SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Jūs, protams, mani sapratīsiet. Es ne vien sapņoju, bet taisni ar nepacietību gaidīju to brīdi, kad pie mūsu tipi ieejas atskanēs karavīru dziesma, tamburīnu ska­ņas un bruņurupuču čaulu klaksti.

Tomēr, kad es izdzirdēju Nepemusa soļus pie tipi ieejas, mani pārņēma bailes. Es zināju, ka šķiros no mātes, ka ilgus gadus neredzēšu viņas acis, nedzirdēšu viņas balsi. Es neskatījos uz viņas pusi, lai nesāktu raudāt kā mana māsa Tinageta — Smuidrais Bērzs.

Kad zvērāda pie ieejas pašķīrās un manā priekšā nostājās Nepemusa milzu augums, es aizmirsu visus savus sapņus par Jauno Vilku nometni un par kara­vīra gaitām. Es gribēju mesties pie mātes un viņas skavās paglābties no bargās, nepazīstamās pasaules sūtņa.

Taču Nepernuss neļāva man laika ne raudām, ne iz­misumam. Viņš satvēra mani aiz rokas, un es atrados starp viņu un burvi, atrauts no mātes.

Tā es spēru pirmos soļus uz jaunu dzīvi pa nomīdītu, salā šņirkstošu sniegu. Acu priekšā zibēja vilku un lāču skalpu saišķi, brieža nagu klabekļi, kas karājās pie Rūgtās Ogas rokām. Es stāvēju ar seju pret sauli, un mani līdz pašai sirdij pārņēma saltas trīsas.

Bet tad es piepeši aizmirsu savas bailes, ne prātā vairs nenāca domas par asarām, šķiroties no mātes. Es taču biju nostājies uz jauna ceļa un negriezīšos no tā atpakaļ.

Nepernuss parādīja telti, kurā man vajadzēja gaidīt brīdi, kad mēs dosimies tālajā gaitā. Jauno Vilku no­metne taču atradās tālu no mūsu mītnēm.

Es biju teltī viens. Es neraudāju. Taču es labi at­ceros tās vientulīgās stundas, kad manā sirdī bailes mijās ar drosmi, bažas ar cerību, skumjas ar prieku.

Tāpat es labi atceros Atvadu dziesmu, ko dziedāja Baltais Mākonītis, mana māte, pirms Nepernuss ienāca mūsu teltī.

Ai uti, manas dvēseles dvēsele!

Nu aizej tu tālā ceļā,

Lai mani aizmirstu.

Tak atceries, uti,

Ar spēku un gudrību

Tu iegūsi vārdu un mantosi cieņu.

Esi jel stiprs un drosmīgs,

Un tavus soļus lai vada

Pats Lielais gars.

Ai uti, tu dala no manas miesas!

Nu aizej tu tālā ceļā,

Lai mani aizmirstu …

— Ir laiks, uti.

Nepemusa balss uzmodināja mani no dziļa miega.

Tuvojās rītausma. Nometne klusēja. Mēs neposāmies ilgi. Dažos acumirkļos sakārtojām sniega slēpes, uz­sviedām uz pleciem ādas apmetņus. Un … tas ir viss.

Atstājot mītni, es vēlreiz pametu skatienu uz vecāku tipi. Gar zvērādu pie ieejas paraudzījās divas galvas. Es pacēlu roku par zīmi, ka atvados …

Mēs iegājām biezoknī. Nepernuss pa priekšu, es aiz viņa.

Piesnigušajā mežā valdīja dziļš klusums. No paegļa apakšas izšāvās vaposs — trusis, balts, pūkains kamol- tiņš, un nozuda biezos brikšņos. Es neskatījos atpakaļ. Ceļš nebija vieglais, kaut gan Nepernuss iesliedēja pē­das, paturēdams prātā, ka viņam nopakaļ nenāk kara­vīrs.

Pagāja stunda. Sniegs, kas sākumā tikai viegli si­jājās, nu jau nāca bieziem vāliem un ķepēja acīs. Kad beidzot uzausa gaisma, man sāka likties, ka mēs ejam pa staignu purvu, nevis pa sniegu. Kājas kļūst aizvien smagākas, aizvien stīvāk lokās ceļgalos. Ar katru soli es it kā kļūstu vecāks un drīz būšu īsts vecis, kura kā­jas ir smagas kā klinšu bluķi. Taču es klusēju. Man jāiztur. Es nelūgšu Nepemusam, lai ļauj atpūsties.

Plaša klajuma malā mans lielais draugs apstājas un uzlūko mani. Es nevaru noslēpt smago elpu. Nepe­rnuss tikko manāmi pasmaida un saka:

— Tālāk uti ceļos uz Nepemusa muguras.

— Maj-oo. Labi, — es uzelpoju.

Es droši vien biju aizmidzis uz Nepemusa platās mu­guras. Kad atvēru acis, bija jau pāri dienasvidum. Vairs nesniga. Mēs bijām nonākuši pie liela nuke- vapa — kriju būdas, kas saslieta karavīriem medību reizēm. Soļu iztraucēts, no būdas izskrēja sekusju — sermulis.

