SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Taču drosmīgā revolucionāre nepadevās. Viņa no­lēma bēgt. Vietējie iedzīvotāji — čukči, kuru simpāti­jas Suplatovičai bija izdevies iegūt, palīdzēja viņai tikt pāri Beringa jūras šaurumam uz Aļasku. No turienes viņa kaut kā aizkļuva līdz Kanādai. Aiz bada un noguruma nelaimīgā jau bija tuvu nāvei, kad viņu uzgaja ševanēzu (šauni) cilts indiāņi. Viņi uzņēma bēgli, atkopa, izdziedināja, un tā aiz pateicības palika pie viņiem. Ševanēzi iesauca viņu mīļi un cildinoši: «Baltais Mākonītis». Pēc trim gadiem Baltais Mākonī­tis kļuva par cilts galvena virsaiša Cēlā Ērgļa sievu.

Sevanēzi klejoja netālu no Polārā loka pašā tālā­kajā Kanādas ziemeļrietumu malā.

«Apvidū, ko ieskauj Makenzi upes un Lielā Lāčezera krasti, Klinšu kalnu pakāje un lielais Jukonas līkums», plešas biezoknis, liels un tumšs «kā Ziemeļu jura …». Tur, šai aklajā biezoknī, indiāņu teltī — tipi, Makenzi upes malā, 1920. gadā Baltajam Mākonītim un Cēla­jam Ērglim piedzima dēls, ko nosauca par «Garo Spalvu» — ševanēzu valodā — Sat-Oku.

Kanādas varas iestādes pret indiāņiem neizturas ne­maz labāk kā ASV policija. Izrādījās, ka ševanēzu cilts ir pēdēja brīvā indiāņu cilts, kas palikusi dzīva, saglabājusies un izvairījusies no iznīcināšanas, nav padevusies. Ševanēzi joprojām dzīvo dziļā mūžameža biezoknī, tāpat kā bija dzīvojuši viņu vectēvi un tēvi. Ilgus gadus tā saucamās Karaliskās Jātnieku policijas vienības nemitīgi uzbrūk ševanēziem, pūlēdamās iedzīt tos rezervātos.

Taču līdz pat šim laikam lepnā un nepakļāvīgā cilts nepadodas, bēg no saviem vajātājiem, noraida par liku­mīgu atzīto kaunpilno katorgu un dod priekšroku brī­vai pirmatnējai, drausmīgu grūtību un likstu pilnai, skarbai, taču neatkarīgai dzīvei.

Garajā stāstā «Sāļo Klinšu zeme» ševanēzu cilts auklējums — brīvību mīlošās polietes Baltā Mākonīša un nelokāmā virsaiša Cēlā Ērgļa dēls pratis ar satri­cinošu patiesīgumu un skarbu poēziju pastāstīt par savu nepakļāvīgo ciltsbrāļu nevienādo cīņu pret bru­ņotajiem apspiedējiem.

Es negribu lasītājiem bojāt baudījumu, iepriekš at­stāstīdams visu, kas neatvairāmi saistīs viņu sirdi un uzmanību, līdzko viņi sāks lasīt Sat-Oka stāstu. Šī ir neparasta grāmata. Viss, ko esam lasījuši agrākajos romānos par lepnajiem un bezbailīgajiem indiāņiem, viss, kas laikam gan ir saviļņojis katru normālu puiku, kad tas pirmoreiz tika saskāries ar Fenimora Kūpera, Maina Rīda vai Gustava Emara grāmatām, tas viss no Sat-Oka stāsta lappusēm paceļas ar jaunu, nepa­rastu un nesaudzīgu uzskatāmību. Viss negaidīti un prasīgi pienāk mums cieši klāt, reāls savā nežēlīgajā šodienējā skaidrībā, par spīti šķietamam fantastisku- mam… Vai gan iespējams no jauna neizjust svētas trīsas, lasot, piemēram, par to, kā ševanēzu virsaitis, Sat-Oka tēvs, un līdz ar viņu visi pārējie ģinšu vir­saiši cits pēc cita iegriež sev kreisajā rokā, lai ar asi­nīm, kas norit smiltīs, apstiprinātu uzticības zvērestu tēvu zemei un neaizietu no šās zemes, lai cik lieli būtu apspiedēju spēki! . .. Un visas šīs saviļņojošās, nepa­rasti gleznainās ainas, kas satrauc prātu un rosina iz­tēli, ir it kā iespīlētas rupjā, kropļojošā dzelzs ietvarā, kuru veido kaunpilnā iekārta, kas pūlas atgriezt mūsu gadsimtu atpakaļ pagātnē, iekārta, kas tur, viņpus oke­āna, vēl klaji vēršas pret cilvēkmīlas, tautu vienlīdzības un elementāras taisnības likumiem.

Nav vērts šeit stāstīt par visu, kas dziļi saviļņos la­sītāju, kad viņš iepazīsies ar Sat-Oka stāstu. Taču la­sītājiem droši vien būs interesanti zināt, ka trīs gadus pēc stāsta beigās aprakstītajiem notikumiem Sat-Oka māte Baltais Mākonītis 1936. gadā no kāda klejotāja mednieka — trapera — nejauši uzzināja, ka viņas dzimtene Polija pastāv kā neatkarīga valsts. Un viņa nolēma uzņemties tālo ceļojumu un apmeklēt dzimto zemi, pēc kuras visu laiku bija ilgojusies. Kopā ar viņu brauca arī Sat-Oks, viņas jaunākais dēls.

