Leonīds Brežņevs: Mazā zeme

Lasītājam var rasties iespaids, ka tūkstošiem cilvēku placdarmā pazina tikai triecienuzbrukumus, bombardēšanu un tuvcīņas. Nē, ilgajā laikā te izveidojas dzīve, kurā bija vieta visam, ko pa­rasti dara cilvēks. Lasīja un izdeva avīzes, rīkoja partijas sapulces, svinēja svētkus, klausījās lek­cijas. Sadomāja pat šaha turnīru. Armijas un flo­tes dziesmu un deju ansambļi sniedza koncertus, strādāja mākslinieki B. Prorokovs, V. Cigals un P. Kirpičovs, kas radīja plašu aizsardzības varoņu galeriju.

Atceros, pie mums atbrauca CK brigāde. Cilvēki bija pirmo reizi nokļuvuši mūsu apstākļos un lū­dza mani iepazīstināt viņus ar Mazās zemes cīnī­tājiem. Toreiz izbraucām ar torpēdkuteri. Tiklīdz sākām kustēties, mūsējie izšāva raķeti. Tas bija signāls: savējie vai sveši. Bet vācieši, kad mēs tu­vojamies paredzētajai vietai, šāva nepārtraukti. Viņu lielgabali bija paslieti uz augšu, tāpēc bija svarīgi piespiesties pie krasta, braukt gar malu. Atkal sprāga šāviņi, pavisam tuvu mums. Ja nezi­nātu, ka tēmē uz tevi, liktos neparasti skaisti. Placdarmā stāvēja flotes tālšāvēja baterija, līdzīga milzu zvanam. Mazās zemes cīnītāji to bija pār­vērtuši par komandpunktu. Turpinoties apšaudei, mums vajadzēja nokļūt tur, es jau biju pieradis, bet viesiem, domāju, iespaids bija stiprs. Atceros no tumsas iznirušu jūrnieciņu, kas stiepa kaut kādu nesamo.

— Palīdzi mazliet, brālīt, — viņš lūdza. — Nesu taču visiem.

Kad tagad, pēc gadsimta trešdaļas, atceros, kas bija jāiztur musu armijas kareivjiem, komandie­riem un politiskajiem darbiniekiem, reizēm pat ne­gribas ticēt, ka tas viss ir bijis, ka to varēja izturēl. Tomēr viņi izturēja. Visu izturēja, visam izgāja cauri un uzvarēja, sagrāva fašistus.

Todien, vezdams uz Mazo zemi kaujas nepiedalījušos cilvēkus, kas pie mums bija atbraukuši no Maskavas, es arī pats it kā ar citām acīm palūkojos uz pierasto un pazīstamo. To visu es biju redzējis arī agrāk, bet šoreiz ieraudzīju — gan pastāvīgās nāves briesmas, gan nepanesamās grūtības, gan mūsu karavīru bezgalīgo varonību.

Protams, bija ļoti grūti. Mēs bijām atgriezti no Lielās zemes, mums trūka sals, gadījās pārtraukumi maizes piegādē. Veselas apakšvienības tika sūtītas uz mežu vākt savvaļas ķiplokus. No otras puses, šīs katakombas bija drēgnas, naktīs karavīri sala, un politdaļas darbiniekiem nācās rūpēties par apkuri, pasūtīt taupības krāsniņas, vākt malku. Un tomēr Mazā zeme palika Padomju zeme un cilvēki palika cilvēki. Viņi loloja plānus, jokoja un smējās, pat atzīmēja dzimšanas dienas. Piemēram, 15. februārī, tas ir, vienpadsmitajā dienā pēc pirmās vienības izcelšanās, vienam no desantniekiem, Saivam Tatarašvili, apritēja 23 gadi. Viņa nešķiramais draugs Pjotrs Vereščagins vi­ņam uzdāvināja 23 patronas no sava diska. Tā bija visdārgākā dāvana, jo patronu nepietika, bet bija gaidāms kārtējais ienaidnieka uzbrukums.

Daudz kas šajā dzīvē, kur nāve bija blakus, no pirmā acu uzmetiena likās nesavienojams ar karu. Reiz 255. flotes kājnieku brigādes politdaļas priekšnieks I. Dorofejevs brigādē saskaitīja piecpadsmit pilsētu, rajonu un ciemu padomju deputātus. Nolēma sasaukt sesiju. Kādas problēmas gan viņi varēja risināt? Taču tās pašas, ko miera die­nās: iedzīvotāju vajadzības, sadzīves pakalpojumi. Pašu pirmo viņi risināja jautājumu par pirts celt­niecību. Tā tika uzcelta! Kā mēdz teikt, no darba brīvajā laikā uzbūvēja lielisku pirtiņu. Uz turieni reiz aizveda arī mani. Pēršanās telpa gan nebija liela, bet garu turēja labi.

Mazajā zemē lielā cieņā bija attapība, izdoma, asprātība. Bija arī ne mazums šai ziņā spējīgu cilvēku. Atceros, kā kāds izveicīgs puisis, kas kaut kādās darīšanās bija aizsūtīts uz Gelendžiku, kal­nos bija atradis noklīdušu bezsaimnieka govi. Viņš bija nolēmis to atvest uz Mazo zemi. Atdzinis govi uz piestātni, lūdz laivas komandieri to ņemt laivā. Visi apkārtējie smejas, bet ideju atbalsta: ievaino­tajiem būs piens. Tā lopu arī atgādāja sveiku un veselu, ievietoja drošā paslēptuvē, pienu nodeva hospitālī, kas atradās bijušās vīnkopības padomju saimniecības pagrabā.

