Dzintra Jansone - Vienas dzīves ir par maz… 1. daļa

Bet kad pajautāja man, tad es knibināju kleitiņas malu un klusēju. Es nezināju, ko lai saku. Man to tētu bija daudz, par kuru lai stāsta? Vai tēti bija tie svešie onkuļi, kuri laiku pa laikam apmetās mūsu mazajā dzīvoklītī? Kuriem es tikai maisījos pa kājam un kuri man nekad nepirka krāsainos zirnīšus…

Briesmīgi gan bija tie onkuļi. Varbūt, tikai mani «tēti» dzēra un kāvās? Māte raudāja, kad viņi dzēra un skandalējās….Kad kāds tēvs – onkulis aizgāja, tad māte atkal raudāja.

Tad bija cits onkulis – tēvs, kurus gan es nekad tā nesaucu. Par to vienmēr dabūju kāvienu no mātes. Vienu reizi atceros – stipri gan dabūju. Sēdēju istabas vidū uz grīdas. Spītīgi klusēju, cieši sakniebusi lūpas, lai nebļautu. Māte mani sita ilgi un lika sacīt: «tēvs», kamēr aiz sāpēm jutu, kā sāka tecēt gar kājām silta straumīte. Tik un tā nesaucu to klibo veci par tēvu. Tik un tā!

Pēc tam, radu saietos, māte ilgi smējas un visiem stāstīja par to spītīgo skuķi, kurš sēdēja peļķē, kamēr, vienreiz, kāds radinieks kaut ko viņai tik ļoti uzkliedza, ka no tās reizes māte vairs šo gadījumu nepieminēja. Vai aizmirsa? Es gan nē.

Es nevarēju un nevareju saprast, par ko viņa mani – tā….

Un tagad – skolotāja – par ko mani – tā….

Svētku skicīte.

Torīt ieskrēju pie kaimiņu Intas un – pārseigta apstājos! Ko tādu nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi….un – kur gan es būtu varējusi redzēt tādus brīnumus…

Inta gulēja gultiņā un smaidīja. Bet tā gultiņa! Tā gultiņa bija apspraudīta ar puķītem! Ar visām tām puķītem, kuras auga pļavās aiz mājām.

«Celies nu, Intiņ!», teica viņas mamma un aicināja dzert tēju. Ieraudzījusi manu pārsteigto ģīmīti, viņa sacīja: „ Intai šodien dzimšanas diena!»

Mēs dzērām tēju un ēdām pankūkas. To, ka tēja bez cukura un pankūkas plānas – to jau mēs nemanījām….Mēs svinējām SVETKUS!

Mūsmājās tādu nekad nebija. Man, laikam, arī nebija dzimšanas dienas, tā nodomāju. Bet nebija arī nekādu tur jubileju, ne Ziemassvētku, ne Jaunā gada. Bija iedzeršanas. Jābrauc pie onkuļa Daniēla (tas – mātes brālis), vai pie tantes Monikas (mātes māsa) – tur būs kaut kāda dzeršana….

Ar Jaunā gada svinēšanu pirmo reizi sastapos skolas laikā. Bija liela egle un izsniedza katram bērnam pa dāvanu paciņai. Kā es gaidīju šīs paciņas! Tur iekšā bija viens mandarīns – tas bija kaut kas īpašs un neparasts. Neredzēts! Tur bija cepumu paciņa un konfektītes – tādas, ar bārksīm un pat viena īpaši garda – saucās šokolāde.

Bet dzimšanas un vārda dienas? Par tām es uzzināju, iepazinu un sāku svinēt tikai tad, kad jau mācījos vakara vidusskolā. Klasses biedri svinēja.

Cita skicīte.

Tāds, nu pavisam neaudzināts, noskrandis, ielas krancītis biju. Dzīvoju savā vaļā un mācīja mani ielas dzīve, pareizāk – cilvēki, kuri gadījas ceļā. Iesprostota uz 24 stundām mazajā dzīvoklītī, kad māte aizbrauca uz Rīgu darbos. Kad ārā bija vasara, es meklēju izeju no sprosta, kā tāds dzīvnieciņš, un to atradu.

Ja labi padomā, šī īpašība, meklēt izeju, man ir bijusi, acīm redzot, iedzimta no kāda sena senča. Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu nospraudusi mērķi un uz to gājusi, neskatoties ne uz citu cilvēku neticību, atrunāšanu vai izsmieklu. Kas tas bija – neatlaidība vai spīts? Viss kopā?

Atradu iespēju uzrāpties uz virtuves galda, atvērt mazo mansarda lodziņu, uzrāpties uz slīpā jumta. Tad – nošļūkt pa to līdz blakus dzīvokļa verandas logiem, kuriem bija lielas dzegas, tādas, ka turoties pie loga rāmjiem, un, uzmanīgi liekot pēdu pie pēdas, varēja iekļūt kaimiņu Ņinkas dzīvoklī, bet no tā – ārā! Brīvībā! Joņošana pa pļavām un dārziem… Ja palika pavisam slikti no bada, tad varēja, pa kluso, ielīst kādā dārzā un noraut kādu gurķi, kādu ābolu vai burkānu…. Varēja dauzīties ar kaimiņu bērniem, ar to pašu Ņinku un viņas pieciem brāļiem un māsām, uz nebēdu.

