SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Es jau dzirdu virs sevis spalgo siksnas svilpienu, bet tad man izdodas tā paraut zirgu aiz krēpēm, ka tas palec sāņus, un es, turēdamies pie ādas apjožas, no- šļūcu mustangam zem vēdera. Ovasesa zirgs ieskrējienā aizauļo man garām.

Iekām Ovasess zirgu apgrieza, es jau biju pie zēniem. Pirmo reizi biju uzvarējis.

Pēc jāšanas sākas veiklības pārbaude ieroču lieto­šanā. Rau, Lēkājošā Pūce lēkšiem traucas uz koku, uz kura uzzīmēts aplis cilvēka galvas lielumā. Vējš apvēdī mana drauga seju, atsviež no augstās pieres sīkās bi- zītēs sapītos matus. Viņa acis ieurbušās aplī. Paceltā rokā viņš tur nazi. Kokam garām joņodams, Pūce sa­slienas un ar strauju kustību sviež nazi mērķī. Spalvas, kas rotā naža spalu, klusi nošvīkst, naža asmens bez skaņas iecērtas mizā. Pūce atskatās, un viņa seja sa­tumst: nazis iecirties ārpus apļa. Ovasess izrauj nazi un sniedz to citam zēnam. Es nezinu, vai man skumt par drauga neveiksmi vai lepoties ar to, ka vienīgi es šodien esmu pratis trīs reizes trāpīt taisni mērķī.

Kad atgriežamies nometnē, mūsu ēnas ir garas kā augstie dižskābarži, bet biezoknis norimis vakara klu­sumā. Mēs esam piekusuši, taču līksmi. Roka sāp no vingrinājumiem ar nazi un tomahauku, kājas trīc no zirga skubināšanas. Un, kaut arī dažiem no mums pēc jājiena pleci ir siksnas sasvītroti un kaut arī tikai man izdevies trīsreiz trāpīt ar nazi mērķī, mēs zinām, ka Ovasess ar saviem skolēniem ir mierā. Viņam tagad vajadzīga daudz lielāka piepūle, lai panāktu kādu no mums jāšanas laikā, nekā pirms trim mēnešiem. Un ne­viens pat no viņa visjaunākajiem audzēkņiem neaiz­svieda nazi kokam garām, ar nazi un tomahauku «ne- cirta caurumu» izbiedētā, tukšā gaisā.

Šodien Ovasess pirmo reizi pēc ilgāka laika nebāra nevienu no mums, bet viņam tas ir tas pats, kas liela uzslava.

Kad debesis rietumos satumst un mēness spīd ar pilnu gaismu, mēs sēžamies ap ugunskuru. Virs uguns­kura saltos dūmos kūpinās aļņa un stores gaļa. Lēkā­jošā Pūce sniedz Ovasesam nomedītās kazas sirdi, un skolotājs dala to četrās daļās un saka mums:

— Ēdiet, zēni, baltās kazas sirdi un lūdziet tās garu, lai nedusmojas uz jums. Vēlu, lai jūs, kad kļūsiet kara­vīri, jo bieži ēstu lāču sirdis un lai viņu galvaskausi greznotu jūsu teltis.

Debesis ir augstas, dūmu smarža sīva, un kazas sirds ir lielākais gardums. Mūsu dzīres ir vislīksmākās dzī­res daudzu mēnešu laikā, kaut arī mēs sēžam ap uguns­kuru nerunīgi un cienīgi. Ikviens ,no mums ielūkojas nākamībā un redz sevi kā lielu mednieku, par kura va­roņdarbiem dziedās dziesmas pie ugunskuriem. Ovasess klusē, klusējam arī mēs.

Bet es savā dvēselē dziedu dziesmu par to, ka būšu kādreiz tāds kā Nepernuss un seja man būs tikpat skarba un lāča nagu iezīmēta. Tāpat kā Nepernuss, es metīšos cīņā ar pelēko lāci un iziešu no tās kā uzvarē­tājs. Tā būs lieliska cīņa. Man pretī nostāsies liels pelē­kais lācis, nikns, ar vareniem ilkņiem un nagiem, bet man būs mans drosmīgums un mans nazis. Naža as­mens ir vājāks par kuru katru lāča nagu. Naža asmeni var nolauzt pat pret koka zariņu, bet lācis ar saviem nagiem var saārdīt pat klinti. Taču es viņu uzveikšu un likšu savu kāju viņam uz skausta. Es ņemšu sev viņa vārdu un nebūšu vairs uti — zēns bez vārda, bet Pelēkais Lācis, Garais Ilknis vai Asais Nags.

Kā es ilgojos noguldīt teltī gurdenās miesas

Un kaut vienu vienīgu nakti mierā mist!

Vediet, ai kājas, aizvediet mani uz telti,

Kur Nanabuns atnāks pie manis — saldais Sapņu gars.

Aizsegu ieejai paver un atdusēt teltī

Aicini mani, mans mīļotais brāli.

Saules stari izauduši uz zāles segu ar tādiem rak­stiem, ka tos nebūtu varējusi izšūt pati prasmīgākā sie­viete. Pār pļavu nolīkusi augsta klints, kas izskatās pēc sakumpuša veča, kurš snauž, nolicis galvu uz ceļiem.

