SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Pēdīgi es pastiepu roku ar nazi un viegli pārgriezu saites. Nazis palika mana uti atbrīvotajās rokās. Es līdu atpakaļ.

Kad atgriezos zem priedes, mani karotāji bija gatavi uzbrukumam. Es vadīju grupu, kurai vajadzēja uzbrukt no ezermalas puses.

Ticiet man: tas bija brīnišķīgs acumirklis, kad ar kaujas saucieniem, kas aizskanēja pāri mežam, eze­ram un aizai, ar augstu paceltiem šķēpiem un tomahau­kiem mēs metāmies virsū miegainajai, pārsteigtajai Pūces nodaļai!

Kauja bija grūta, un mēs ar Pūci vēl krietnu mēnesi dažu labu reizi to pieminējām. Tā beidzās pirms rīt­ausmas, un tikai pēc saules lēkta mana nodaļa bija iztvarstījusi pēdējos ienaidniekus — bēgļus, kas slap­stījās mežā. Salda bija uzvara, kaut gan no rīta pel­doties — jau kopā uzvarētājiem ar uzvarētiem — to­mahauku un šķēpu cirtienu pēdas smeldza stiprāk nekā simttūkstoš odu dzēlieni.

Vislabākais tomēr bija rīta azaids ar ceptiem tru­šiem, ko mums par godu bija samedījuši uzvarētie.

Par uzvaru mūs uzslavēja Ovasess un pat Tanto, kaut gan arī šoreiz viņš palika nepielūdzams un neiz­pauda mums ne vārda no naktī noklausītās karavīru apspriedes. Taču tas bija tikai mazs mākonītis pie skaidrajām slavas debesīm, kuru apstarots es staigāju veselas divas dienas pēc atgriešanās nometnē. Šo divu dienu nogalē mani gaidīja vēl lielāka laime.

Otrās dienas beigās, kad nometne jau aizdedzināja vakara ugunskurus, lai izceptu Nolauztā Naža nome­dīto briedi, pie Lielā Ugunskura vietas atauļoja kāds no mūsu ģints jaunajiem karavīriem. Es viņu uzreiz pazinu — tas bija Dzeltenais Mokasīns. Viņš bija gluži nokūpējis ar sarkanīgi pelēkajiem lielā līdzenuma pu­tekļiem. Viņš veda līdzi neapseglotu zirgu. Mēs, paši jaunākie, uzreiz apstājām karavīru, ziņkārīgi aplūko­dami zirgus. Jātnieks, nevaicādams pēc kāda no pie­augušajiem karavīriem, uzrunāja taisni mūs:

— Es_ esmu Dzeltenais Mokasīns. Mani šurp sūtīja Cēlais Ērglis, lai es sameklētu viņa jaunāko dēlu.

Sirds man sāka stipri dauzīties. Es izgāju no zēnu loka un, roku augstu pacēlis, iesaucos:

— Es esmu uti, Cēlā Ērgļa dēls. Ar kādu uzdevumu mans tēvs sūtīja dižo karavīru Dzelteno Mokasīnu?

Es biju mazs puika, taču mani vārdi atjājējam, jā­domā, patika. Viņš pasmaidīja un viegli paliecās uz manu pusi.

— Dzeltenais Mokasīns, nesaudzēdams savu zirgu, auļoja uz Jauno Vilku_ nometni visu dienu un visu nakti, lai nodotu Cēlā Ērgļa dēlam tēva dāvanu.

Un te, šai laimīgajā acumirklī, viņš iesvieda man ro­kās zirga pavadu! Tas bija mans zirgs! Mans pirmais zirgs!

Dzeltenais Mokasīns jau bija aizjājis pie Ovasesa telts, bet es vēl stāvēju kā sastindzis, turēdams rokā zirga pavadu un tikko ap­valdīdams vēlēšanos smie­ties vai raudāt un kliegt aiz prieka. Arī mani vien­audži stāvēja sastinguši jūsmas pilnā izbrīnā.

Mans zirgs! Tas bija pa­rastais indiāņu mustangs. Nekā skaista viņā nebija, nekā tāda, kas varētu sa­jūsmināt cilvēka aci ar līniju un apveida daiļumu. Taču man tas bija vis­skaistākais zirgs pasaulē. Tas man likās nevis zirgs, bet putns, vislabākais no visiem zirgiem, kādus es jebkad biju redzējis. Tiesa, viņš nebija pārmērīgi skaists. Zemu nokāris prā­vo, smagnējo galvu, viņš mierīgi stāvēja uz stru­pām, spēcīgām kājām ar mazliet iekšup paliektiem ceļiem. Taču ikviens indi­āņu zirgu pazinējs būtu pratis viņu novērtēt. Zem garās spalvas iezīmējās

spēcīgi izturīga rikšotāja muskuļi, platās krūtis lieci­nāja par vienmērīgu elpu, garais rumpis — par tīka­miem, līganiem auļiem.

