SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

pāri mūsu galvām un neuzlūkoja pat Tanto, kas jau bija tikpat kā jauns karavīrs. Viņš runāja tā, it kā gri­bētu tikai dzirdēt savas paša domas.

— Kad es biju tāds zēns kā tu, manu uti, un kā uti no Pūces ģints, mūsu cilts atnāca uz šo zemi, pie šās upes, lai dzīvotu mierīgu dzīvi un lai dzīvotu tālu no okimu — balto cilvēku mājvietām. Daudz Lielo Sauļu ir aizritējis pār mūsu mitekļiem, un tajos valdīja miers. Skanēja līksmas dziesmas, un karavīri dejoja Veiksmīgo Medību deju.

Es gribu, lai mani dēli cik iespējams drīz kļūst par karavīriem un stājas man blakus plecu pie pleca. Bal­tie ļaudis ir atkal atcerējušies par mūsu mitekļiem, un saule aizvien vairāk slēpjas no mums aiz ļauniem pa­debešiem. Baltie atkal ir atraduši ceļu uz manu tipi, un mums būs grūti nodabūt viņus no šā ceļa, grūti būs medīt brīvajā mežā un klejot mūsu biezoknī…

Es nesapratu, ko tēvs runāja, nesaprata arī Pūce. Vienīgi Tanto vērīgi lūkojās tēvā, it kā saprastu katru viņa vārdu un uztvertu tās domas, kuras tēvs pat neiz­teica skaļi. Es mazliet drebēju, taču ne tāpēc, ka saules ripa rietumos jau skāra koku galotnes un pār zemi sāka vēdīt vakara dzestrums. Kaut gan pie manis bija tēvs, brālis un draugs, man tobrīd šķita, ka esmu viens, ap­maldījies un pamests nežēlīga ienaidnieka varā.

Tūliņ pēc saules rieta no biezokņa atgriezās Ovasess. Tēvs klusēdams sasveicinājās ar mūsu skolotāju, un, ne vārda nerunādami, viņi kopā iegāja teltī. Un gandrīz tūdaļ no telts atskanējas īsas, aprautas tamburīna ska­ņas. Tas bija signāls, kas aicināja visus vīriešus uz padomi. Tad Tanto satvēra mani un Pūci aiz pleciem:

— Pie Ovasesa lasās kopā karavīru padome. Ja jūs neurkšķēsiet kā sivēni, es ņemšu jūs līdzi pie telts pa­klausīties, ko vecie padomē runās.

Mēs ar Pūci nedrīkstējām pat iepīkstēties, tikai dru­džaini pieķērāmies viņam pie rokas, mādami ar galvu un ar acīm lūgdamies, lai viņš tur solījumu.

Saule jau bija norietējusi, un ap telti biezēja tumsa. Mēs ilgi gaidījām, kamēr visi karavīri sanāks Ovasesa teltī, gaidījām, ierāvušies aiz tuvējiem krūmiem, baidī­damies pat čukstus ko sacīt vai skaļi nopūsties.

Tikai kad pēdējais karavīrs bija iegājis teltī, mēs, sekodami Tanto, līdām no akmens uz akmeni, uzmanī­damies, lai visu laiku paliktu tumšajā priežu ēnā. Trīs­desmit soļus no telts mēs nogulāmies garajā zālē. Bet tad tikpat kā uz burvja mājienu par mums atcerējās odi un par sodu mūsu pārgalvībai dzēla mūs taisni kā klaburčūskas. Es neizturēju un ar zīmēm rādīju Pūcei, lai nolauž paegļa zariņu un atgaiņā odus. Pūce bija tāds pats muļķis kā es. Vakara klusumā zariņš lūza ar brīkšķi, kas noskanēja kā pērkona grāviens. Tanto pa­mieloja mūs abus ar mokasīnu, taču, par laimi, neviens no vecajiem šo brīkšķi nebija ievērojis.

Laiks vilkās bezgalīgi. Tanto atstāja mūs un līda uz priekšu. Mums vajadzēja gaidīt viņa zīmi, taču viņš to nedeva. Man likās, drīz ausīs gaisma un saule atklās mūs mūsu slēptuvē. Es izbāzu galvu no krūma un palū­kojos uz Ovasesa telti. Tur dega ugunskurs, un taisni tobrīd kaut kur tuvumā iekurkstējās miegains krupis. Tas bija brāļa signāls, ka varam līst uz telti.

Es jau biju norāpojis droši vien pusi no ceļa, kad no mākoņiem izspraucās mēness un apgaismoja visu ap­kārtni. Tai pašā brīdī pavērās zvērāda, kas sedza telts

ieeju, un uz sliekšņa parādījās tēvs. Es sastingu. Man gribējās uz vietas ielīst zemē vai kļūt neredzamam ka Manitu. Tiesa, tevs stāvēja iesāņus pret mums, taču es baidījos palūkoties uz viņu, lai ar savu skatienu nepie­saistītu viņa uzmanību. Tā vilks medīdams un arī med­nieks nekad neuzluko savu upuri, lai tas nepamanītu viņa klātbūtni.