Nepernuss noliek mani zemē un ņemas kurt uguni. Kad viņš sāk lasīt zarus, es jau zinu, ka mēs šeit paliksim pa nakti. Nepernuss sakur būdas vidū lielu ugunskuru. Kaut gan es vēl esmu tikai uti, man ir zi­nāms, ka Sniega un Sala mēnesi biezokni vienmēr tā jārīkojas. Kas to aizmirst, tas beidz dzīvot.

Pa to laiku es būdā piekopju, izklāju to ar mīkstiem paegļu zariņiem. Nepernuss piesien pie tuvākās prie­des tauku kripatu. Tā ir barība zīlītēm, mūsu drau­giem, — tās visu laiku pavada mūs ceļā caur biezokni. Tad viņš aizkūpina kaļuti — pīpīti un apsēstas pie ugunskura. Es dzirdu, kā tālumā ar dobju atbalsi starp kokiem maldās vientuļa vilka medību kauciens.

Es jūtos ļoti noguris, kaut gan ceļa lielāko daļu esmu pavadījis Nepemusa mugurā. Ar pūlēm novelku mokasīnus, uzmetu uz pleciem vilka ādu un apsēstos blakus karavīram. Est man diez kā negribas, tomēr uz­duru uz bultas gaļas gabaliņu un sāku to cept virs ugunskura liesmas. Es sēžu Nepemusam līdzās un rau­gos ugunī. Tā ir tikpat sarkana un zeltaina kā tā, kas mani sildīja vecāku teltī, tikai to uguni parasti kūra māte.

Augstu šaujas liesma un spoži apgaismo Nepemusa seju ar divām dziļām rētām. Tās mantotas cīņā ar pe­lēko lāci, kura āda karājas karavīra teltī. Vai es kād­reiz varēšu uzveikt liela lāča spēku un niknumu? Vai varēšu kādreiz kļūt par karavīru ar tik slavenu vārdu kā Nepernuss? Nekā cita pasaulē man šobrīd tik ļoti negribas. Kā lai to sasniedz? Atvadu dziesma saka: «… ar spēku un gudrību …»

Reizē ar dziesmas vārdiem es atceros mātes balsi. Man atkal uznāk skumjas, kaut gan es pašlaik sapņoju par to, kā kļūt par karavīru un pakārt savā teltī ne vienu pelēkā lāča ādu vien.

Atvadu dziesma ir skaista, tomēr ne visi tās vārdi ir patiesi. Patiesība ir, ka es «aizeju tālā ceā», taču es neaizmirsīšu viņu, Balto Mākonīti. Es viņu atcerēšos vienmēr, kaut arī, sākot ar šodienu, man jau pašam jā­meklē sev vieta pie ugunskura, jāaizsargājas no nakts saltuma …

— Kas tas? — es pēkšņi atģidos. — Tauga!

Priekšķēpas man uz ceļiem salicis, manu seju laiza lielais, pelēkais suns Tauga, mans draugs. Atskrējis. Nav pametis mani vienu. Brālīga dvēsele sapratusi manu vientulību, bet varbūt arī pati to izjutusi. Droši vien māte viņam parādījusi mūsu pēdas, un viņš atcil- pojis uz mežā paslēpušos nukevapu.

Es apķēros sunim ap kaklu un ilgi skūpstīju viņa smailo purnu. Es pat aizmirsu, ka Nepernuss skatās uz mums. Un, kaut gan man kauns atzīties, ne viena asara vien noritēja Taugas biezajā spalvā, it kā es sēdētu vecāku teltī un man būtu tiesības brēkt kā ma­zulim, kam māte atņēmusi koka ķirzaciņu.

Nepemusa balss bija skarba:

— Uti vajag gulēt, vajag atpūsties. Rīt būs grūts ceļš jaunām kājām.

Un atkal ceļš. Biezoknī mūs sagaida saules lēkts un mugikoonsu — vilku gaudošana. Izdzirdis šo saucienu,. Tauga iemiedz asti, paceļ galvu un atbild ar "gari stieptu žēlu kaucienu. Šķiet, ka tas izlaužas no divu dažādu dzīvnieku rīkles. Sākumā tā ir Taugas gaudo­šana, spalga, tā skan aizvien augstāk un tad, pēc mir­kļa klusuma, suņa rīklē ieskanas apslāpēts rēciens. Vai sunī neierunājās vilka asinis? Vai arī vilkā — suņa? Vilku riesta laikā mans tēvs piesēja Taugas māti mežā. Tā dara visi. Kādas asins tad Taugā ir vairāk? Uz šo jautājumu var atbildēt tikai Nana-bošo — Dzīvnieku gars.

Tauga ir krustojums, tapat kā visi musu suņi. Riet viņš neprot, tikai kauc, tāpat kā viņa tēvs — vilks. Ar tumšu, biezu, uz muguras allaž saboztu spalvu, šis suns platām krūtīm un spēcīgām kājām — īsts savas cilts barvedis — viens pats viegli tika galā ar četriem meža vilkiem. Es ar viņu ļoti lepojos. Ar ko viņš atšķī­rās no saviem meža brāļiem? Varbūt tikai ar laipno, gandrīz cilvēcisko acu skatienu. Ak jā, viņš nesūca ūdeni, kā to dara vilki un zirgi, bet laka ar mēli kā suns.