SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Bet tad Nabaš-cisa pārsviedās uz dienvidiem, uz zemi, ko aizaudis smalks upju un strautu tīmeklis. Tumsas karotājs sāka dzenāt projām mākoņus no zie­meļu debesīm. Garā ceļā paguruši, mākoņi zaudēja spēkus un padevās saulei — Nabaš-cisa sabiedrotajai, izlija asarās, un lāsēs, kas krita uz zemi, iemirdzējās saule. Ziemeļos — tur, no kurienes mākoņi bija atlido­juši, — iezaigojās varavīksne. Visu visapkārt apsta­roja gaisma. No šā spožuma tumšais spēkavīrs Ka­naga zaudēja acu gaismu: Nabaš-cisa dejoja Saules deju.

Aklais Kanaga paslēpās tumšās kalnu aizās, kur mīt vēl šobaltdien. Karot nekaro, bet, līdzko izdzird savā klusuma un tumsas valstī kādu balsi, grūž no kalniem akmeņu lavīnas …

Ja ērglis paceltu tevi augšup un leni nestu par bie­zokni, tu ieraudzītu tā ēnā lielu sudrabotu tīklu: ne­

skaitāmu daudzumu strautiņu, upju, ūdenskritumu un ezeru.

Bet, raugi, putns laižas lejup, un tavas kājas skar kādu klinti. Atvadies no ērgļa pēc šās zemes para­žas — pacel augšup labo roku. Putns aizlido uz kalnu pusi.

Bet tu kopā ar mani kāp lejā no klints pašā biezokņa sirdī. Ap mums ir krēslība un klusums.

Ja tev ir labi nolūki, esi mierīgs: biezoknis tevi sa­pratīs. Bet, ja tu aplamā prātā iegribēsi traucēt tā mieru, tas tevi iznīcinās.

Es atvedu tevi biezoknī un gribu, lai tu to iepazītu, gribu tev iemācīt visu, ko pats pret to jūtu — cieņu un mīlestību. Te ir manas mājas, mana tēva, manu draugu mājas, manas ševanēzu cilts mājas. Biezoknis baro mūs un ģērbj, priecina ar savu skaistumu, taču var iemācīt arī bailes.

Paraugies, tur no veciem milzu kokiem līdz pašai ze­mei nokarājas tumšas sūnu seģenes, zaļas un brūnas.

Kad stumbram pārslīd saules stars, miza iemirgo- jas sudrabaini, kā simtgadēja karotāja galva.

Neaizmirsti, ka biezoknis ir pilns garu. Viņi var būt laipni un labvēlīgi, taču, ja tu iztraucēsi viņu mieru, viņi būs nežēlīgi.

Mežs ir dzīvs. Pat šis, kur starp stumbriem savu smalciņo tīmekli izvilcis zuzi — zirneklis, arī šim ir dvēsele. Ko nu vēl runāt par lieliem kokiem un dzīv­niekiem!

Tātad atkārtoju: esi piesardzīgs, turi godā biezokņa likumus. Iepazīt mēs tos iepazīsim kopīgi. Kļūsti mans biedrs un draugs. Mēs pavadīsim kopā daudz gadu, daudz Lielo un Mazo Sauļu, es tev iemācīšu mūsu

dziesmas un dejas, tu iepazīsi mūsu cilts — vēl šo­dien brīvās indiāņu ševanēzu cilts likteni. Es tevi aiz­vedīšu uz mūsu mītni. Pirmoreiz mēs nonāksim tur Uz­lecošā Mēness mēnesī. Tas ir sniega un sala mēnesis. Tu lūkojies apkārt? Meklē ērgli? Viņš jau ir atgriezies ligzdā.

Iesim tad nu uz kādu no daudzo ezeru krastiem …

Pirmie saules stari krīt uz sniega aizputināto ezera krastu. Tas ir klāts ar ledu, sniegs gurkst zem kājām. Ezera gars mierīgi dus, jo ir Uzlecošā Mēness mēnesis. Mūsu balsis viņu neuzmodinās, kaut arī mēs dzīvojam pašā krastmalā. Mūsu tipi — zvērādu teltis — stāv puslokā, veidojot platu pakavu ar vaļējo pusi pret ezeru.

Starp pakava spārniem, vidū, plašā klajā vietā slie­nas liepaskoka totēmu stabs. Uz tā izgrieztie attēli lie­cina, ka te ir apmetusies Pūces cilts, cilvēki, cēlušies no putna, kas redz naktī.

Pašā staba galā burvis Rūgtā Oga izgriezis lielu pūci ar apaļām acīm, sarkanu knābi un izplestiem spār­niem. Zemāk — tas pats putns, tikai spārnu vietā tam ir cilvēka rokas un kājas, kas beidzas ar pūces nagiem. Un vēl zemāk — cilvēks ar pūces galvu apkampj kailu cilvēku — visas Pūču cilts tēvu.

Pirmie saules stari krīt slīpi. To gaisma ir sarkana, bet garās tipi ēnas — tumši zilas. Saule nule kā uzlē­kusi, taču nometne neguļ. Reizē ar saules lēktu pie to­tēmu staba sākusies deja. To vada burvis Rūgtā Oga.

