SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Ko darīt tālāk?

Otrpus cīņas vietas pēdas uzreiz samežģījās un sāka izgaist. Tās vairs nebija tik skaidras: vajadzēja noliek­ties un vērīgi nopētīt zemi, lai saskatītu pēdu zīmes. Tās veda uz upītes pusi un tur izzuda. Es sūtīju divus zē­nus gar upīti uz augšu un uz leju, katram sekoja ne­liela apsardzes nodaļa. Meklēšana nebija viegla. Tikai kad saule jau stāvēja zenītā, atskrēja viens no zēniem, nesdams spalvu. Tā piederēja vienam no sagūstītajiem izlūkiem. Tātad mēs bijām uzgājuši tālākās pēdas.

Pirmoreiz pēc ilgāka laika mēs uzlūkojām cits citu bez dusmām un īgnuma. Es nebiju maldījies. Kaut gan Pūce bija aizgājis ziemeļu virziena, pašlaik viņa pēdas nepārprotami veda uz dienvidiem. Tomēr mēs bijām dabūjuši rūgtu mācību. Tagad jau nu jāvirzās uz priekšu labi uzmanīgi — kā ienaidnieka mežā, kā nāves briesmu draudos. Apkārt izlūkam, kas devās pa galve­najām pēdām, es plaši izvietoju visu nodaļu, tā bija ga­tava kuru katru brīdi sākt kauju. Mēs virzījāmies ļoti lēni, taču ne uz mirkli neapstādamies un pilnīgā klu­sumā. Nedrīkstēja kavēties pat ne tik daudz, lai dzesētu slāpes. Mums vajadzēja atmaksāt par mūsu izlūku vien­tiesību.

Pēdas veda uz Sarkanā kanjona pusi, kas robežoja ar meža dienvidaustrumu malu. Mēs ieslīdējām kanjonā nedzirdami kā ēnas. No šā brīža vajadzēja līst zem tā sienām dziļā krēslā. Tuvojās vakars. Beidzot sirds man priecīgi iepukstējās: acu priekšā pavērās skats uz ne­lielu ezeru. Tā dienvidu krastā liesmoja liels un spožs ugunskurs. Dienas sākumā bija izrādījies, ka es esmu par daudz pašpārliecināts barvedis, un tagad nu Pūce, redzams, bija pārāk paļāvies uz savu gudrību un, no­ticējis, ka briesmas nedraud, sakūris sārtu, it nemaz nevairīdamies.

Mēs paslēpāmies krastmalas brikšņos, gaidīdami nakti.

Taču Pūcei bija savi sabiedrotie: odi, kāds putns, kas nemierīgi riņķoja virs mums, un daži krupji, kas plak- šķēdami lēkāja mums apkārt.

Es baidījos, ka naktsputna kliedzieni un krupju

kvarkstēšana atmodinās pretinieka vērīgumu, taču, par laimi, Piice jau paļāvās uz sevi bez mēra. Viņš bija nolicis sardzi tikai ziemeļu pusē, bet rnēs sākām lēni virzīties pa ezera malu, lai nokļūtu pie apmetnes no atklātās, dienvidu puses.

Es sapratu, ka mēs nedrīkstam uzreiz sākt kauju. Man trūka četru karotāju. Atbrīvot tos būs grūti. Taču, jo grūtāk gūstama uzvara, jo tā saldāka. Mums vis­pirms vajadzēja atbrīvot izlūkus un tikai tad uzbrukt pretinieka nometnei.

Pūce bija rīkojies neapdomīgi. Viņš bija iekārtojis no­metni pārāk tuvu pie augstu koku pudura, kas auga pašā meža malā. Zari nokarājās tik zemu, ka tos varēja aizsniegt ar rokām. Turklāt viņš gūstekņus nebija vis novietojis nometnes vidū, bet vieglprātīgi atstājis ārpus apgaismotā loka netālu no briksnāja.

Kad uguns uzliesmoja spožāk, es labi redzēju visus četrus. Viņi gulēja cits citam līdzās, un viņus apsargāja viens no visjaunākajiem uti.

Man radīja bažas tikai viens apstāklis: es neredzēju pie ugunskura Lēkājošo Pūci. Tas varēja būt bīstami.

Taču ilgāk nedrīkstēju gaidīt. Spožo mēnesi patlaban aizsedza plata mākoņu strēle. Plāns man bija vienkāršs, tik vienkāršs, ka tam vajadzēja izdoties.

Es nolēmu pats aizlavīties līdz gūstekņiem. Savā vietā par barvedi atstāju Kapotu ģints zēnu. Tas bija prātīgs un attapīgs puika. Varēju būt pārliecināts, ka nekādu neuzmanību viņš nepieļaus, un baidījos tikai no viena — ka viņš būs pārāk piesardzīgs. Dažos vārdos es viņam čukstus paskaidroju savu plānu.