Sirds man gandrīz apstājās: es varēju vai zvērēt, ka tēvs patlaban raugās taisni uz mani un tūliņ pienāks un pacels mani gaisā kā mazu trusīti. Par laimi, tikai manām bailēm bija tik maza sirds. Tēvs mani nepama­nīja. Viņš klusu iesvilpās. Par atbildi atskanēja zvieg­šana, un tad nodimēja viegli auļi. Zirgs paskrēja garām mazu gabaliņu no manis un apstājās pie tēva. Pēc mirkļa mēness atkal aizslēpās aiz mākoņiem un biezajā tumsā aiz atmestās zvērādas teltī pamirdzēja uguns­kurs. Tad uz uguns fona pavīdēja mana tēva stāvs — viņš iegāja atpakaļ teltī.

Un tad es sajutu nespēku. Visu šo laiku biju gulējis līdz sāpēm saspringtiem muskuļiem. Biju tā sakodis zobus, ka tad, kad pielīdu pie Tanto, nevarēju pavērt žokļus. Tanto pazibsnīja uz mani lūša acīm:

— Tu izturies kā ežucūka, kas snāj, kurp acis rāda, bet ar galvu nedomā. Acis tev aklas kā kucēnam, bet galvā danco vāveres.

Brālis rājās tik klusu, ka es viņu tikko dzirdēju.

— Kā tu varēji līst ārā no akmens aizsega taisni to­brīd, kad mēness gribēja aplūkot pasauli? Sieviete tu būsi, nevis karavīrs!

Es padevīgi klusēju.

Beidzot mēs atradāmies pie pašas telts pretējā pusē ieejai. Pa augšējo spraugu tievā strūkliņā stīdzēja dūmi.

No telts skanēja paklusas balsis. Pa spraugu varēja ielūkoties telts iekšpusē. Pie ugunskura sēdēja ne vai­rāk par pieciem karavīriem: ar muguru pret mums Ovasess, viņam blakus Tanone — Nolauztais Nazis, Ovasesa brālis un vecais karavīrs Gičivape — Lielais Spārns. Ar seju pret mums — tēvs un burvis Rūgtā Oga. Daži citi karavīri atradās ārpus apgaismotā loka.

Burvim galvā bija vilkādas cepure ar noslīpētiem bi- zona ragiem, kas līgojās pie katras viņa galvas kustī­bas. Kaklā viņam karājās lāča ilkņu virtene, uz pleciem uzmesta ar spalvām rotāta melnā lāča āda.

Mani pārņēma šausmas. Es dzirdēju, kā Lēkājošajai Pūcei aiz bailēm sāka klabēt zobi. Tanto saturēja viņam žokli un padraudēja ar dūri. Pūce iečukstēja man ausī:

— No kurienes te gadījies Rūgtā Oga? Vai pie mums kāds to ir acīs redzējis?

Patiešām, no kurienes viņš te varēja rasties? Viņš jau apmēram mēnesi dzīvoja mītnē pie ezera. Mēs ne­tikām redzējuši ne viņu atjājam, ne ieejam Ovasesa teltī. Mēs trīcējām aiz bailēm. Pat Tanto elpoja ātrāk nekā parasti. Es nejaudāju ne acu novērst no Rūgtās Ogas. Es biju pārliecināts, ka viņš mūs redz un tūliņ pavēlēs mirušo gariem mūs sodīt par mūsu pārdrošību. Es piespiedos pie Pūces, gaidīdams belzienu. Tanto, re­dzēdams, kas ar mums notiek, pagrūda mūs pie malas.

Atskanēja tēva balss:

— Klausieties manī, diženie karavīri, lai jūsu ausis ir plaši atvērtas. Pirms četrām Mazajām Saulēm pie mums ieradās baltais cilvēks ar runājošu papīru. Pa­pīrs pavēl mums atstāt mūsu zemi un iet dzīvot rezer- vācijā. Tā grib balto vadonis Vap-nap-ao.

Turpmākos vārdus es nesadzirdēju. Jo vairāk tāpēc, ka Tanto ar strauju rokas kustību pavēlēja mums atkal līst atpakaļ. Tikai daži vārdi atlidoja līdz mūsu ausīm, taču mēs nesapratām to nozīmi.

Tanto palika pie telts un droši vien zināja visu, par ko runāja karavīri. Mani pārņēma aizvien lielāks sa­traukums, tāpēc ka redzēju, kā Tanto vairākkārt sa­žņaudza dūres un reiz pat tvēra pēc naža, kas karājās viņam pie jostas. Atkal bija dzirdama tēva balss, kas vairākkārt atkārtoja Vap-nap-ao vārdu. Tad atskanēja Ovasesa un Rūgtās Ogas balss. Pakurlais Lielais Spārns runāja skaļāk par citiem, un mēs labi sadzir­dējām viņa vārdus, ka pār mūsu mītni atkal, tāpat kā viņa jaunības dienās, savelkas melni padebeši. Atkal ierunājās tēvs, bet taisni tobrīd Tanto pavēlēja mums līst projām un arī pats līda mums nopakaļ.