SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

— Atdusies, vecāko brāl, — viņi dzied.

Bet burvis, tērpies lāča ādā, ar ragiem uz galvas runā tā:

— Tu mums atnesi savus ragus, un par to mēs tev pateicamies. Tu mums devi savu ādu, un par to mēs tev pateicamies. Tu piepildīji ar gaļu mūsu vēderus, esi par to laimīgs Mūžīgā Miera valstībā, kur mēs satiksimies pēc nāves. 0 lielais, gudrais vecākais brāli! Piedod mums, ka mums vajadzēja tevi nogalināt.

— Piedod, vecāko brāl, — karavīri atkārto.

Mēs nekad nenogalinājām bez vajadzības. Indiānim ir tiesības medīt tikai tad, kad viņam draud bads. Nevar arī iziet medībās, ja iepriekšējā naktī redzēts ļauns sap­nis vai burvis aizliedz medīt. Biezoknī taču mīt arī ienaidnieki — ļauni gari vai kaitīgi mazi meža gariņi, kuri nomaldina no ceļa, ieved purvos un slīkšņās.

Tāpēc, kad mums gadījās pavadīt nakti biezoknī, mēs nebaidījāmies ne zvēru, ne negaisa, ne vēja, ne tumsas. Taču vajadzēja tikai izdzirdēt kādu nesaprotamu skaņu, lai nakts uzreiz pārvērstos par elli ne tikai maziem puikām vien. Mēs saspiedāmies bariņā ap ugunskuru, aiz bailēm drebēdami: mums šķita, ka tumsā redzam cilvēkiem, kokiem un dzīvniekiem naidīgus ļaunus ga­rus, Kanagi kalpus: ģindeņus bez galvām, skrejošus briežus ar izēstām iekšām, uz brieža muguras aklu lūsi ar raudošu bērnu zobos.

Bija tādi brīži, kad mums šķita, ka rēgi virpuļo ap mums trakā dejā, ka ikviens tos redz pats savām acīm un nekas vairs nevar mūs glābt. Nakts pagāja bez miega, un rītausmā mēs atstājām baigo vietu, lai ne­kad turp neatgrieztos.

Taču Ogu mēnesis bija brīnišķīgs mēnesis. Mēs drais- kojāmies un rotaļājāmies augām dienām. Bet galu galā grūti bija nodalīt prieku no mācībām un izklaidēšanos no darba.

Ovasess, Nolauztais Nazis vai Lielais Spārns stās­tīja par seniem laikiem, par kaujām un kariem starp ciltīm. Un pēc tam mēs karojām savā starpā, aizgūdami no pagātnes notikumiem visu to, par ko labprāt stāstīja vecie vīri. Mēs parasti sadalījāmies divās nometnēs, kurās bija tikai uti — zēni bez vārda. Ikviens no mums izkrāsoja sev seju un krūtis ar kara krāsām un kā daž­dien karavīrs, kas sper soli uz kara takas, ieberzēja savu ķermeni ar taukiem, lai atgaiņātu kukaiņus. Ve­cākie zēni vīpsnāja par mums, tāpēc mēs ar Ovasesa atļauju labprāt uz vairākām dienām atstājām nometni, lai mežā izcīnītu savas sadursmes un karus «starp ciltīm».

Mūsu vidū bija divi virsaiši — Lēkājošā Pūce un es. Arī patlaban, acis aizvēris, es skaidri redzu noru pie Klusējošā Karavīra klints, kur mēs sapulcējāmies pirms karagājiena, dzirdu savu karotāju balsis un redzu viņu sejas, izkrāsotas ar sarkanu, dzeltenu un melnu krāsu.

Mūsu priekšā ir upīte. Viņpus upītes mežs, kur vakar ar saviem karotājiem aizgāja Lēkājošā Pūce. Pēc Ova­sesa pavēles mums šodien vajadzēja viņus izsekot.

Mēs zinājām, ka Pūce iegāja biezoknī no ziemeļu pu­ses, taču es pārāk labi pazinu savu draugu, lai domātu, ka viņa pulku var atrast tai pašā virzienā. Vajadzēja arī uzmanīties no izlūkiem, ko mans piesardzīgais draugs noteikti ir atstājis meža malā, lai mūs novēro.

Pārpeldējuši pāri upītei, mēs gājām pa Lēkājošās Pū­ces pēdām. Mēs virzījāmies zosu gājienā. Līdzko bijām nokļuvuši mežā, es aizsūtīju piecus zēnus sameklēt Pū­ces izlūku pēdas, bet pats ar pārējiem, mezdams lielu likumu, devos dienvidu virzienā.

Mēs gājām klusēdami. Ģērbušies bijām kā daždien karotāji, ejot kara takas: tikai gurnu apsēji vai med­nieku bikses. No ēdamā bijām paņēmuši tikai peik- niku — pulveri sagrūstu gaļu. Mēs nesām koka toma­haukus, šķēpus ar truliem asmeņiem un bultas ar koka uzgaļiem. Taču medību vajadzībām Ovasess mums kat­ram bija izsniedzis trīs asas bultas.

