SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

visjutīgākajiem suņiem visā nometnē, viņš pat neno­drebēja, kad burvis noliecās pār viņu.

Rūgtā Oga ņēmās viņu iztaustīt, paskatījās acīs, pa­plēta viņam muti, vērīgi aplūkoja mēli, paspaidīja vē­deru. Tad Tauga iestenējās zem viņa smago roku spie­diena, burvis palocīja galvu un sāka kaut ko klusu murmināt. Nedrīkstēdams pakustēties, es svētā bijībā raudzījos, kā Rūgtā Oga uzbēra uz delnas pāris šņau- cienu līdzatnesto zāļu, saberza tās pulverī un tad ietina plānā gaļas šķēlītē, saritinādams to rullītī. Tad viņš šo gaļu cepa uz ugunskura, dungodams dziesmiņu man nepazīstamā valodā. Kad gaļa uz uguns sačoku­rojās, apkārt izplatījās dīvaina un sīva smarža, Rūgtā Oga pārtrauca savu dziesmiņu, iebāza gaļas pikucīti Taugam mutē un cieši aizturēja ar roku viņam purnu, līdz suns norija gaļu.

Beidzot viņš sarausa uguni citā vietā un noguldīja Taugu uz karstiem pelniem.

Vilkās gausas minūtes, mēs abi sēdējām nekustīgi. Un tad uzreiz Tauga pārstāja smilkstēt, sāka elpot mierīgāk un iemiga.

Burvis piecēlās un uzlika roku man uz pleca.

— Tev, mans dēls, rīt vajag viņu pabarot ar svai­gām truša aknām.

— Maj-oo. Labi, — es atbildēju.

Pēc nakts negaisa rīts bija skaidrs kā ūdens kalnu strautā. Labie gari man palīdzēja. Nebija vēja — būs viegli pieiet klāt trušu alām. Lēkājošā Pūce gribēja nākt man līdzi, taču es nebiju ar mieru, jo zināju, ka es, tikai es varu glābt savu draugu, ka tikai manis nomedīta truša aknas atnesīs viņam veselību. Tā bija teicis Rūgtā Oga.

Visvairāk trušu alu atradās Lēkājošās Kazas klints pakājē. Tāpēc es devos turp, paņēmis līdzi stopu un piecas asas bultas.

Ar pirmajiem saules stariem biju jau pie klints.

Es pārbridu pāri diviem strautiem ar tik aukstu ūdeni kā ledus un atrados pie nogāzes. Šeit es apstā­jos, noliku zemē stopu un bultas un, pagriezies ar seju pret lielo biezokni, sāku lūgt Nana-bošo — Mežu garu un dzīvnieku aizgādni:

— O Nana-bošo! Ļauj man nogalināt tavā zemē baltu trusīti, izlaid uz manas takas vienu mazu zvē­riņu! Tas man vajadzīgs, lai glābtu lielo un gudro suni — manu draugu Taugu. Esi labs pret mani, o lie­lais Nana-bošo! Pagriez manus so|us uz trusīša ceļu, sūti trusīti pretim manai bultai!

Tomēr Mežu gars manus vārdus tik drīz vis neuz­klausīja.

Saule kāpa aizvien augstāk, bet es joprojām vēl ne­varīgi klaiņoju starp akmens bluķiem. Es stāvēju kā sastindzis ilgiem laikiem, ar acīm iztaustīdams ik sī­kāko vietiņu Lēkājošās Kazas klints nogāzē, nemitīgi atkārtodams savā sirdī lūgšanas Nana-bošo. Tomēr laiks pagāja velti. Un, kas bija par visu ļaunāk, sacē­lās viegls vējiņš, un man vajadzēja iet nogāzei apkārt, lai nokļūtu aizvēja pusē. Es jau biju zaudējis cerību, nolēmis, ka Nana-bošo augstāk vērtē viena bailīga truša nekā mana drošsirdīgā Taugas dzīvību. Taču taisni tobrīd, ikad mani pārņēma šaubas, piepeši divu bultas lidojumu attālumā gar augstu akmens bluķi iz­lēca trusis, stulbi pavērās apkārt, it ka apskurbis no saules gaismas, un lēnām cilpoja uz tuvāko krumu, paglābdamies tā ēnā.

Man vajadzēja tuvoties tam ar lielu likumu, lai visu laiku turētos aizvēja pusē. Par laimi, arī saule spīdēja no manas puses, nākdama man palīgā un žilbinādama trusim acis.

Es pieplaku pie zemes un sāku zagties tam klāt, lēni virzīdamies uz priekšu. Es necēlos kājās, kaut gan asie akmeņi ievainoja man krūtis un elkoņus. Es zināju, ka varu panākt savu tikai ar izturību, un, kaut arī katrs solis vilkās bezgalīgi ilgi, kaut arī baidījos, ka trusis aizmuks no krūmu paēnas un paslēpsies savā alā, steigties nedrīkstēju, iekām nebūšu piekļuvis droša šā­viena atstatumā. Pēdīgi sasniedzu zemu paegļu krūmu starp mani un trusi, uzmanīgi paslējos uz viena ceļ­gala un uzvilku stopu.

