Dzintra Jansone - Vienas dzīves ir par maz… 1. daļa

Kad mamma taisījās uz balli, tad tas bija pavisam briesmīgi! To nevarēja zināt, to varēja nojaust. Visu dienu noslēpumaini čuksti ar kaimiņieni, paslepus skatieni manā virzienā, vai nedzirdēšu…. Daudz ko nedzirdēju, vēl mazāk ko sapratu, bet – nojautu gan….gaisā vēdīja nepatikšanas. Apsolījusi man, ka nekur neies, māte apgūlās blakus, lai tad, kad aizmiegu – aizlavītos projām. Pamodusies nakts vidū, biju atkal viena. Tumšā, aukstā istabā – viena.

Vēl viena no siltākajām, mana Siguldas perioda, atmiņām ir – Blites kundze. Atmiņā tikai gaišs tēls un balta māja, kas smaržoja pēc balta, silta piena. Nevienu apkārtnē nesauca par kundzi, visi bija biedri, radi vai draugi. Bet viņa – nē! Viņa bija Blites kundze. Nesapratu, kāpēc. Nevienam nejautāju un neviens par to tāpat nebūtu runājis. Dzirdēju tikai tādus nesaprotamus vārdus, kā «represētā», izsūtītā, atņemtā māja… Visi tikai čukstēja un čukstēja. Tas, laikam, bija «briesmīgais noslēpums»!

Blites kundzes māja atradās tajā pašā Atbrīvotāju ielā. Tagad viņai piederēja tikai mazs, dzīvoklītis otrajā stāvā. Uz to veda baltas kāpnes. Arī durvis un virtuvīte bija baltas. Kaut ko tādu nebiju redzējusi. Vienmēr bija tik laipna pret mani, aicināja augšā un cienāja ar karstu pienu no pienbaltām krūzītēm. Krūzītes bija tādas ka savītas, kā sapītas un tām cauri spīdēja gaisma… Jau pieaugušajā dzīvē, neesmu nekad tās aizmirsusi, mans skaistuma un mājīguma etalons daudzus gadus bija šīs baltās, savītās krūzītes un karsts piens. Vārītā piena smarža atnāk pie manis, katrreiz, kad atceros Blites kundzi un bērnību.

To īpašo mīlestību/laipnību/iecietību pret mani – tādu ielas bērnu….nevarēju izskaidrot… bet es vienmēr būšu pateicīga tev, par šīm atmiņām, Baltā Blites kundze!

Mani pirmie Siguldas dzīves gadi pagāja Atbrīvotaju ielā.

Mūsu māja atradās netālu no stacijas. Ziemas naktīs, es mēdzu iziet tumsā un doties turp – māti sagaidīt pārbraucam no darba, no Rīgas. Tas varēja būt ap 10—11 vakarā. Kā es zināju laiku? Vai nojautu, vai jau pazinu pulksteni? Neatceros. Tikai skolā gan tad vēl negāju.

To gan atminos, ka ziemas mētelīša man nebija. To vienmēr lūdzos no Ņinas. Labi, ja ceļā negadījās viņas māte, kura, ieraugot mani, kliedza: «Položi na mesto paļto!» Bet es, galvu ierāvusi kārnajos pleciņos, stāvēju nekustīgi, kamēr briesmas aizgāja tālāk un tad, cik spēka, bailēs drebot, skrēju uz staciju.

Tā jau nebija, ka māte mani nebūtu gribējusi atdot kādā audzināšanas iestādē. Bija tādi bērnu dārziņi, kuros varēja nodot bērnu uz veselu nedēļu, lai mātes varētu brīvi celt padomju iekārtu. Tās bija tādas kā bērnu audzināšanas iestādes, kur baroja, guldīja un cēla augšā pēc signāla….kur apkārt bija svešas dusmīgas tantes un kauslīgi bērni, kas visu centās atņemt… tur bija visiem reizē jāceļās, jāguļas, jāēd un jāspēlējas – gribi to vai nē.

Mani, tikko no laukiem atvestu mežonēnu, kurš baidījās no visa un visiem —nebija iespējams noturēt svešajā vietā. Es plēsos, skrāpējos un neklausīju. Sigulda tagad ir kļuvusi par skaistu kūrorta pilsētu, bet tad – tā bija maza lauku pilsētiņa, iespiesta starp Gaujas senleju un dzelzceļa sliedēm. Vienā pilsētiņas galā bija bērnu dārzs, bet otrā – mājas, bet pa vidu – stacija. Un, tiklīdz audzinātāja nemanīja, tā tas mežonīgais skuķis, pa caurumu sētā un – projām bija.

Cilvēki esot stāstījuši redzam – maza knīpa iet viena pa dzelzceļa sliedēm…. Un, ja nu vilciens…. Bet, cita ceļa uz mājam tā knīpa nemaz nezināja.

