SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Melnā Roka aizgāja, vēl kaut ko klusu murminā­dams, bet es, protams, nenoticēju viņa vārdiem. Par daudz jauka bija šī diena, lai es uzklausītu prātīgus padomus. Es joprojām skraidīju ap brāļa tipi, dungo­dams dziesmiņu par visu, kas bija noticis pēdējās die­nās, par gājienu caur biezokni, par uzvaras vainagoto kauju un par gaidāmajām medībām.

Ieraudzījis Tanto, jutos mazliet vīlies: bez toma­hauka un mednieku naža brālim nekāda cita ieroča ne­bija, un man viņš iedeva tikai kazādas maisu. Viņš nebija paņēmis nekā no pārtikas, un es secināju, ka nekādas lielās medības nebūs un ka mēs nedosimies necik tālu. Man neklājās neko taujāt, kaut gan ziņkāre mani neizsakāmi mocīja, taču, kad mītne nozuda aiz kokiem, Tanto ierunājās pats:

— Es uzgāju bites. Mēs ejam pēc medus manam brālim un viņa draugiem.

Tagad vilšanos nomainīja prieks.

Tiesa gan, es biju sapņojis par lielām medībām, ce­rējis, ka lenksim briedi, balto kazu vai pat lāci, taču, no otras puses, nekā labāka par tumšām medus kārēm nevarēju pat vēlēties. Tāpēc es ātri samierinājos ar to, ka šodien vēl nemedīšu kopā ar Tanto kā liels med­nieks, un tikai riju siekalas, iedomādamies, kā garšo medus, kas šodien mūs gaida meža dorē.

Un tikai reizi man pārskrēja šermuļi, kad atcerējos, kā «garšo» meža tautiņas dzeloņi, kad tā sargā savu medu.

Par to domādams, es kājoju brālim nopakaļ, vērīgi lūkodamies apkārt. Pēdīgi atradu to, ko meklēju: kva- noni krūmu, no vienas vietas nobērtu tumšām, iegare­nām ogām.

Tanto apsēdās zemē, bet es sāku plūkt ogas. Kad biju tās savācis pietiekamā daudzumā, mēs abi ierīvē- jāmies ar sarkano ogu sulu, kas aizsargā no bitēm la­bāk nekā paegļu dūmi.

Mēs soļojām pa taciņu uz ziemeļiem un pie vecās, zibens saspertās un izdedzinātās priedes nogriezāmies uz austrumiem biezā, ne visai šmaugā jaunaudzē.

Scit jau vajadzēja iet piesardzīgāk nekā pa taciņu. Mēs taču bijām iegājuši brāļu plēsoņu zemē, un, kaut arī saule jau bija uzlēkusi, tie varēja nākt no medībām uz saviem midzeņiem. Vajadzēja vairīties uzmīt uz sau­siem zariņiem un lapām, raudzīties, lai neaizķertu jauna kociņa tievo stumbru, iet pret vēju, lai uzreiz pa­manītu zvēru, iekām tas saodis mūs.

No tā, kā brālis skatījās apkārt, es sapratu, ka tu­vojamies mērķim. Mēs atstājām aiz muguras strautu, kas nedzirdami līkumoja starp apsūnojušiem akme­ņiem, tad krūmus ar ogām un skābaržu birzi ar cieši kopā savijušos zaru vainagiem. Kad mēs tanī iegājām, pēkšņi izdzirdējām lūstoša zara krakšķi. Tanto sa­tvēra manu roku un saspieda tā, ka es gandrīz ieklie­dzos. Un tūliņ arī izdzirdēju satracināta bišu spieta dūkšanu, kaut kādu klusu rūkņāšanu un skaļu šmak- stināšanu.

Brālis uzreiz saprata, kas aizsteidzies mums priekšā. Turēdams mani aiz rokas, viņš sāka kāpties atpakaļ. Bet taisni tai pašā brīdī arī es ieraudzīju pie pazema ozola brūno lāci ar medus kāri ķetnās.

Līdz pat šai dienai es ar kaunu atceros, ka tobrīd zaudēju sajēgu, aizmirsu piesardzību un, izrāvis roku no Tanto rokas, šķinu projām, neskatīdamies, kurp. Baiļu pilnas acis vāji redz. Es paklupu pret sausu sakni un, briesmīgi brēkdams, izstiepos zemē visā ga­rumā. Aiz muguras izdzirdēju īsu, niknu lāča rūcienu. Tas bija cilvēku ienaidnieks — lācis vientuļnieks, jau tā bišu saērcināts.

Brālis piecēla mani no zemes, un mēs drāzāmies uz augstajiem kokiem. Mums aiz muguras zari brakšķēja zem lāča ķetnām. Mēs labi zinājām, ka pat vistrakā­kais skrējiens mūs neglābs un, ja mēs nepaspēsim uz­rāpties augstā kokā, tad šodien dejosim Nāves deju ziemeļu debesīs. Tas bija īss, bet nāvīgs skrējiens. Par laimi, Tanto izdevās pieķerties pie liela skābarža apak­šējā zara. Viņš zibenīgi uzrāpās uz tā un pasniedza man roku. Dzirdēju aiz muguras lāča sēkšanu. Es kaut ko kliedzu. Brālis satvēra mani un vilka augšā kā zvej­nieks mazu raudinu. Tikko paguvu pieķerties pie zara, kad jutu, ka man kāds sit pa kāju, norauj mokasīnu: lācis līda mums pakaļ. Viņš apstājās tikai tad, kad tievie zari sāka liekties zem viņa svara. Viņš rēca, ņir­dza ilkņus un mēģināja purināt zarus, uz kuriem mēs sēdējām.