Protams, piens nebija galvenais. Govs sagādāja lielu prieku cilvēkiem, it īpaši tiem, kas karā bija devušies no laukiem. Pēc katras artilērijas apšau­des vai bombardēšanas kareivji steidzās uzzināt, vai brūnaļa vesela, vai nav ievainota, viņi govi maigi glāstīja. To visu nav tik vienkārši izskaidrot, taču tāda mierīga radījuma parādīšanās milzīga sasprindzinājuma apstākļos ļaudīm palīdzēja uz­turēt dvēseles līdzsvaru. Tas it kā atgādināja: cil­vēkiem atgriezīsies visi prieki, dzīve turpinās, vajag tikai prast šo dzīvi nosargāt.

Laba dāvana Mazās zemes iedzīvotājiem tika sa­gādāta par godu 1943. gada 1. Maijam. Kad uzausa gaisma, atskanēja izbrīna saucieni un cilvēku sejās uzplauka priecīgs smaids. Naktī dažādās brigādes izvietojuma vietās kareivji bija pacēluši sarkanos karogus. No rīta tos ieraudzīja visi, to skaitā, protams, arī vācieši.

Atceros, kādu dziļu iespaidu melnbaltā kino laikos radīja sarkanā karoga parādīšanās uz ekrāna filmā «Bruņukuģis «Potjomkins»». Turpretim te, Mazajā zemē, kas bija bumbu un šāviņu uzarta, šķembu piesēta, nokvēpusi un asiņu piesūkusies, ienaidnieka ielenkumā plīvojošie karogi vārda tieša nozīmē pārsteidza. Pāri šai izmocītajai zemei vēlās sajūsminātu balsu vilnis. Ļaudis izjuta kaut ko tādu, kas bija ļoti dārgs personiski ikvienam. Pēc pirmā saviļņojuma brīža visus pārņēma prieks. Smējās aiz laimes, aiz sava spēka apziņas: «Skaties, nolādētais fašist! Še tev piga!»

Aprīļa kaujas, kas sekoja pēc neaizmirstamās pārcelšanās, kad man nācās izpeldēties, bija vissīvākās Mazajā zemē. Par tām es tagad pastāstīšu.

Fašistu sagatavotajai operācijai «Neptūns», pēc viņu ieceres, vajadzēja pilnīgi likvidēt mūsu placdarmu. Speciāli šim nolūkam tika radīta līdz 27 tūkstošu cilvēku sastāvā Vecela karaspēka trieciengrupa, bija paredzēts, ka to atbalstīs 1200 lidmašīnu, simtiem lielgabalu un mīnmetēju. Tika plānota arī operācija no jūras ar ne mazāk izteik­smīgu nosaukumu «Bokss». Šajā grupā bija iekļautas torpēdkuteru flotiles un zemūdenes. Tām bija uzlikts par pienākumu pārgriezt mūsu jūras komunikācijas un iznīcināt padomju karaspēku pec tam, kad tas būs iedzīts jūrā. Tā viņi to visu bija iecerējuši.

Kaujas Mazajā zemē, kas sākās 17. aprīlī, attīs­tījās ar pieaugošu spēku. Katru dienu pretinieks laida kaujā papildinājumu. Agri no rīta sāka šaut tā smagās baterijas. Reizē ar to debesīs parādījās lidmašīnas. Tās vārda pilnā nozīmē karājās virs mums, lidoja viļņiem pa 40—60 mašīnām katrā, nometot bumbas visā aizsardzības dziļumā un visā frontē. Ātrgaitas bumbvedējiem sekoja pikējošās lidmašīnas — arī viļņiem, pēc tam nāca triecienlidmašīnas. Tas viss ilga stundām, bet pēc tam sākās tanku un kājnieku uzbrukumi.

Fašisti uzbruka pašpārliecināti, uzskatīdami, ka biezajos dūmos, kas sedza Mazo zemi, nekas dzīvs vairs nav varējis palikt pāri. Taču viņu uzbrukumi atdūrās pret sīvu pretestību, un viņi atkāpās, atstādami simtiem un simtiem līķu. Tad viss atkal sākās no jauna. Atkal šāva smagās baterijas, atkal kauca pikējošās lidmašīnas, plosījās triecienlidmašīnas. Tā tas atkārtojās vairākas reizes dienā.

Bumbvedēju un triecienlidmašīnu aviāciju sedza iznīcinātāji. Sakarā ar pretinieka lielo pārspēku gaisā mūsu iznīcinātāji, kaut arī tie nodarīja ienaidniekam zaudējumus, bumbu triecienus tomēr apturēt nevarēja. Padomju bumbvedēji virs ienaidnieka pozīcijām neparādījās, kas pretiniekam deva iespēju izdarīt pārgrupēšanos un gatavoties uzbrukumiem. Tā turpinājās trīs dienas, līdz 20. aprīlim. Tā bija diena, līdz kurai vācu fašistiska pavēlniecība bija izplānojusi Mazās zemes galīgo sagrāvi.