Tai pašā acumirklī trusis ar traku lēcienu metās sā­ņus, taču izdarīja to kādu sekundes daļu par vēlu. Bet es pa to pašu sekundes daļu sastingu. Es taču nebiju paredzējis, ka bez manis trusīti medī vēl kāds cits.

Tumšs kamols uzkrita zvēriņam uz pelēkās muguras. Es sastulbis raudzījos, kā milzīgs kalnu ērglis, iecir­tis nagus sānos trusītim, kas spalgi spiedza, platiem spārnu vēzieniem ceļ gaisā savu laupījumu.

Mans stops bija uzvilkts, bulta uz stiegras. Vēl viens spārnu vēziens, otrs, trešais… un mana stopa stiegra nostrinkšķēja. Iekām ērglis paguva pacelties neapdrau­dētā augstumā, bulta dzinās tam pakaļ. Bez elpas aiz satraukuma un negaidīta prieka, es ieraudzīju, kā bulta panāca ērgli un ieurbās tam zem laba spārna. Liela­jam putnam notrīsēja spārni, ar pēdējo piepūli viņš

pacēlās vēl mazliet uz augšu, taču jau pēc brītiņa sāka lēnām izplestiem spārniem krist lejup.

Es pieskrēju ērglim klāt. Viņš vēl bija dzīvs un, spalvas sabozis, gata­vojās cīņai. Labais spārns viņam ne­varīgi nokarājās, taču viņš no visa spēka airējās ar otru, grasījās cirst man ar knābi un neganti šņāca. Putns bija gandrīz tikpat liels kā es. Sākumā es kāpos atpakaļ, viņš tur­pretim bezbailīgs, briesmīgs un sa­niknots nāca man virsū. Man vaja­dzēja vairīties: ar vienu milzīgā knābja sitienu ērglis varēja man pārlauzt rokas kaulu. Es tvēru tomahauku.

Cīņa nebija ilga. No nedzīvā putna nagiem es izrāvu trusīti — to vairs nevajadzēja pat piebeigt — un uz­sviedu uz muguras divkāršo medījumu. Ērglis bija ļoti smags. Spārni nokarājās gar abām pusēm, aste vilkās pa zemi. Izskatījāmies mēs droši vien tā, it kā lie­lais putns, sakampis mani nagos, virzītu manus soļus. Ieraudzījis mūsu kopējo ēnu, es biju pārsteigts: tā at­gādināja uz mūsu totēmu staba izgrieztās figūras — milzu cilvēka-putna ēnu.

Diena bija karsta, un es ar mokām aizvilkos līdz no­metnei. Taču prieks un lepnums par negaidīto uzvaru deva man spēkus. Un tomēr tai pašā reizē sirds dziļu­mos man slēpās žēlums, ka tādu lielu un varenu karo­tāju kā šis ērglis ķērusi bulta, ko raidījis mazs puika, kuram nav nekādu nopelnu. Acu priekšā man aizvien vēl ainojās ievainotais putns, kas cīnījās līdz pēdējam

mirklim, spārnus nesakļāvis, neslēpdams zem tiem galvu.

Tomēr visu to es aizmirsu, kad, ieejot nometnē, mani priecīgi sagaidīja draugi. Klaigādami un smiedamies viņi izskrēja man pretim. Es redzēju viņu acis — apa­ļas aiz izbrīna un skaudības. Protams, pēc pieaugušo karavīru paražas, atgriežoties no medībām, es nelikos ne zinis par bērnišķīgo spiegšanu, ar kādu mani sa­ņēma mazie uti, kuri vēl ne reizi nebija nogalinājuši kalnu ērgli.

Es gāju taisni uz Ovasesa telti.

Zēnu klaigas izsauca veco karavīru no telts. Es no­liku putnu viņam pie kājām. Viņš noliecās pār ērgli, ņēmās vērīgi aplūkot tā spārnus un, tikai ieraudzījis bultu, pagriezās pret mani, un kādu brīdi uzmanīgi rau­dzījās manī. Visi apklusa. Bet viņš izvilka bultu no putna miesām un, sniegdams to man, sacīja:

— Uti, tu esi veicis pirmo vīra varoņdarbu. Ej pa­baro savu suni, kā pavēlēja Rūgtā Oga, un tad atnāc pie manis.

Tauga jutās jau labāk. Rūgtā Oga bija liels burvis. Es aizmirsu, ka esmu veicis savu pirmo vīra varoņ­darbu, un, ieraudzījis Taugu, kas, mani redzēdams, pie­cēlās kājās, gandrīz vai apkaucos kā meitene. Suns, apsveicinādams mani ar klusiem smilkstiem, nāca man pretim, grīļodamies uz nespēcīgajām kājām. Es liku viņam iet atpakaļ uz savu vietu. Smiedamies, stāstī­dams viņam par savām medībām, veicīgi izķidāju trusi un izņēmu tam aknas.