dievs, bija patrāpīties kādam pa rokai, pātaga nešķiroja….

Brīžos, kad mazais, sīkais meitēns nekur nebija atrodams, tad visiem bija skaidrs, kur viņu meklēt – Amja būdā. Tas bija liels melnbalts vilks – nikns ķēdes suns, kuram neviens pieaugušais, bez vajadzības, pat netuvojās. Bet skuķēns katru maizes gabaliņu, ko izdevās sadabūt, iedrupināja bļodiņā ar pienu un stiepa sunim. Pateicībā, dzīvnieks ļāva meitēnam meklēt glābiņu savā būdā un nevienu nelaida klāt. Ja pieaugušajiem vajadzēja dabūt bērnu laukā, tad bija jāsauc, kamēr pamodināja, un skuķēns pats izrāpoja laukā. Vai tā sākās mana lielā un nebeidzamā mīlestība pret dzīvniekiem? Visiem dzīvniekiem.

Ilgu laiku mana maza bērna prātu aizņēma „ eipacelis».

Mana bērnība, kā lupatu deķis, šašūstīta no krāsainām linu lupatiņu skrandiņām —raibām, rūtainām, puķainām – spožu zīda lupatiņu tur neatrast.

Viena tāda skrandiņa, atlidojusi no tās tālās pagājības, negrib un negrib laist mani vaļā. Tā plivinās ap mani, manās domās, rausta un kņudina, un prasās pasaulē.

Un tas bija tā:

Atceros – tikko atvests no Rīgas, tāds mazs bērna gabaliņš, stāvu es kūtiņas durvīs. Tāds knauķa skuķēns – gadi pieci, varbūt, seši… pārbijies no visa, steberē vecaimātei pa pēdām, ieķēries brunču stērbelē, un lūr uz visiem caur pieri ar nodurtu galvu, kā tāds pērnā gada bullēns. Un tā – stāvu kūtiņas durvīs un klausos, jo redzēt jau neko nevar, kūtiņā tāda kā puskrēsla, pustumsa…

Iekšā kaut kas mauro un bauro, blēj un kladzina visādās balsīs. Vecāmāte, kas arī babiņa, apsēdusies uz zema ķeblīša un slauc nešpetno Raibaļu. Jaunā gotiņa tāpat – lūr, neuzticīgi uz visu pasauli. Un dīdās, gatava apgāzt babiņu ar visu slauktuvi turpat siltajos mēslos.

Ieraudzījusi mani, Raibaļa kļūst vēl tramīgāka. Babiņa met man ar roku un sauc: «Ei pa celi! Ei pa celi!»

Es stāvu kā stāvējusi, kā tāds sālsstabs un punktierēju: – nez’kas tas tāds eipacelis ir, un kas man būtu jādara. Te kāda roka saņem mani aiz pleca un pabīda malā, aiz kūtsdurvīm.

Apsēžos sausajos salmos, bet neliek un neliek mani mierā tas eipacelis…