SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Un tomēr iestājās brīdis, kad es sāku padoties. Mana sakāve likās nenovēršama, bet tad es piepeši jutu, ka mani kāds atrauj no pretinieka un paceļ gaisā. Un tad mēs abi atradāmies Ovasesam padusēs.

Drīz vien es jau sēdēju teltī uz zvērādām un klusītēm berzēju plecus. To pašu darīja arī Lēkājošā Pūce, sēdē­dams man iepretim. Mēs raudzījāmies viens otrā caur pieri kā nesenie ienaidnieki, taču jau bez niknuma, bet drīzāk gan ar līdzjūtības atēnu, jo tiklab uz manas, kā arī uz viņa muguras skaidri iezīmējās Ovasesa siksnas pēdas.

Es pirmais pārtraucu klusumu:

— Varu tev pateikt, ka tur, pie upītes, es jau domāju, ka aiz aukstuma neizturēšu, un gribēju padoties.

Pūce vērīgi manī palūkojās. Es runāju mierīgi, bez dusmām.

Viņš piecēlās un pienāca man klāt.

— Un es arī, — viņš bikli atbildēja, sniegdams man roku.

No tā laika sākās mūsu draudzība.

Pa tipi spraugu var redzēt sārtojamies debesis virs egļu galotnēm. Ir jau pienācis Plaukstošo Pumpuru mē­nesis. Laiks celties: ap saules lēktu var nomedīt vairāk nekā pa visu pārējo dienu.

Tāpēc es veicīgi uzlēcu kājās un skrēju uz upīti.

Naktī mani mocīja Nanabuns — Sapņu gars: es gu­lēju saistīts alā, un man virsū, ilkņus atņirdzis, rēkdams nāca melnais lācis, un no viņa rīkles šāvās uguns lies­mas. Tas bija ļoli ļauns sapnis. Jau vakarā man dega visas miesas un sāpēja galva. Ovasess sacīja, ka man būšot iekodusi maza mušiņa keovakesa — tās dzēlums radot drudzi un ļaunus sapņus.

Pašlaik es skrēju uz upīti tāpat kā ik rītus, taču ju­tos vēl vārgs. Kājas ļima, it kā zeme būtu klāta mīk­stām meža zosu dūnām. Galva bija tukša un sapampusi, šķita, ka tanī skalojas smags ūdens. Bet mans ķermenis pa nakti bija novecojis par daudzām Lielajām Saulēm. Man vajadzēja tikt vaļā no nespēka, iekām devos bie­zoknī. Vislabākais līdzeklis pret nespēku ir — izpeldē­ties dzestrā upē.

Es ielēcu ūdenī. Miesu durstīja tūkstošiem asu ada­tiņu. Upīte Plaukstošo Pumpuru mēnesī vēl nes daudz ziemas ledus.

Ziedošu pļavu un zaļojoša biezokņa siltums pagaidām vēl nav atkļuvis līdz šejienei. Pat alnis peldēdams vēl nedodas platajā straumē, bet turas tuvāk pie krasta.

Manas rokas rāmi šķeļ rīta svaiguma skarto upes līmeni, ūdens spirdzina man seju, vēsina pieri. Ar katru kustību es kļūstu veselāks un stiprāks. Atceļš uz tipi ir jau gluds un ciets. Tauga, kas tek man pakaļ, smilkst, smilkst mazliet žēli: es, sak, par daudz ātri skrienot. Viņš atkal bija noblandījies pa mežu, sāni viņam iekri­tuši, biezā nokūlājusī spalva pievēlusies ar pērnajām skujām. Viņa nakts medības laikam nebija visai pade­vušās, un pašlaik viņam nav nekādas patikas ar mani skrieties.

Kad pirmie uzlecošās saules stari laužas cauri egļu galotnēm, mēs, bruņojušies ar nažiem un stopiem, doda­mies biezoknī. Aiz CJvasesa garā, mazliet sakumpušā stāva iet četri zēni — Lēkājošā Pūce un, atskaitot mani, vēl divi uti bez vārda. Es starp viņiem esmu pats mazā­kais un eju pēdējais. Mums ir krietni ko pastaipīt kājas, lai spertu Ovasesa pēdās. Mums taču jāiet kā īstiem karavīriem un jāatstāj uz takām tikai vienas pēdas.

Mēs iznācām plašā klajumā, ko no trim pusēm ieskāva upes līkums. No biezokņa to norobežoja ar krū­miem apaugušas klintis. Šeit Ovasess apstājās.

— Paskatieties uz šo klinti, — viņš sacīja. — Kad to apspīdēs saule, jums jābūt klajumā. Bet tagad ejiet medībās biezoknī viņpus upes.

Protams, mēs skrējām divatā ar Lēkājošo Pūci. Mēs nolēmām pārpeldēt uz viņu krastu tai vietā, kur upe met spēju līkumu. Tā bija pati šaurākā vieta. Apģērbu mēs apņēmām ar siksnu un uzsējām virs galvas, stopus un bultu makus pakārām uz muguras. Pūce sataisījās pirmais un ielēca no krasta ūdenī. Straume viņu sa­tvēra, un viņš pazuda aiz līkuma. Es viņam sekoju.

