SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Saule jau bija nostaigājusi pusi no sava ceļa, kad man acu priekšā pavērās brīnumaina un reizē skaista aina. Kādu mirkli man likās, ka sapnī esmu nokļuvis burvīgā teiksmu zemē — tik pārdabiska izskatījās kāda klints: nekustīgi sēdēja akmens milzis, galvu nokāris un granīta rokas uz ceļiem salicis, un kaut ko domāja.

Par ko viņš domāja? Neviens nezinot. Neviens ne­zina, kālab Manitu radījis klinti, kas tik ļoti atgādina karavīru. Bet varbūt viņš tīri vienkārši pārvērtis par klinti kādu no saviem dēliem? Ja tas tā, klints nekad neizpaudīs savu noslēpumu. Papok-kuna — Klusējošā Karavīra klints runāt neprot.

Šeit mūs gaidīja kamanas, suņu pajūgs un mans nākamais skolotājs Ovasess — Meža Zvērs. Kad mēs piegājām viņam klāt, viņš sēdēja pie klints Klusējošā Karavīra pozā un atšķīrās tikai ar to, ka piecēlās kājās un apsveica Nepemusu. Nekustīgs, viņš šķita it kā no akmens izcirsts. Kalsnā seja ar lieliem va'igu kauliem un dziji iegrimušām acīm atgādināja klinti. Pār seju kā balta sūna spurojās sirmi mati. Stāvēja viņš, maz­liet kūkumu uzmetis, it kā gatavodamies lēcienam. Jā­domā, tāpēc arī viņam bija dots vārds — Meža Zvērs.

Mēs nezaudējām laiku: vajadzēja virzīties tālāk. Ne­pernuss iesliedēja ce|u. Ovasess skrēja kamanām no­pakaļ.

Biezoknis aizvien vairāk mainīja izskatu. Mežs kļuva skrajāks. Pazuda paegļi, ten-kve — rnežarožu krūmi. Aizvien retāk paspīdēja priedes miza, aizvien biežāk parādījās egles. No lapu kokiem redzēju tikai bērzus, kas bija salīkuši zem sniega nastas, gluži kā saguris cilvēks. Bērzi gandrīz skāra ar galotnēm zemi, izvei­dodami brīnišķīgas baltas arkas, zem kurām mēs brau­cām. Tikai egles stāvēja lepni paceltām galvām, no­laidušas savas smagās ķepas, it kā grasīdamās kaut ko pacelt no zemes.

Šeit beidzās līdzenums. Ceļš ik brīdi te pacēlās, te nolaidās lēznā ieplakā. Kamanas viegli šūpojās, un es droši vien atkal būtu iemidzis, klausīdamies suņu aiz­jūgam piesieto klabekļu vienmuļajā klakstēšanā, ja manu uzmanību nesaistījusi Ovasesa satrauktā seja. Dusmīgi saraucis pieri, viņš aizvien biežāk pameta ska­tienu uz debesīm. Es nesapratu viņa nemieru. Es vēl nezināju, ko nozīmē, ia pie debesīm tā kā tovakar sāk blīvēties aizvien vairāk mākoņu, kuri kā neredzamu strēlnieku no stopa izšautas milzu bultas izveido virs biezokņa aizvien platāku un tumšāku pārklāju. Es ne­zināju, ko tas nozīmē, jo nekad vēl nebiju nokļuvis sniega vētrā, kas brāžas ar ziemeļrietumu vējiem un bieži vien ir bīstamāka nekā izsalkušu vilku bars. To­mēr es sapratu, ka Ovasess nerauc pieri bez iemesla. Pat Nepemusa balsī, kas ar saucienu «hirr-hirr» mudi­nāja suņus, varēja saklausīt bažīgu pieskaņu.

Atceros to kā šodien. Sniegs nāk aizvien biezākiem vāliem. Vējš notrauc no zariem baltās, ziemeļrietumu vējā samitrušās sniega cepures. Ceļš kamanām kļūst aizvien smagāks. Pajūgā vairs nedzird līksmo riešanu, kas apsveica Nepemusu un mani pie Klusējošā Kara­vīra klints. Kamanu slieces, ar sniegu apķepušas, pre­tojas kustībai gandrīz ar naidīgu stūrgalvību, iestrēgst bedrēs, bet paceļoties aizvien vairāk pielīp pie slapjā sniega. Suņi piekusuši klusē, sniegs negurkst zem Ova- sesa slēpēm. Nāk virsū nakts, taču mēs neierīkojam apmešanās vietu.

Pamazām man acīs izgaist Nepemusa un Ovasesa stāvi. Sniegs sitas man sejā, aizķepina acis. Es dzirdu Taugas rūkšanu, tas, jādomā, mudina pajūga suņus, kozdams tiem ausīs.