Klinti apskalo plata upe, tā šeit spēji pagriežas un gausi plūst uz biezokni. Pie pašas klints upes tecējums izgrauzis bedri, un te zem dzidras ūdens virsas slēpjas vērpatas.

Tā bija mūsu iemīļotā vieta. Šeit mēs mēdzām satik­ties — es, Tanto un Lidojošā Pūce. Šeit Tanto mācīja mūs peldēt un lēkt no klints.

Kad noriet saule, ūdens ap klinti sāk izskatīties kā sudrabota pļava. _Pirmo reizi es atnācu šurp naktī no­slēgt ar upi un Ūdens garu asins brālību. Nakts bija klusa kā mierīgs miegs. Es atnācu šurp viens. Nostājies uz klints, es, roku pacēlis, sveicināju mēnesi, biezokni un koku galotņu atspulgus upē.

Par derības zīmi es iegriezu sev rokā, un sarkana asins lāse ieritēja rāmajā ūdenī. Un tad es ielēcu sud­rabainajā dzīlē. Šai brīdī es vairs nebiju cilvēks, bet zivs, Ūdens gara tuvākais sabiedrotais un draugs. Es šķeļu ar rokām salto ūdeni, peldu pa straumi lejup, tad augšup pret straumi, tad ar pēkšņu grūdienu kā liela putna ēnas iztraucēta zivs sviežos dziļumā, lai sadurtos ar aļģēm apaugušo klinti. Kad es atraujos no upes di­bena, zivis, kas peld man garām, mirgo kā spīgulīši biezoknī, tikai zivju gaisma ir blāva un noslēpumaina, kaut arī laipna, tāpat kā visa mana jaunā sabiedrotā — Ūdens gara valstība.

Tad es iznirstu. Es esmu ļoti mazs pret milzu klinti, kas nokarājas man pāri. Un tomēr es jūtos liels, kad apsēžos uz klints izciļņa. Jo, kaut gan es atkal esmu mazs zēns, es esmu noslēdzis jaunu brālību. Mēs klu­sējam visi četri — mēness, Klints gars, Ūdens gars un es.

Reiz Ogu mēneša nogalē, kad bija beigusies jauka diena un mēs, mācību nogurdināti, atpūtāmies kā pa­rasti uz Klusējošā Karavīra klints, no lielo līdzenumu puses atskanēja zirgu kāju dipoņa. Sākumā tā bija klusa. Varēja likties, ka gurdums zvana ausīs. Pirmais pietrūkās kājās Tanto, tad arī mēs izdzirdējām tuvu un skaidru dipoņu. Mēs satraukti saskatījāmies. No tās pu­ses, no mūsu nometnes puses, zirgu kāju dipoņa ska­nēja ļoti reti. Mums bija aizliegts jāt uz to pusi, un cilts mītnes karavīri tikai vissvarīgākajos gadījumos ap­meklēja Jauno Vilku nometni. Kas gan tas varēja būt?

Tanto nolēca no klints, un mēs ar Pūci viņam seko­jām.

Pie Ovasesa telts stāvēja stalts, melns zirgs, viss vie­nās putās. Viņš vēl nebija nomierinājies, dīžājās, kār­pīja zemi un, galvu izslējis, smailēja ausis un zviedza. Es satvēru Tanto pie elkoņa, sirds man nemierīgi iepuk- stējās: tas bija mūsu tēva zirgs. Es sekoju Tanto ska­tienam, un mēs abi kopā devāmies pie liela, veca diž­skābarža. Tā paēnā stāvēja mūsu tēvs. Viņš stāvēja klusēdams. Kājās viņam bija bārkšainas bikses, kuras mēdz uzģērbt tikai medībās vai kaujā. Krūtis viņam bija kailas, uz tām varēja redzēt rētas un platas lāča ķetnu pēdas.

Tanto, Pūce un es, mēs apstājāmies viņa priekšā. Nedrīkstējām teikt ne vārda, iekām tēvs nesāks runāt pirmais. Tāpēc mēs stāvējām nekustīgi un klusēdami, kaut gan man tik stipri gribējās krist tēvam ap kaklu, piekļauties viņam, dzirdēt viņa balsi. Es taču nebiju viņu redzējis veselu Lielās Saules laiku.

Tēvs vērīgi, bez smaida mūs noskatīja. Beidzot viņš pienāca, uzlika roku Tanto uz pleca un noglaudīja man galvu. Es uz mirkli zaudēju spēkus, sirds man sakāpa kaklā un acīs sariesās asaras. Man bija ļoti skumji, un tai pašā reizē es dusmojos uz sevi par to, ka aizvien vēl neprotu izturēties kā vīrs un manī vēl raud meitēna dvēsele. Par laimi, tēvs uz mani neskatījās. Varēja re­dzēt, ka, lai arī viņš mani apskauj, viņa domas ir tālu un šīs domas ir nemierpilnas. Pat Lēkājošā Pūce to labi saprata, jo, paraudzījies uz viņu ar pusaci, es pa­manīju, ka skatiens viņam ir izbaiļu pilns un rokas mazliet dreb. Tēvs lika mums apsēsties, pats apsēdās līdzās un aizkūpināja savu mazo pīpīti. Viņš sāka ru­nāt, bet kaut kā dīvaini: kaut gan saruna notika mūsu klātbūtnē, šķita, ka tā nav domāta mums. Viņš skatījās