Protams, mēs aizmirsām savus ugunskurus. Es vedu zirgu uz upīti, un visi uti, vairāk sajūsmināti nekā skaudīgi, nāca man līdzi to peldināt. Viņi taču zi­nāja, — lai arī tēvs man to dāvinājis, es nevienam ne­atteikšu, ja kāds no viņiem gribēs izmēģināt manu zirgu. Mustangs bija rāms un labsirdīgs. Viņš stāvēja ūdenī un klusu zviedza, kad mēs viņu berzām ar mīk­stiem kārkla zariņiem. Viņam bija lielas, gudras acis un mīkstas nāsis. Es piekļāvos tām ar seju tik rnaigi, kā dažkārt biju piekļāvis vaigu mātes rokai. Tas ir mūsu zirgs!

Kad zirgs bija apžuvis, mēs ņēmāmies to greznot, pīdami tam krēpēs un astē visskaistākās spalvas, kā­das vien mums bija. Un drīz vien mūsu zirgs kļuva skaistāks par visiem Jauno Vilku nometnes karavīru zirgiem un vairāk atgādināja kāda liela virsaiša jā­jamo zirgu nekā daudzu mazu uti vienīgo zirgu.

Mēs žigli pārbaudījām, ko viņš prot. Tēvs bija pa­pūlējies dot mums gudru draugu. Zirgs bija labi iejāts, mums neprasīja nekādu pūļu uzkāpt tam mugurā. Pēc svilpiena viņš gūlās zemē, pēc tam atkal pēc svilpiena cēlās augšā, pēc tikko manāma rokas pieskāriena mai­nīja soli un virzienu. Auļi viņam bija līgani un gari, un uz viņa muguras varēja viegli sasēsties pat trīs slaveni Jauno Vilku mītnes jātnieki.

Saule patlaban rietēja, kad es uz izrotātā zirga, vienaudžu ielenkts, sarkanu un dzeltenu staru apmir­dzēts, piejāju pie Tanto telts, lai dalītos ar brāli savā lepnumā un priekā.

Tanto uzmanīgi aplūkoja zirgu, atzinīgi ar galvu mādams, kāpa tam mugurā un, pamazām pāriedams no soļiem aulekšos, apjāja apkārt Lielā Ugunskura vietai un tad apturēja pilnos auļos tik spēji, ka zirga nagi nozibēja taisni virs mūsu galvām.

Tanto smaidīja.

— Labs zirgs, — viņš sacīja. — Saudzē to, un tev būs draugs, kas pratīs tevi nosargāt.

Viņš uz brīdi nozuda teltī, iznesa vilka ādu un seglu kāpšļus un uzmeta tos manam zirgam uz muguras.

Ai, cik gan es biju bagāts!

— Pieņem šo dāvanu, — sacīja Tanto, — no sava brāļa, un lai Lielais gars tev palīdz tavā jaunajā dzīvē. Rīt, pirms saule pacelsies virs koku galotnēm, — viņš pamāja uz dižskābaržiem austrumu pusē, — atnāc pie manis, un tavs zirgs lai ganās kopā ar karavīru zir­giem.

Ilgi pirms nosacītā laika es biju pie brāļa. No dažām teltīm tievām un taisnām strūkliņām pret debesīm stī­dzēja dūmi, bagātīgā rasa un migla, kas lēni slīdēja uz upi, solīja jauku laiku. No meža puses skanēja putnu klaigas. Rēns vējiņš smaržoja pēc sveķiem un meža zāles.

Es biju laimīgs. Labs pret mani bija Ogu mēnesis. Es uzvarēju ezermalā pie Sarkanā kanjona. Ovasess un Tanto mani . uzslavēja. Tēvs atsūtīja brīnišķīgu zirgu, un šodien vecākais brālis pirmo reizi ņem mani līdzi uz biezokni.

Gaidīdams brāli, es kā jauns suns skraidīju ap tipi, aiz prieka vēcinādams rokas, un klaigāju par medībām, kurās dodos. Nekā apkārt neredzēdams, uzskrēju virsū karavīram Melnajai Rokai, kas atgriezās no nakts me­dībām, nesdams uz pleciem meža kazu. Es uzgrūdos viņam ar tādu sparu, ka gandrīz pasitu viņu gar zemi, un uzreiz pārliecinājos, ka Melnajai Rokai ir gaužām smaga roka. Sāpēja, taču ne karavīram, ne man tas nesamaitāja labo omu.

Melnā Roka pat iesmējās:

— Liels mednieks tu esi, uti. Tomēr es tev ieteiktu ņemt līdzi ieroci. Zvēri patlaban atgriežas no nakts medībām uz saviem midzeņiem, un ko tu darīsi, ja sa­stapsies ar vientuļu vilku?

— Es nenobīšos, Melnā Roka. Turklāt kopā ar mani uz mežu nāk mans brālis Tanto. Un viņš ir pārāk liels mednieks, lai bītos no mugikoonsa.

— Tanto ir drosmīgs jauneklis, — piekrita Melnā Roka. — Taču arī vislielākais mednieks nezina visu, un vislielākais mednieks nemācās no savām kļūdām. Jo katra liela kļūda var būt viņa pēdējā. Kas kļūdīsies, tas dejos Nāves deju pie ziemeļu debesīm, — viņš no­rādīja uz pelēko apvāršņa svītru. — Kaut mēs tur sa­staptos cik iespējams vēlāk, Jauno Vilk.