SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

SAT-OKS

SĀĻO KLINŠU ZEME

te

Man šķiet, ka ikviens, kas izlasīs kaut vai pirmās rindas šai brīnišķīgajā grāmatā, par kuru es gribu iepriekš pateikt dažus vārdus, jutīs to pašu, ko izjutu es, kad kāds no maniem draugiem atnesa man Sat- Oka grāmatas tulkojuma manuskriptu un viņa ģīmetni.

Lūdzu jūs mazu brīdi pakavēties pie šīm rindiņām un iedomāties parastu 1964. gada galda kalendāra la­piņā atzīmētu Maskavas dienu: telefona zvan[ no re­dakcijām, dažādiem papīriem un uz mašīnas pārrakstī­tiem manuskriptiem apkrauts rakstāmgalds, radio, kas klusinātā balsī stāsta zinātnieku domas par cilvēces turpmākajiem soļiem kosmosā … Vārdu sakot, dārgais laikabiedri, iedomājieties vienu no parastām mūsu dzī­ves dienām. Un tad iedomājieties vēl, ka pie jūsu dur­vīm pēkšņi pieklauvē cilvēks ar galvasrotu, kas darināta no ērgļa spalvām, ar tomahauku rokā un sāk ar jums runāt savas nevaldāmās cilts valodā, kas jums pazīs­tama no jau sen lasītām Fenimora Kūpera un Maina Rīda grāmatām! Un tad izrādās, ka šis Ziemeļamerikas indiānis spalvu rotā nav vis jūsu iztēles auglis, nav vis kaut kādas burvestības atdzīvināta krāsaina statuete kā tā, kas stāv manā grāmatu skapī, nav vis viesis no viņpasaules vai literāra darba personāžs, bet reāls mūs­dienu cilvēks, mūsu laikabiedrs … Un jūs dzirdat, ka viņa sarežģītais, plašais un daudzējādā ziņā traģiskais liktenis saista mūsdienu Amerikas ārišķīgo civilizāciju un reklamēto demokrātiju ar visnecilvēcīgākajiem no­ziegumiem, ko pastrādājuši pirmie tā saucamās Jaunās pasaules kolonizatori. Bet negaidītā viesa biogrāfija dod jums iespēju caur žilbinošajam Brodvejas reklāmas ugunīm ielūkoties necaurredzamajā alu laikmeta tum­sībā, kādai civilizatori pakļāvuši tos, kuri ar pilnām tiesībām uzskatīja sevi par senseniem savas dzimtās zemes saimniekiem.

Reiz ceļojumā pa ASV man gadījās pakavēties sla­venajā Čikāgas Dabas vēstures muzejā, ko 1893. gadā dibinājis Māršals Fīlds. Atmiņai par šo apmeklējumu es arī glabāju krāsainu figūriņu ar spalvām un to­mahauku . .. Netālu no Mičigana ezera, milzu ēkas pla­šajās zālēs izvietoti ārkārtīgi interesanti eksponāti, kas stāsta par visas mūsu planētas botāniku, ģeoloģiju un zooloģisko pasauli. Šeit daļa no lielajām zālēm veltīta antropoloģijai un cilvēces materiālās kultūras vēstu­rei. Jūs redzat brīnumainus Ēģiptes, Babilonijas, Āfri­kas, Austrālijas, Madagaskaras meistaru darinājumus. Un dabiski, ka šeit plaši parādīti arī indiāņu mākslas un sadzīves priekšmeti, kara un medību ieroči, kurus lietojušas ciltis, kas agrāk apdzīvoja Amerikas konti­nentu. Mani ceļabiedri un es — mēs pavadījām šais zālēs ilgas stundas, jūsmodami par Ziemeļamerikas in­diāņu mākslinieku — kokgriezēju un kaula griezumu meistaru bagāto fantāziju, ar kādu darināti dažādie ieroči un sadzīves priekšmeti. Fantastiski zvēru un dievu attēli, noslēpumaini totēmi, kas savā laikā it kā esot apsargājuši, bet, kā redzams, nav pratuši paglābt izmirušās un iznīcinātās ciltis, rituālu maskas, vai­rogi, vieglas laivas, krāsām bagāti apģērbi — tas viss liecināja par ārkārtīgi apdāvinātas, ar lielisku skais­tuma izjūtu apveltītas tautas kultūru, tautas, kas, bū­dama vīrišķīga un skarba, jūtīgi uztvērusi visas brī­nišķīgās dabas veltes, ir bijusi darbarūķu, mednieku, karotāju, teicēju un mākslinieku tauta.

Elegants un simpātisks profesors, kas labprāt va­dāja mūs pa šīm zālēm un ļoti laipni atbildēja uz vi­siem mūsu daudzajiem jautājumiem, ar lielu sajūsmu rādīja mums dažādus senās indiāņu kultūras eksponā­tus, uzreiz neveikli apklusa un tikai stumdīja, naba­dziņš, savas lielās brilles, tiklīdz mēs mēģinājām uz­zināt kaut ko par turpmāko likteni, kas piemeklējis šīs ciltis, kuru lieliskie materiālās kultūras pieminekļi gla­bājas Čikāgas muzejā. Mūsu saruna ar profesoru risi­nājās apmēram šādā veidā:

— Jūs redzat, cik daudz gaumes, kāda drosmīga fan­tāzija ir šais priekšmetos, ko darinājuši kādas Ziemeļ­amerikas indiāņu cilts meistari! — profesors aizrau­tīgi skaidroja. — Diemžēl šās cilts vairs nav …

— Kā, vai tā izmirusi vai iznīcināta? — mēs deli­kāti apvaicājāmies. — Kur būtu varējusi izgaist tik augsta kultūra?