Ir jau pavisam tumšs, kad mēs piepeši nogriežamies sāņus no galvenā ceļa. Tagad kamanas ik pa brīdim te ceļas augšup, te krīt lejup, un pēkšņi asā pagrie­zienā es izdzirdu zem sliecēm akmeņus čirkstam un, it kā mani kāds būtu sagrābis aiz kakla, izlidoju no kamanām lielā sniega kupenā. Piecelties grūti, rokas līdz pat pleciem iestigušas kupenā, es kūņojos sniegā kā ļaunā sapnī. Dzirdu ņemšanos ap samudžināto aizjūgu, Taugas nikno rūkšanu un pātagas plīkšķus.

Kad es piecēlos, Nepernuss jau bija sakārtojis aiz­jūgu. Pār mani noliecas Ovasess. Taisni acu priekšā redzu spīdam viņa acu baltumus un zobus — viņš smejas par mani.

— Ej atpakaļ kamanās, uti, — viņš saka. — Līdz nometnei mums atlikuši tikai divi bultas lidojumi.

Es neuzdrīkstējos atbildēt, neatbildēju pat ar smaidu, taču, dzirdēdams šos vārdus, tiešām biju ļoti laimīgs.

No šā brīža es vairs nebiju bērns. Es kļuvu par Mu-gikoons-situ — Jauno Vilku.

Melna debess jau koku galotnes skāra.

Kin-ona-taoo! Vīri, nu pulcēties laiks!

Lai lielais tamburīns skan,

Ar dziesmām un dejām

Lai sveicinām Tumsas garu …

(No vakara dziesmām)

— Pagaidi šeit, — sacīja Ovasess, kad mēs apstā­jāmies pie nelielas ar ādām segtas tipi.

Tā atgādināja teltis mūsu apmetnē pie ezera, tikai tai bija mazāk rotājumu un zīmējumu. Tā bija Jauno Vilku mītnes telts.

Es iegāju iekšā. Silti un mājīgi. Klēpjiem vilkādu sa­klāts gar sienma]iem gulēšanai. Es apsēdos uz tām. Ovasess aizgāja, bija kluss, tikai iztālēm atlidoja bie­zokņa liegā šalkoņa un suņu rejas.

Es gaidīju brāli. Es vēl nekad nebiju viņu redzējis, viņš taču bija atnācis uz Jauno Vilku nometni četrus gadus pirms manas dzimšanas. Tiesa, māte bieži pie­minēja Tanto, stāstīja par viņu, kad mēs bijām vieni. Tolaik es sapņoju, ka viņa kādreiz arī par mani stāstīs ar tādu pašu mirdzumu acīs, ar tādu pašu lepnumu un prieku. Un kaut gan es nekā nezināju par to, kā mans brālis medī, kā viņš dabūjis vārdu, taču biju pārlieci­nāts, ka viņš ir visdrosmīgākais, visveiklākais no Jau­najiem Vilkiem.

Es gaidīju ilgi. Zvaigznes, jādomā, jau rādīja pus­nakti.

Brālis bija pienācis tik klusiem soļiem, ka es nepa­manīju, kad viņš nostājās pie tipi ieejas.

Tikai kad viņš ienāca gaismas lokā, ko meta jau dziestošā ugunskura liesmas, es pirmoreiz ieraudzīju brāli tādu, kāds viņš vēl šodien glabājas manā atmiņā.

Viņš bija stalts un skaists. Viņš bija ģērbies vilkādu jakā, gar apakšmalu nošūtā raibām zīlītēm, zvērādu biksēs, kājās paīsi mokasīni. Ar taukiem ieziestie mati spīdēja uguns gaismā kā nule no ūdens izniruša roņa kažoks.

Tad lūk, kāds ir mans vecākais brālis! Sirds man dauzījās, es klusēdams gaidīju, kad viņš sāks runāt pirmais. Taču viņš nekustīgi stāvēja pie ugunskura un klusēdams lūkojās manī. Es bikli ar rokas mājienu no­rādīju viņam uz vietu pie uguns, viņš tāpat klusēdams apsēdās, acu no manis nenovērsdams.

Diezgan manī noskatījies, viņš pieskārās ar roku man pie krūtīm un sacīja:

— Tu esi uti, manas mātes dēls, mans brālis?

— Jā.

Viņš piesvieda ugunī dažus zariņus un jautāja maz­liet klusāk:

— Kā klājas mātei?

Es gribēju būt nobriedis un nesatricināms karavīrs, gribēju saglabāt mieru, vienaldzīgu skatienu, vienal­dzīgu seju. Bet es taču tikai vakar biju atvadījies no mātes, vēl vakar biju dzirdējis viņas balsi — un acis man pildījās asarām. Aizgriezies no uguns, es sāku runāt par māti, par to, ko viņa man bija stāstījusi par brāli, kā bija no manis atvadījusies, kā viņa izskatās, vai ir priecīga, kādas dziesmas dzied, cik viņai zilas acis un gaiši mati. Es baidījos: mana balss nodos, ka esmu vēl mazs puisēns, kuram ir grūti bez mātes, un es steidzos izteikt vārdus, ko viņa tik daudz reižu bija atkārtojusi:

— Tu dzīvo viņas sirdī. Viņa vienmēr domā par tevi.