Bijām jau nogājuši krietnu ceļa gabalu, kad rīta saule sāka celties virs koku galotnēm. Es apturēju savu nodaļu, lai pagaidītu izlūkus. Pagāja ilgas minūtes klusumā, ne vārda nerunājot. Mēs nekustējāmies. Mums garām aiztecēja zebiekste. Gar krūmu savas garās ausis pabāza trusis. Neviens pat nesarāvās, nesniedzās pēc bultas. Mēs gaidījām. Drīzāk, nekā biju cerējis, atska­nēja vāveres šmūkstināšana, aizvien tuvāk un klusāk. Mēs kļuvām priecīgi. Tur viens no mūsu izlūkiem zi­ņoja, ka uzietas pretinieka pēdas.

Vai tiešām Pūce bija tik nepiesardzīgs, ka nebija pat iznīcinājis savas pēdas?

īsi apspriedušies, mēs nolēmām sadalīties divās gru­pās. Man ar daļu no zēniem jāiet uz to pusi, kur bija atrastas pēdas. Otrai grupai, ko vadīs Kapotu ģints uti, — jāturpina ceļš uz dienvidiem. Mūsu signāls būs ērgļu mātes klidzināšana, saucot savu ērglēnu.

Izlūks ātri aizveda mūs turp, kur bija atrastas pēdas. Tas bija akmeņains apvidus, ko šķērsoja dziļa, klinšu radzēm piegruvusi ieplaka. Koki šeit auga zemi, un to zaru vainagi tik cieši savijusies kopā, ka grūti bija ieraudzīt debesu zilgmi. Strauti šeit urdzēja mūžīgā ēnā, to krastos varēja atrast sabuļu un lūšu pēdas. Iz­lūks parādīja dažus mokasīnu nospiedumus mīkstajā zemē starp akmeņiem. Bija gājuši trīs zēni. Tas šķita tik acīm redzams kā saule pie debesīm un skaidrs kā saules apspīdētais upes ūdens.

Kas tad tie par izlūkiem,' kas gājuši tik mierīgi, ne­slēpjot pēdas, kā vecas sievas, kad tās iet uz ezermalu skalot zirgu segas? Kas tie par izlūkiem, ja tie atstājuši mitrajā sūnā skaidri saskatāmus mokasīnu nospiedu­mus, bet būtu varējuši iet pa akmeņiem un neatstāt ne­kādu pēdu?

Skatīdamies uz šīm pēdām, es sāku klusītēm smieties. Tie bija pārāk atklāti mēģinājumi notvert mani lamatās. Taču drīz vien es vairs nesmējos: pa uzietajām pēdām taču nupat aizgāja četri mani izlūki, un viņi var iekrist Lēkājošās Pūces izliktajas cilpās. Tāpēc es devos pa pēdām kopā ar vienu no saviem uti, pavēlējis pārējiem sekot mums bultas skrējiena attālumā.

Mēs apstājāmies pie paseklas, biezi ar kokiem un krūmiem aizaugušas aizas. Abējas — Pūces zēnu un manu izlūku — pēdas veda uz aizu. Es atgriezos pie sa­vas nodaļas vēl vairāk nobažījies par to četru likteni: aiza atgādināja lūšu lamatas. Varēja jaust briesmas. Es pavēlēju nedzirdami aplenkt visu aizu un izpētīt tanī katru koku, katru krūmu.

— Ja aizā neviena nav, — lai katrs dod signālu ar ērgļu mātes klidzināšanu.

Mēs palikām divatā ar vienu izlūku. Pārējie klusu izklīda. Laiks vilkās neizturami gausi, es uztraucos, kas noticis ar izlukiem, kuri aizgāja pa bīstamajām pēdām gluži kā bērni, sekojot mātes balsij. Es dusmojos uz viņiem. Kas zina, viņi pat sarunājās! Bet varbūt kā paši mazākie uti dungoja dziesmiņas par treknu pienu un gardām kūpinātām zivīm?

Pēdigi atskanēja ērgļu mātes kliedziens, viens, otrs, trešais… Tātad ieiet aizā nav bīstami. Tur valdīja dziļa tumsa kā ūdens naksnīgā dīķī.

Nonācis līdz aizas vidum, es jau zināju visu. Sirds man dauzījās aiz dusmām un niknuma. Taciņa bija no- pēdota no vienas vietas. Zem tuvākā krūma atradu to­mahaukam nolauztu kātu. Viens no zēniem to paķēra un skaļi nodvesās:

— Uff!

— Vai pazīsti? — es vaicaju.

— Jā. Tas ir mana brāļa.

Viņa brālis bija viens no četriem izlūkiem, kuri bija ļāvušies Lēkājošajai Pūcei sevi notvert kā mazus pelē­nus. Nobradātā sūna un aplauzītie krūmi mums pa­stāstīja visu, kas šeit noticis.

Lēkājošā Pūce tīri vienkārši bija aplencis aizu, kur mūsu zēnus tikpat kā pie rociņas, kā aiz valdziņa bija ievedušas skaidrās, taču nodevīgās pēdas. Cīņa ir bi­jusi īsa: kad viņi bija iekļuvuši ielenkumā, Pūce klupa viņiem virsū kā vārna cālēniem un bez lielām pūlēm saņēma tos gūstā.