Spilgtajā sarkano staru gaismā es viņu labi redzu. Burvis atgādina spārnotu bizonu, kas pacēlies pakaļ­

kājās. Uz galvas viņam ir bizona skalps ar plati iz­plestiem ragiem. To gali, tāpat kā pūces knābis uz to­tēmu staba, nokrāsoti koši sarkani. Seju Rūgtā Oga izraibinājis ar zilām un dzeltenām svītrām. Pie plaši izplestajam rokām piestiprinājis brieža nagu klabekļus. To skaņa atgādina brieža karibu kāju dipoņu, tam trau­coties pa akmeņaino upes malu.

Kopā ar Rūgto Ogu dejo līdz jostasvietai kails kara­vīrs Nepemuss — Stiprā Kreisā Roka, dižens mūsu cilts mednieks un liels dejotājs. Abi griežas liela apļa vidū, un ap viņiem lokā apkārt sastājuši karavīri rit­miski sit tamburīnus un klabekļus, kas darināti no bruņurupuču čaulām.

Ritms kļūst aizvien skarbāks, straujāks. Ar lāča tau­kiem ieziestais Nepemusa ķermenis spīd kā bronza. Reizēm šķiet, ka dejotājam ir vairāki pāri kāju. Bet tad uzreiz it kā tikai viena, jo viņš kā gārnis griežas uz vienas kājas. Toties uz vilku pūšļu un ilkņu virte­nēm apvītā kakla šūpojas trīs galvas.

Nepemusa tomahauks dod triecienus neredzamiem ienaidniekiem. Karavīram ir trāpīga roka, muskuļi cieti kā lāča ilkņi. Katrs tomahauka cirtiens ir Nāves dziesma ienaidniekam. Aizvien augstāk uzlido kara­vīru dziesma:

Manitu, Manitu,

Dod jel tiem lāča spēku,

Lai drosmi tie aizgūst no negantā vilka

Un vīrišķību no brāļa lūša …

Šodien ir Aiziešanas diena — svētki, kad mazos zē­nus nodod Dabas skolā.

Tāpēc, kad dziesma pēkšņi apklust un dejas ritms

kļūst gausāks, Nepernuss dodas uz cilts virsaiša Leoo- karko-ono-ma — Cēlā Ērgļa tipi. Nepernuss zogas — drīz pasper dažus soļus, drīz apstājas. Rau, viņš paceļ tomahauku virs galvas un, dejodams uz vietas, ieklau­sās skaņās tipi iekšpusē-

Tūliņ viņam pakaļ virzās karavīru loks, starp tiem arī Rūgtā Oga. Nepernuss nostājies pie tipi ieejas. Taču divi karavīri ar spalvām rotātiem šķēpiem iznāk priekšā un aizšķērso viņam ceļu. Nepernuss atkal un atkal lūko izlauzties līdz tipi ieejai, taču ikreiz viņa priekšā krustojas karavīru šķēpi un Nepernuss at­kāpjas.

Piecas reizes krustojās šķēpi, un tikpat daudz reižu Nepernuss atkāpās. Tas nozīmēja, ka puisēnam, pēc kura viņš atnācis, ir apritējuši pieci gadi un tam pie­nācis laiks sākt dzīvi starp karavīriem, mācīties viņu gudrības, iepazīt cilts un biezokņa likumus.

Šis puisēns biju es.

Līdz tam laikam es dzīvoju vecāku teltī mātes gā­dībā. Manu māti sauca Ta-Vag — Baltais Mākonītis, tāpēc ka viņai ir gaiši mati, tik gaiši kādu nav bijis nevienai mūsu cilts sievietei.

Es esmu viņas jaunākais dēls. Brālis, kuru es vēl nepazinu, un māsa, kura līdz šim kopā ar māti mani pieskatīja, vairāk līdzinājās tēvam. Tāpat kā tam, mati viņiem melni ar tērauda spīdumu un acis tumšas kā brāļiem amukiem — bebriem.

Vienīgi man ir mātes acis un mati. Vai nu šās līdzī­bas dēļ, vai arī tāpēc, ka biju pats jaunākais, es biju viņas mīlulis. Viņa rūpējās par mani vairāk un glāstīja mani maigāk nekā citas sievietes savus dēlus.

Līdz šai dienai un vēl daudzus mēnešus pēc tam mani, tāpat kā visus mazus puikas, sauca vienkārši — uti, proti, mazuli. Vārdu mums vēl nebija. Vārdu va­jadzēja iekarot, un parasti to nopelnīja ne tikai ar sviedriem vien, bet arī ar asinīm.

Kā ikviens uti, es sapņoju par Aiziešanas svētkiem, pēc kuriem man vajadzēs doties uz Jauno Vilku no­metni vecu karavīru uzraudzībā. Tur es kopā ar citiem mūsu cilts zēniem mācīšos lasīt vilku pēdas, darināt no bērza tāss kanoe, izlikt cilpas uz ūdru takām, ar bultu no stopa trāpīt meža pīlei lidojumā. Tur es iepa- zīšu biezokņa likumus un karavīra pienākumus. Tur es kļūšu pieaudzis.