SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Es neredzēju Tanto seju: ugunskurs atkal bija pa- dzisis. Brālis nekā neatbildēja. Pēc brītiņa viņš pa­stiepa roku virs uguns, un mazas, sarkanas liesmu mēlītes sāka vīties starp viņa pirkstiem, laizīdamas delnu. Viņš lēnām atvilka roku, atmeta matus no pie­res un ierunājās:

— Uti, mēs abi esam vienas asins. Tu esi mans brālis un patlaban sper pirmos sojus uz vīru takas. Arī es biju uti, kad Ovasess mani atveda šurp. Bet ir pa­gājis daudz Lielo Sauļu no tā laika, kad mani pēdējo reizi uzrunāja uti vārdā. Tagad man ir vārds.

— Es zinu. Tevi sauc par Tanto — Dzelzs Aci.

— Jā! — Tanto svarīgi atmeta galvu. — Tā mani sauc, tāpēc ka nevienam vēl nav izdevies paglābties no manas bultas. Manas bultas ir nāves bultas. Bie­zoknis man ir tas, kas tev vēl vakar bija mūsu mātes tipi. Pirms es atnācu šurp, es, tāpat kā tu, nekā nezi­nāju. Nezināju pat, ka ir labi un ļauni vēji, kas var at­dzīt un aizdzīt medījumu, izdzēst tā pēdas un to laikus brīdināt no mednieka. Bet tagad vējš ir mans draugs, un es priecājos, ka pūš kej-vej-kejens — ziemeļrietumu medību vējš. Es protu ar bērza tāšu tauri pievilināt alni, kad alnis atsaucas savas asins balsij .,.

Es klausījos visā, ko runāja vecākais brālis, un cen­tos iegaumēt katru vārdu. Es spēru pirmo soli uz vīru takas. Mans vecākais brālis runāja ar mani kā līdzīgs ar līdzīgu, uzlicis roku man uz pleca. Uguns pamazām dzisa, brāļa balss kļuva klusāka, un es nezināju, vai tas viss ir patiesība vai arī es redzu sapni savas mātes teltī ezera malā.

Es sarāvos. Zvērāda pie tipi ieejas negaidot sakus­tējās, un es ieraudzīju Taugas galvu. Lielais suns, suns — draugs, ar vienu lēcienu metās man pie kājām. Brālis iesmējās.

— Sameklējis. Redzams, baiļojas tevis dēļ. Vai tu viņam teici, ka baidies no ceļojuma uz Vilku mitekli?

Arī es smējos. Brālis nezobojās par mani. Viņa smiekli bija tikpat labsirdīgi un jautri kā Taugas prieks. Es biju laimīgs, laimīgs par to, ka neesmu šeit viens, ka man līdzās ir brālis, ka Tauga, labais, vecais, gud­rais suns ir mani atradis.

Ātri, ļoti ātri rit dienas Jauno Vilku nometnē. Grūti notvert mirkli, kad no zariem krīt pūkainā sniega ce­pure, ko notrauc pirmais pavasara vējš, kad piebriest pirmais pavasara pumpurs un kad tas plīst, lai pavērtu ziedu.

Laiks pagāja vingrinājumos, gājienos uz biezokni, medībās. Un, kā gadu ritumā bizona ādu apklāj zīmē­jumi, kas attēlo cilts vēsturi, tāpat auga mūsu pieredze. Katrs pārgājiens, katra medību taka mācīja kaut ko jaunu, atsedza mūsu muļķību vai darīja mūs gudrākus.

Mūsu bija daudz, tādu kā es, kas tikko paņemti no mātes tipi. Taču ikviens sapņoja būt pieaudzis vīrietis

un slavens karotājs, ikviens gribēja citus rīkot, tāpēc centās parādīt, ka ir gudrāks, stiprāks un veiklāks par pārējiem. Vairāk par visiem es iemīlēju kādu Pūces ģints zēnu, kas bija mazliet vecāks par mani. Es viņu saucu par Kuku-kuru-too — Lēkājošo Pūci, tāpēc ka viņš lēca tālāk un augstāk par mums visiem.

Mēs kļuvām par īstiem draugiem, taču mūsu drau­dzība sākās diezgan dīvaini.

Kad es pirmoreiz ierados nometnē, Pūce jau bija pašu jaunāko Vilku barvedis. Slaids, ar garām, spēcīgām kā­jām, viņš bija stiprāks un izturīgāks par daudziem ci­tiem. Nekad neapcirptie mati apņēma viņa galvu kā kupls vainags, un reizēm bija grūti pamanīt skadro acu skatienu zem melnās šķiesnas.