Reiz, audzinātājas mani tika noķērušas un par sodu, iespundējušas tumšajā patrepē pie spaiņiem, slotām, tarakāniem un citas drazas. Kad māte atnāca man pakaļ, tad ieraudzīja zili zaļu noziestu bērnu no galvas līdz kājām. Audzinātājas kliedza: tas bērns ir traks, viņam ir kašķis! Bet bērnam, uz visa sīkā ķermenīša, bija parādījušies izsitumi – uz nervu pamata, no pārbīļa. Aukles tika noziedušas sarkanos izsitumus ar briljantzaļo ziedi.

Beidzās mans bērnudārzs un sākās nosacītā brīvība. Daļējā ieslodzījumā uz 24 stundām (mātes darba laiks), bet – mana brīvība.

Tā turpinājās līdz skolā iešanas laikam.

Lai gan, nekas cits jau manā mājas dzīvē nemainījās. Klāt tikai nāca pienākums. Tas bija tas, kas jāpilda.

Es ļoti mīlēju skolu. Skola – tās bija brīnumaini smaržojošas grāmatiņas, jaunas burtnīcas…..un – pats, pats galvenais: jauna kleitiņa ar vienu melnu priekšautiņu ikdienai un otru baltu —svētku reizēm. Jā, un divas baltas apkaklītes, kuras vajadzēja pārmaiņus – te vienu, te otru mazgāt, gludināt un piešūt kleitiņai, ko sauca par – skolas formu.

Man nebija citu kleitiņu. Vienmēr kaut ko svešu, pāršūtu un cik necik pielāgotu, nonēsāju. Bet skolas kleita bija jauna! Tai bija tik īpatnēja, tik īpaša jauna smarža, ka elpa aizrāvās.

Skolotāja mani stādīja kā paraugu visai klasei: skatieties, lūk, Dzintrai – katru dienu izgludināts priekšautiņš un tīra krādziņa. Bet man jau nebija citu drēbīšu, ko mīlēt. Es rūpējos par to vienu, kas bija. Tagad domāju, cik gan labi, ka tajā tālajā laikā, bija obligātas skolas formas, jo – ko gan es būtu vilkusi, ja tā nebūtu? Vai tantes raibos, pāršūtos brunčus? Un ko būtu sacījuši klases biedri? Nu, jā… apsmējuši, kā parasti.

Nesen ieraudzīju vienu skolas bildīti, kur es sēžu pirmajā rindā blakus skolotājai un man kājās…..dermantīna istabas čības….Visiem bērniem kurpītes…..Pat tagad, pēc gadu desmitiem, es jūtu, kā karstuma vilnis iesitas sejā….kauns…..

Kad sākas skolas gadi, tad jau dzīvojām citā dzīvoklītī – Krišjāņa Barona ielā 15. Tas atradās pirmajā stāvā un bija nedaudz lielāks un plašāks ar milzum lielu maijrozīšu krūmu pie logiem. Tās —manas mīļās puķes vēl joprojām.

Līdz septiņu gadu vecumam nebiju izlasījusi nevienu grāmatiņu. Neatceros, vai vispār mājā bija kāda. Neatceros nevienu pasaku vai šūpuļa dziesmu. Man tādu nebija. Neviens, nekad man netika stāstījis pasakas vai dziedājis šūpļa dziesmas. Ka kas tāds pastāv, uzzināju tikai jau skolas laikā, no citiem berniem.

Toties atceros, ka pie sienas mums karājās mazs, melns aparātiņš, kurš nekad netika izslēgts un tas saucās: radio translācijas aparāts. Tā bija vienīgā mana saikne ar pasauli. Ar to pasauli, kas aiz loga, kad māte aizbrauca uz Rīgu darbā un es paliku viena, joprojām, uz veselu diennakti. Tāds darbs bija viņai – «uz dzelzceļa» Rīgas stacijā.

Vēlāk, kad jau gāju skolā, audzinātāja reiz pajautāja: – «Ko tad tu, bērniņ, ēd, kad tik ilgi paliec viena?» «Nu, uzvāru zupiņu», atbildēju. „ Un, kā tad tu to vāri?» -painteresējās skolotāja? Drosmīgi un pārliecināti, ka pareizi, sāku stāstīt: «Vispirms, nomizoju un sagriežu kartupelīšus un ieberu tos ūdenī. Kad kartupelīši gandrīz gatavi, tad ieberu tur gaļas gabaliņus».

Skolotāja ilgi esot bijusi šokā. Laikam jau, tika saukta uz skolu māte, jo – kā gan citādi es, un lielais radu bars, to būtu uzzinājuši. Bet no tā jau nekas netika mainījies.

Taču līdz tai skolā iešanai, kā jau teicu, mans vienīgais sabiedrotais un sakars ar citādo pasauli bija šis mazais aparātiņš, kuru es gan mīlēju, gan ienīdu. Dusmojos tāpēc, ka maz bija to bērnu raidījumu.

Mīlēju tāpēc, ka tur raidīja pasaku lugas, stāstīja visādus notikumus, kurus gandrīz tūlīt arī aizmirsu, bet – tajā brīdī es ar viņiem sarunājos. Runāju pretī, dusmojos, priecājos… Līdz divpadsmit gadu vecumam zināju tik daudzas operas! Un mācēju atšķirt Mario Lansu no Mario del Monako!