Šoreiz es aukstuma nejutu. Visu savu uzmanību pie­vērsu tam, lai nesamērcētu apģērbu un neļautu straumei aiznest mani pārāk tālu uz leju. Straume bija spēcīga. Ūdens krākdams šķīda pret klintīm, kas rēgojās ārā no tā, un kūla biezas, baltas putas. Vajadzēja peldēt pie­sardzīgi, lai neuzdurtos akmeņiem. Neveikli uzsietais apģērbs aizvien vairāk traucēja, un straume nesa mani lejup. Turklāt es vēl biju diezgan vājš, un straume būtu mani aiznesusi tālu lejā, ja Lēkājošā Pūce nepasniedzis man no krasta garu zaru. Bet te arī mūsu ceļiem vaja­dzēja šķirties. Medīt mums bija pavēlēts katram uz savu roku.

Noteiktajā vietā es ierados pirmais, bet tukšām ro­kām. Jutos diezgan nedroši, taču, ieraudzījis divus pā­rējos uti, mazliet nomierinājos. Tiem nebija veicies labāk kā man. Bultu skaits viņu makos nebija gājis ma­zumā. Nav viegli nepieredzējušam uti tikt zvēram klāt. Nana-bošo — Dzīvnieku gars saziņā ar augšējo vēju bieži pagūst brīdināt briedi no mednieka, iekām iesvel­pjas stopa stiegra.

Ovasess nekustīgi sēdēja uz klints, vērodams tās pa­kāji. Mēs sasēdāmies apkārt, nepārtraukdami klusumu.

— Skatieties vērīgi! — Ovasess beidzot ierunājās.

Mēs paraudzījāmies turp, kur norādīja viņa roka, un

ieraudzījām uz pretējā krasta Lēkājošo Pūci. Viņš nāca salīcis un kaut ko nesa uz pleciem.

— Skatieties uzmanīgi, uti, — Ovasess atkārtoja, — jūsu brālis ir nošāvis kalnu kazu. Ir vajadzīgas skad- ras acis un garas kājas, lai pakārtu kazas galvaskausu savā tipi.

Pēc Ovasesa mājiena mēs pielēcām kājās un jozām uz upi, pa ceļam nomēzdami apģērbu. Pēc maza brīža mēs jau palīdzējām Pūcei tikt pāri upei ar visu viņa medījumu — skaistu, lielu kazu. Tai bija ne mazāk par diviem gadiem. Tās kreisajos sānos pret sirdi bija re­dzamas divu bultu brūces, tik tuvu viena pie otras, ka varēja domāt — no stopa šāvis veikls un pieredzējis mednieks. Lēkājošā Pūce izskatījās nopietns un vienal­dzīgs. Tikpat nopietns un vienaldzīgs kā Ovasess, kas viņu pat nepaslavēja ne ar vienu vienīgu vārdu. Taču acis manam draugam spīdēja. Viņš jutās lepns. Pat mēs trīs, kaut gan mums nebija veicies, arī bijām lepni.

Saule jau bija nolaidusies sava gājuma otrajā pusē, kad mēs tuvojāmies nometnei. Šoreiz pa priekšu gāja Pūce, nesdams uz pleciem savu medījumu.

Tā bija viņa pirmā nomedītā kaza, un sena paraža prasa, lai zēns, kas pirmoreiz nošāvis kazu, pats to at­nes uz nometni, pats to izķidā un uzaicina draugus uz vakara dzīrēm.

Atgriezušies no medībām, mēs sapulcējāmies klaju- miņā netālu no nometnes. Kad visi bija sanākuši, atjāja Ovasess, un viņam nopakaļ skrēja neapseglots mus­tangs. Ikvienam Jaunajam Vilkam ir jāprot jāt un lie­tot ieroci tikpat brīvi, kā viņš elpo, runā, staigā un ēd. Tā nav viegla māka, taču tai jākļūst mums tikpat dabis­kai un pierastai kā elpa un runa. Man tā padodas grūti, jo nav vēl sadzijis gurns pēc pirmā kritiena no zirga un tirpst rokas, sapūlētas vakar, vingrinoties tomahauka sviešanā.

Pēc Ovasesa mājiena es lecu mustangam mugurā. Ta­gad man jāauļo tā, lai Ovasess mani nepanāk. Es zinu: ja viņš mani panāks, es dabūšu pa muguru ne vienu vien bliezienu ar siksnu. Un roka Ovasesam ir smaga. Taču, ja man laimēsies apjāt visapkārt laukumam, ne­saņemot neviena sitiena, es pārbaudījumu būšu izturējis.

Pieskrējis zirgam klāt, es ķēros pie siksnas, ar ko tas apjozts, un piekļaujos pie izstieptā kakla.

Es drāžos taisni uz priekšu, zirgs pats apmet līkumu ap retajiem laukuma kokiem. Aiz muguras skan Ova­sesa zirga kāju dipoņa. Atskatos. Atstatums starp mums ir pavisam tikai divu zirgu garuma. Ovasess jau atvē­zējas ar siksnu. Es jūtu — vēl mirklis, un man neizdo­sies izbēgt no svelošas atmaksas par slikto jāšanu. Es vēl ciešāk pieploku savam mustangam pie kakla un ar papēžiem dauzu viņam pa ribām. Puse no ceļa ir jau aiz muguras. Ovasess palicis mazliet iepakaļ, bet drīz „vien sāk bīstami, visai bīstami tuvoties. Jūtu viņa zirga spēcīgo elpu jau taisni pie auss, bet līdz zēnu baram, kas stāv laukuma malā, vēl atlicis vesels bultas lido­jums.