Ņinas māte, kopā ar krievu armiju, bija ieklīdusi šeit un, kā daudzbērnu mātei, viņai tika iedots šis dzīvoklis. Nelielā privātmāja bija sadalīta dzīvokļos, tās īpašnieki esot palikuši Sibīrijā. Pirmo reizi dzirdēju šo vārdu, kuru visi, nezin’ kāpēc, izrunāja čukstus. Arī šī ģimene dzīvoja pusbadā un ēda to pašu—neko, bet dalījās arī ar mani rupjās maizes gabaliņā, iemērcētā eļļā, apkaisītā ar sāli. Viņu tēvs bija palicis karā. Mans mazais prāts netika galā ar domu par to, kā tā – vieni bija palikuši kaut kādā Sibīrijā, lai gan māja tukša stāvēja tepat. Citi – palikuši karā, bet bērni te, vieni ar mammu.

Manas problēma bija – kā tikt atpakaļ iekšā dzīvoklī. Lai gan, arī par to nebija bēdu – gan kāds atradīs – vai nu zem ogu krūma, vai puķu dobē, vai pie kāda kaimiņa….

Gadījās skumji brīži, kad apsmēja, kad meta ar akmeņiem, kad dzina projām….bet, kā jau tāds kucēns, kas cilvēkos saskatīja tikai draugus – arī es luncināju asti un, pēc notrauktās asaras – atkal skrēju līdzi baram, neņemot neko ļaunā.

Sētā auga vecs ķiršu koks ar resnu, zemu noliekušos zaru, kuru mēs, bērni, izmantojām, lai sacenstos, kurš mācēs apmest kūleni ap to. Roķeles zaru jau bija nopulējušas gluži spožu un grūti bija to saturēt mazajās plaukstās, bet —ne jau nu es būšu tā bailīgā….drosmīgi ieķēros zarā un metu kūleni! Atskanēja skaļi smiekli, izsmiekls, bļaušana un ķērkšana….par ko gan – kūlenis man, taču, bija izdevies – vai nebija… Nebija biksīšu, biju parādījusi bērniem savu pliko dupsi. Asāks par kāvienu bija izsmiekls… jānolien zirņu dobē, jāizraud sāpe – ne jau pirmo reizi….

Gadījās arī brīnumi. Redzēju kaimiņu meitenei lelli – princesi, kurai bail bija pat pieskarties un man to arī neviens nebūtu ļāvis. Puišeļiem bija pa kādai mašīnītei vai no koka izdrāztam zaldātiņam….man – nekā. Nekad, nevienas rotaļlietas, nevienas lellītes. Kā es par tām sapņoju! Toties, draudzenes Intas lielā māsa Maiga mums taisīja savas lelles. Tās gan bija tikai leļļu galviņas, vai vēl pareizāk— ja mēs ļoti, ļoti lūdzām, Maiga uz baltajām, izlietotajām olu čaumalām prata uzzīmēt tik skaistas sejiņas, kādas es, savu mazo mūžu, nebiju redzējusi. Tās tad arī bija mūsu princeses.

Tajā vasarā, pirmsskolas vasarā, kad man jau bija septiņi gadi, es saņēmu divas dāvanas. Pirmās, manā mūžā. Atmiņās, man tās ir līdzās joprojām. Māte uzdāvināja pirmo, un vienīgo, lelli un, pirmo un vienīgo, grāmatu!

Lelle! Tā šķita skaistāka pat par Ariadnes princesi, kaut gan kaimiņiene nīgri savieba ģīmīti un sacīja: lupatu lelle! Nu, un tad, ka lupatu! Toties skaista! Toties – mana! Es nosaucu to par Smaidu. Smaidai, galviņa ar četriem caurumiņiem, bija piešūta pie rozā auduma rumpīša, toties – ai, kādas bizes viņai bija! Zelta! Divas sapītas pīnes ar sārtām lentām un mugurā – latviešu tautas tērps. Galvā kronis! Teicu, ja man reiz būs meita – viņai vārds būs tikai un vienīgi —Smaida. Ak, bērnība!

Un grāmata! Piespiedu pie krūtīm un cieši turēju! Naktīs liku zem spilvena! Tā saucās „ Nezinīša piedzīvojumi». Mana pirmā grāmata, kurai katra lapiņa bija vai „ apsūkata», tas ir – zinama no galvas. Kas par bildēm tajā bija!!!!

Cik liela sāpe bija tad – kad iznāca grāmatiņas otrā daļa

«Nezinītis Saules pilsetā», to vairs man nenopirka, lai kā lūdzos! Izlasīju skolas bibliotēkā, bet nopirku tad, kad jau biju liela. Vienkārši – nopirku. Manas bērnības grāmata.