— Es aizlavīšos pie gūstekņiem. Pamēģināšu tos at­brīvot. Tu uzkāp priedē, kas vistuvāk ugunskuram, un vēro. Ja pamanīsi, ka man kaut kas draud, padod ziņu, ievaidēdamies kā ūpis. Ja mani atklās, lai mūsējie tūliņ brūk virsū. Ja turpretim redzēsi mani jau pie gūstek­ņiem, lai visa nodaļa sagatavojas uzbrukumam no abām pusēm: no krasta un no koku pudura.

Es dzirdēju viņa satraukto elpu. Viņš gribēja kaut ko sacīt, bet, acīm redzot, svārstījās un tikai pamāja ar galvu.

— Maj-oo. Labi, — viņš klusu atbildēja un sāka rāpties kokā.

Nolādēti sabiedrotie Pūcei bija odi. Uguns pievili­nāti, taču dūmu atbaidīti, tie savas dusmas gribēja iz­gāzt uz mani. Es cerēju, ka odi moka arī gūstekņus — manus izlūkus, tāpēc viņiem diez vai izdosies gulēt mierīgi un sargs būs jau pieradis pie viņu nemierīga­jām kustībām. Tas varēja atvieglot manu uzdevumu.

Man laimējās. Mēness paslēpās aiz mākoņiem. Ugunskurs bija mazliet apdzisis. Mežmalā netālu no manis varēja dzirdēt rosāmies divus vai trīs Pūces nodaļas zēnus, tie lasīja žagarus. Odi koda nežēlīgi, tomēr es nevarēju novaldīt nedzirdamus smieklus: cik gan Pūces zēni bija pārliecināti, ka viņiem nekas ne­draud!

Tomēr daudz netrūka, un es būtu cietis vēl vienu neveiksmi. Taisni tobrīd, kad es pašlaik lavījos pa gluži klaju noru starp priežu puduri, kur vienā kokā tupēja manis norīkotais barvedis, un krūmiem, pie ku­riem gulēja gūstekņi, atskanēja ūpja kliedziens. Es pieplaku pie zemes. Biju tikai soli no uzvaras: no gūs­tekņiem mani šķīra vienīgi biezs paegļu krūms. Un taisni šai mirklī man garām paskrēja Pūce, nesdams lielu klēpi zaru ugunskuram. Par laimi, viņš to bija

salasījis tik daudz, ka tie viņam aizsedza seju, un viņš mani nepamanīja. Viss atkārtojās: es jutu, ka tiklab viņa, kā manas uzvaras drīzāk būs pretinieka kļūdu sekas nekā pašu nopelni.

Tie laikam gan bija visgrūtākie acumirkļi. Sārts iedegās spēcīgāk. Dūmi nenāca uz manu pusi un ne­varēja atgainīt ne vismazāko odu, toties no ugunskura plūda cepta truša smarža. Un es vairs nezināju, kas ir ļaunākais: augstu uzšāvusies liesma, kas varēja mani nodot, vai odi, vai gaļas smarža, kas atgādināja, ka visu dienu neesmu nekā ēdis.

Grūtāk par visu ir gaidīt. Es aizvēru acis, lai to spīdums mani nenodod. Minūtes vilkās kā veseli mē­neši. Es gulēju nekustēdamies kā brālis mugikoonss — vilks, kas ar bezgalīgu pacietību gaida izdevīgu mirkli.

Par laimi, Pūces nodaļa jau bija beigusi savas dzī­res, ugunskura liesma atkal noplaka, visapkārt sabie­zēja tumsa. Taču sarunas neapklusa. Puikas, atdari­nādami vecus karavīrus, nebeidza lielīties ar saviem varoņdarbiem, klāstīja, kurš no viņiem pirmais uzbru­cis maniem izlūkiem, kurš kuru nogāzis gar zemi, kurš vairāk par visiem var lepoties ar lapsas viltību, vilka niknumu, brieža straujumu. Es viņus labi redzēju, un man atkal gribējās smieties. Tikai Lēkājošā Pūce klu­sēja, taču klusēja ar tik lepnu izskatu, ka man uz mir­kli kļuva viņa žēl: vai viņš būs tikpat lepns pēc stun­das?

Beidzot pienāca mans laiks. Elpu aizturējis, es lēni lēni ielīdu paegļu krūmos. Tas nebija visai patīkami, taču skujas nedurstīja tik stipri kā odi.

Pie ugunskura nekā nebija manījuši. Neviens pat nepakustējās, kad man zem elkoņa nobrakšķēja zariņš.

Bet manās ausis šis brīkšķis nogranda kā pērkona grāviens. Toties nodrebēja viens no gūstekņiem, kas gulēja man vistuvāk, un jāatzīst, ka šoreiz viņš parā­dīja daudz lielāku attapību nekā uzbrukuma laikā aizā. Viņš droši vien saprata, ka zariņš nobrakšķējis zem drauga kājas vai rokas, un, izlikdamies gaiņājam odus, mazliet pavirzījās uz manu pusi. Nu jau pietika pastiept roku, lai ar nazi aizsniegtu viņa aiz muguras sasietās rokas. Es tomēr gaidīju, līdz zēniem, kas sē­dēja ap ugunskuru, galvas noslīgs uz krūtīm un kar­stums sārtā pierims.