—- Hm .. . Paiesimies, rau, uz to stūri, tur stendā es jums parādīšu vēl augstākā meistarības pakāpē izveido­tus priekšmetus, — profesors izvairīgi runāja un veda mūs pie citas, arī jau no zemes vaiga noslaucītas cilts pieminekļiem .. .

Un mēs sevišķi neuzplijāmies savam izglītotajam gidam.

Nu ko gan viņš īstenībā varēja mums teikt?

Nevarēja taču viņš galu galā sacīt mums, ne visai uzticamiem — kā viņam droši vien jau pirms mūsu ierašanās bija paskaidrots — viesiem no Maskavas, ka savā plēsonīgajā uzbrukumā jaunajam, nule atklāta­jam kontinentam alkatīgie iebrucēji, konkvistadori, ko­lonizatoru pūļi, kas vieglas iedzīvošanās kārē bija dzi­nušies šurp pāri okeānam, bez žēlastības sabradājuši seno kultūru, ko uz Amerikas zemes bija radījuši tās agrākie iedzīvotāji, un viņus pašus nolēmuši izmirša­nai vai verdzībai. Jāsaka gan, par to visu mēs jau sen bijām lasījuši. Lasījuši jau bērnībā daudzos jo daudzos romānos par indiāņu varonīgo pretošanos varmākām bālģīmjiem. Protams, mēs bijām dzirdējuši arī par ve­selu cilšu neģēlīgo iznīcināšanu un par indiāņu draus­mīgo apspiešanu, kas turpinās vēl joprojām, un par nežēlīgo katorgas un bada režīmu tā saucamajos re­zervātos, pēc būtības koncentrācijas nometnēs, kur Ka­nādas un ASV valdības ar varu sadzen uz pastāvīgu dzīvi indiāņus — gan mazus, gan lielus. Par to visu mēs, protams, zinājām jau diezgan daudz un tāpēc uz- skatījām, ka nebūs pieklājīgi ilgāk mocīt ar jautāju­miem profesoru, kas mūs vadāja pa Čikāgas muzeju. Mēs bijām pateicīgi mūsu lieliskajam gidam kaut vai par to, ka viņš ar tādu neslēptu sajūsmu, kas rakstu­rīga zinātniekam kolekcionāram, kurš iemīlējies savā darbā, pavēra mums senās — viņa tautiešu iznīcinātās kultūras daiļumu.

Lai kā, bet mums tomēr bija licies, ka daudzās šaus­mas, par kurām tikām lasījuši agrākajos romānos par kolonizāciju, sen jau aizgājušas pagātnē. Un te nu piepeši jums uz galda līdzās XX gadsimta otrās puses kalendāram noliek stāstu, kurā ik rindiņa kliedz par to, ka kolonizatoru rasistu drausmīgās nelikumības ne tikvien iespējamas, bet neapšaubāmi turpinās arī mūsu dienās … Ka zvēriskos viduslaiku paņēmienus, ar ku­riem dižojās pirmie Amerikā apmetušies eiropieši, viņu pēcteči, tagadējie Amerikas saimnieki, ir ne tikvien pār­ņēmuši, bet joprojām nekautrīgi tos attaisno savā ne­cilvēciskajā cīņā ar nepakļāvīgajiem, lepnajiem šās zemes pirmiedzīvotājiem indiāņiem.

Bet ko tur daudz runāt? … Tūliņ jūs paši izlasīsiet satraucošo, kaut arī neticamo, tomēr patieso, vēl vai­rāk — dokumentāro stāstu par drosmīgo ševanēzu cilti, stāstu, ko uzrakstījis šās cilts dēls Sat-Oks. Šo stāstu sauc «Sāļo Klinšu zeme». Un tas ir tikpat ap­brīnojams kā stāsta autora dzīves ceļš.

1905. gadā, kad cīņā pret carisko iekārtu kopā ar krievu strādniekiem, zemniekiem un studentiem kaujā par tautu brīvību devās arī Ukrainas, Gruzijas un Po­lijas revolucionāri, divdesmit astoņus gadus vecā po­liete Staņislava Suplatoviča, cēlu jūtu mudināta, kļuva par aktīvu atbrīvošanās kustības dalībnieci. Taču, kā zināms, pirmais Krievijas revolūcijas «ģenerālmēģinā­jums» tolaik beidzās ar carisma uzvaru. Kopā ar sa­viem cīņas un domubiedriem par revolucionāro darbību smagi cieta arī Suplatoviča. Viņu sagrāba cara poli­cija. Suplatoviču izsūtīja uz Čukču pussalu, visattālāko Krievijas impērijas nostūri. Viņai, jaunai, dzīvē neno­rūdītai, vientuļai, nepieredzējušai sievietei, šāda izsū­tīšana līdzinājās nāves spriedumam. Viņa faktiski bija nolemta bojā ejai nabadzībā un trūkumā, no sala un cingas.