1939. gadā, kad Sat-Oks ar māti jau taisījās griez­ties atpakaļ pie savas cilts, Eiropā uzliesmoja otrais pasaules karš. Baltais Mākonītis un Garā Spalva drīz vien nokļuva gestapo nagos. Sat-Oku aizturēja kā «jauktas rases cilvēku». Var iedomāties, kas Sat-Okam bija jāizcieš… Pietiek tikai ieklausīties skopajā, īsajā frāzē, ko viņš uzrakstījis, stāstot par pārdzīvoto: «Esmu izgājis caur elli…»

Taču ceļā uz Osvencimas nāves nometni nepakļāvī­gajam bālģīmim ševanēzu pēcnācējam izdevās izbēgt. Viņš nokļuva pie poļu partizāniem Borkovicas mežos. Padomju Armija šo novadu drīz atbrīvoja. Tad Sat- Oks kā brīvprātīgais iestājās poļu tautas armijā. Viņu nosūtīja uz jūras kara floti. Pēc demobilizācijas viņu pārskaitīja tirdzniecības flotē. Tur viņš kalpo arī ta­gad, visu savu brīvo laiku veltīdams literāram dar­bam. Garā Spalva ir ķēries pie rakstnieka spalvas.

Sat-Oks nav aizmirsis savus tālos ciltsbrāļus. Viņam ir izdevies nodibināt un uzturēt sakarus ar rezervātos ieslēgtajām ciltīm un ar to starpniecību — ar dzimto ševanēzu cilti, kas aizvien vēl klejo ziemeļos Lāčezera rajonā, joprojām nepakļāvīga, lepna, brīva, neatkarīga. Pavisam nesen Sat-Oka māsa un brālis krituši sadur­smē ar Karalisko Jātnieku policiju, kas uzbrukusi cil­tij …

Sat-Oka mātei, par kuru ševanēzu ciltī jau sacerē­tas leģendas, Stanislavai Suplatovičai Tautas Polijas valdība par 1905. gada politisko darbību piešķīra mūža pensiju. Viņa mirusi 1964. gadā.

1957. gadā Polijā iznāca Baltā Mākonīša dēla pirmā grāmata «Sāļo Klinšu zeme», pēc gada to izdeva vēl­reiz. Vēl pēc diviem gadiem lasītāji saņēma otru Sat- Oka grāmatu «Baltais Mustangs». Pēc tam Sat-Oks pabeidza savas grāmatas «Sāļo Klinšu zeme» otro daļu — «Noslēpumainās pēdas». Tālāk rakstnieks sāka strādāt pie grāmatas par tā saucamo «Asaru ceļu», kur gājuši bojā tūkstošiem indiāņu, kurus ar varu pār­vietoja aiz Misisipi upes.

Tas ir tas, ko man gribējās pateikt lasītājiem, iekām viņi sāks iepazīties ar brīnišķīgo Sat-Oka stāstu.

Ļevs Kasilis

Dzirdu dziļos mežos klaigas, gari stieptas gaudas,

Dzirdu dziļos mežos tamburlnus, kaujas sauksmi.

Paslēp mani, mežs,

Izdzēs manas pēdas,

Dod man lača spēku,

Pumas veiklo soli…

Ja ērglis tevi paceltu augstu pār Tolandi zemi, kas atrodas uz dienvidiem no Makenzi upes, Lielā Lāč- ezera un plašā Jukonas ieloka, — rietumus tev aiz­segtu augstās Klinšu kalnu grēdas, bet dienvidos ta­vam skatienam pavērtos plašo prēriju apvāršņi.

Šīs prērijas ir bizonu ceļš. Tās stiepjas no Kanādas Saskačevanas un Alberta provincēm cauri abām Dako- tām, Nebraskai, Oklahomai līdz akmeņainajai Tek- sasai.

Apvidū, ko ieskauj Makenzi upes un Lielā Lāčezera krasti, Klinšu kalnu pakāje un lielais Jukonas līkums, tu ieraudzīsi biezokni, lielu un tumšu kā Ziemeļu jūra, no kuras viļņiem rēgojas akmens salas — vientuļi gra­nīta klinšu bluķi.

No kurienes radušies šie bluķi? Par to pie uguns­kuriem stāsta veci karotāji.

Iekām biezoknī bija dzimis tā pirmais iemītnieks — indiānis, biezokņa deļ cīnījās divi gari: Kanaga — Tumsas gars un Nabaš-cisa — Gaismas gars …

Viņu cīņa bija nežēlīga — tāda pati kā visa dzīve biezoknī. Tumsas valdnieks pūlējās nožņaugt gaismu, Gaismas gars — iznīcināt tumsu.

Spēkavīrs Kanaga grāba akmens bluķus un svieda tos ezeros, kas tolaik klāja šo zemi no vienas vietas. Bluķiem gāžoties, ezera ūdeņi kāpa ārā no krastiem un varenām vērpetēm šļācās pret debesīm, klādami tās melniem mākoņiem, un biezoknis kļuva vēl tumšāks: Kanaga dejoja Uzvaras deju. Tad Nabaš-cisa sūtīja zibens šautras. Tās apžilbināja Kanagu. Kanaga tra­kās dusmās atkal un atkal svaidīja bluķus — un bie­zoknī radās jauna klints.