Tas bija vecs vientuļnieks ar daudzām rētām uz ādas, pārplēstu ausi un niknām, asiņu pieplūdušām ačelēm.

Es uzrāpos, cik vien augstu varēdams, un drebēju, krampjaini ieķēries zarā. Taču Tanto jau bija atguvis mieru. Viņš nolauza lielu zaru un sāka zvetēt ar to lā­cim pa purnu.

Tanto pārgalvība deva man drosmi. Arī es ņētnos sviest lācim virsū sīkus zarus un kliegt:

— O mokve, lāci, pinkaino brāl! Ej projām, citādi mēs tevi nogalināsim un tavai dvēselei būs jālodā pa kokiem kā rudajai vāverei. Bet tas taču ir kauns tā­dam karotājam kā tu!

Kliedza arī Tanto:

— O mokve, lāci, ļauno brāl! Manā teltī ir viena āda, lielāka un melnāka par tavējo. Bet nāk virsū zie­mas sals, un es meklēju otru ādu. Un, ja tu gribi sa­glabāt savu kažoku, tad ej un atstāj mūs mierā!

Lācis, pārliecinājies, ka mūs neaizsniegs, lēnām norāpās no koka. Es aizgrābtībā izkliedzu pārmaiņus uzslavas, draudus un lamas, taču drīz apklusu. Viltīgais ienaidnieks ņēmās vispirms raut ārā saknes un tad lūkoja nogāzt koku, dzīdamies tam virsū ar visu svaru. Tanto nemitēdamies lamāja lāci un apmētāja to ar zariem. Koks līgojās, kaut gan stumbrs tam bija resns.

Pēdīgi lācim apnika veltās pūles. Viņš vēl dažas reizes norēcās aizvien laiskāk un klusāk, nolaidās uz visām četrām, nožāvājās un gausi aizslāja uz jauno skābaržu biezokni. Mēs klausījāmies saspringtā klu­sumā. Lūstošu zaru brikšķēšana noklusa tālumā. Tanto iesmējās un, kad mežā atkal iestājās mierīgs tveicīga dienasvidus klusums, nedzirdami nošļūca zemē un es viņam sekoju.

Taču mēs nepaguvām paspert ne piecus soļus, kad no pretējās puses, no kuras mēs pirms tam bijām at­nākuši, izlēca tas pats lācis. Par laimi, Tanto viņu uz­reiz ieraudzīja. Es iekliedzos, ceļi man saļodzījās, biju pārliecināts, ka nekas mani vairs neglābs. Taču brā­lis izmanījās pasviest mani uz zara un pats uzlidoja kā putns taisni zvēram no zobiem. Es biju galīgi zau­dējis drosmi. Atcerēdamies Melnās Rokas brīdinājumu, ka mednieka pirmā kļūda var kļūt par viņa pēdējo kļūdu, es zaudēju ticību glābiņam, pat ticību sava brāļa tālredzībai un gudrībai.

Bet viņam pat acis metās baltas aiz niknuma; viņš svieda vispirms tomahauku, tad nazi. Taču kāts aiz­ķērās aiz zara, un tomahauks netrāpīja mērķi. Un na­zis neietriecās vis taisni pret mums atplestajā rīklē, bet noslīdēja gar ilkņiem, ievainodams lācim lūpas, un pārdūra tam priekšķepu.

Sacēlās īsta vētra — vientuļnieks trakoja, viņa rēk- šana dārdēja pār mežu kā augusta pērkona grāvieni. Jaunie kociņi, izrauti ar saknēm, šķīda uz visām pu­sēm, zemes pikas, vareno ķetnu sviestas, lidoja uz mums, piebēra acis un muti. Mazs akmentiņš trāpīja man taisni pa virslūpu, un es sajutu mutē asiņu garšu.

Mežs visapkārt šķita sastindzis. Nedzirdēja neko citu kā vien brūnā lāča lauzto koku brakšķēšanu un viņa rēcienus. Maza cielaviņa, nometusies uz zara manā tuvumā, bija aiz bailēm tā sastingusi, ka es būtu varējis to saņemt rokā.

Mūsu koka pakāje izskatījās tā, it kā te būtu cīnīju­šies simt karavīru. Zaļajā sūnā melnoja izplēstu ve­lēnu vietas, gaisā aizvien vēl lidoja zari, zemes pikas un lāča vilnas kumšķi, ko viņš pats sev trakā niknumā bija izraustījis. Pat Tanto apklusa un raudzījās vien­tuļniekā tādām acīm, kas vairāk līdzinājās manē­jām, — tās bija izbiedēta uti, nevis pieauguša med­nieka acis.