Nākamajā dienā pēc ierašanās, meklēdams brāli, es, gaismai austot, izgāju pie Lielā Ugunskura vietas, ku­rai visapkārt slējās nometnes teltis. Tur es sastapu vai­rākus zēnus. Ne vārda neteikusi, viņi aši ielenca mani un ņēmās aplūkot manu galvu. Es nesapratu, ko tas no­zīmē, un, juzdams, ka visi zēni neatlaidīgi skatās uz maniem matiem, stāvēju klusēdams, nikns un satraukts. No visām pusēm nāca klāt aizvien jauni uti ar stopiem rokās. Pēdīgi visgarākais no viņiem — tas arī bija Lē­kājošā Pūce — panācās uz priekšu un sacīja spalgā, smalkā balsī:

— Uti, nomazgā krāsu no saviem matiem. Tu izska­ties pēc veča. Ja gribi palikt pie mums, taviem matiem jābūt tādiem pašiem kā mūsējie. — Un viņš pārvilka ar roku pār saviem melnajiem matiem, kas spīdēja no lāča taukiem.

Līdz šim mani gaišie mati nevienam mūsu mītnē ne­bija radījuši izbrīnu. Visi zināja, ka mana māte ir sveš-

zemniece, ka viņa nav no indiāņu cilts. Lēkājošā Pūce un citi puikas domāja, ka es esmu nokrāsojis matus, lai izskatītos līdzigs veciem, pieredzējušiem karavīriem, ku­riem mati ar gadiem iegūst bērza tāss krāsu. Taču es nolēmu nekā nepaskaidrot. Zēnu nicīgās zobgalības iz­raisīja manī dusmas. Skatīdamies acīs Lēkājošajai Pū­cei, es teicu:

— Ja gribi, mazgā pats savus matus, es savējos ne­mazgāšu.

— Nemazgāsi?

— Nē.

Un tad pec Lēkājošās Pūces mājienā zeni klupa man virsū. Es rāvos ārā, gaiņājos, pat kodu, lūkodams at­brīvoties. Taču desmitiem roku mani sagrāba un vilka uz pusaizsalušo upīti. Es nekā nevarēju izdarīt. Viens redzējiens, kad mana galva jau bija ūdenī un Lēkājošā Pūce līdz ar citiem zēniem ņēmās to skrāpēt un berzt ar smiltīm. Es rīstījos ūdenī, no sāpēm un dusmām acis man bija asaru pilnas.

Beidzot mani palaida vaļā.

Saskrambāta ada dega ka ugunī, no pārsistās pieres tecēja asinis. Sajaukdamās ar ūdeni, tās uz vietas sa­sala. Tikai tagad es sajutu aukstumu. Mana jaka karā­jās lēveriem, atsegdama saskrāpētās krūtis un rokas, es biju caur un cauri slapjš. Paskatījos uz zēniem, kas stāvēja apkārt, un, kaut gan mani smacēja niknums, man piepeši gribējās smieties — tāda vilšanās bija la­sāma viņu sejās. Viņi saprata, ka es neesmu matus krāsojis.

Taču dusmas bija stiprākas par vēlēšanos smieties. Un sāpes vēl vairāk tās uzkurināja. Es nevarēju piedot varmācību pret sevi, ja gribēju saglabāt savu cieņu.

Viņi bija nodarījuši man pāri, un tagad vienam no vi­ņiem vajadzēja par to samaksāt — tam, kura dēļ tas viss bija noticis. Jo vairāk tāpēc, ka Lēkājošā Pūce stā­vēja taisni man priekšā un viņa samulsušais izskats un bezgala izbrīnījušās acis mani vēl vairāk kaitināja. Dūres sažņaudzis, taču mierīgā balsī es viņam teicu:

— Uti no Pūces ģints! Tu mani apvainoji, neticēdams maniem vārdiem. Lai tavas ausis labi klausās, ko tev teiks Cēlā Ērgļa dēls.

Viņš pacēla roku par zīmi, ka uzmanīgi klausās.

— Šo Jauno Vilku klātbūtnē, — es turpināju, — es cīkstēšos ar tevi. Ja es tevi uzveikšu, tu man atvai­nosies.

Viņš vēlreiz pacēla roku par zīmi, ka ir ar mieru.

Kāds no zēniem aizskrēja pēc lāča taukiem, bet mēs izģērbāmies līdz jostasvietai, gatavodamies cīņai. Sals bija tāds, ka pie katra soļa atskanēja krakšķis, it kā mēs staigātu pa sausiem žagariem. Es vēl nebiju atsilis pēc piespiedu peldes un biju pārliecināts, ka manas asi­nis sasalušas ledū. Mirkļi vilkās bezgalīgi kā ziemas nakts pārgājiena laikā.

Beidzot es sastingušām plaukstām ierīvēju ar taukiem krūtis un rokas. To pašu darīja arī mans pretinieks, tik­pat neveikli kā es. Redzams, sals arī viņu nesaudzēja.

Uznākušajā klusumā mēs sākām mest līkumus viens pret otru. Pirmais sita Lēkājošā Pūce, viņš nebija lāgā aprēķinājis lēcienu, paslīdēja un klupdams nogāza mani no kājām. Mēs abi ievēlāmies kupenā. Grūti pateikt,

kurš no mums ņēma virsroku. Lēkājošā Pūce, protams, bija lielāks un stiprāks, taču viņš cīkstējās, apzināda­mies savu vainu, bet man niknums deva spēku.