SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Kad bijām atgriezušies priežu ēnā, es satvēru viņu aiz rokas.

— Tanto, — es lūdzu, — pasaki jel, par ko runāja karavīri.

Tanto noliecās pie mums.

— Tas, par ko viņi runāja, nebija domāts ne man, ne jums. Es neatceros, par ko viņi runāja.

— Tanto …

— Neatceros, — viņš atkārtoja un pagāja nost.

Mēs ar Pūci atgriezāmies savā tipi. Tikai šeit Pūce kļuva mazliet drošāks. Viņš ātrāk nekā es atbrīvojās no bailēm un tāpēc saskaitās uz mani.

— Tu esi un paliksi uti, un tavā galvā patiešām danco vāveres. Vai tiešām tu nevari it nekā izdomāt, lai tavs brālis mums visu izstāstītu? Nevari?

Es patiesi nevarēju. Es nezināju, kā lai no brāļa kaut ko izdibina. Tanto bija dzirdējis visu sarunu, bet mēs tikai aprautus vārdus. Tanto saprata visu tēva runas jēgu un bija redzējis, kādas zīincs deva burvis, un tas bija galvenais. Taču Tanto bija mūs aizdzinis un arī pats aizgājis pirms padomes beigām. Droši vien viņš uzskatīja, ka ne mums, ne pat viņam nav tiesību zināt visas vecajo domas. Es jutos apvainots, taču ne vairāk. Tanto, protams, zināja, ko dara. Un es sapīcis uz­kliedzu Pūcei:

— Bet tavā galvā skraida seski! Tu biji ar mani kopā un varēji pats pajautāt. Tu taču esi vecāks par mani, un brālis drīzāk būtu klausījis tevi.

Man par brīnumu, Pūce negribēja neko daudz ķildo­ties. Droši vien viņš bija vairāk noraizējies nekā pikts un dusmojās tikai tādēļ, lai slēptu bažas gan no sevis, gan no manis. Mēs ilgi sēdējām pie ugunskura, domā­dami, kā pasargāt mūsu mitekļus no melnajiem pade­bešiem un kāpēc, ja ir runa par baltajiem cilvēkiem, mūsu ciltij draud melni padebeši.

Taču ne pie kāda gala mēs netikām. Acis sāka lipt ciet. Es iesviedu uguni saujiņu svaigu paegļu zaru, lai aizgainītu uzbāzīgos odus, un mēs likāmies gulēt.

No pirmā nomidža mūs izrāva satrauktas tamburīna skaņas un spalgs taures pūtiens. Mēs trūkāmies kā­jās un jozām uz Lielā Ugunskura vietu.

Tur liesmoja trīs sārti, un apkārt jau bija sapul­cējušies visi pieaugušie nometnes karavīri.

Kā priekšspēle, kā aicinājums skanēja lēna mūzika. Dārdēja bungas, svilpoja stabules un ērgļu spalvām izrotātās dūdas, klakstēja bruņurupuču čaulu un briežu nagu klabekļi.

Uz noras, augstu lēkādams, izskrēja melnām un dzeltenām svītrām izkrāsojies karavīrs. Uz viņa kājām bija uzzīmētas zvaigznes un pusmēneši, bet no ceļ­galiem un potītēm nokarājās zirgu astes. Gurnus cieši apņēma ar kraukļa spalvām nošūts apsējs. Karavīrs attēloja nakti.

Tūliņ viņam pakaļ no tumsas milzīgiem lēcieniem izšāvās otrs dejotājs — diena. Tam galvu greznoja baltu ērgļa spalvu rota, seju klāja apsveikuma krā­sas — balta un gaiši zila, arī mokasīni bija gaiši, kājas rotātas ar baltām pūces spalvām.

Tā sākās deja, kas attēloja dienas cīņu ar nakti, — deja par godu virsaitim, kas ieradies nometnē.

Plaši ieplestām acīm mēs vērojām šo ainu. Tambu- rīnu skaņas kļuva aizvien straujākas, un aizvien strau­jāk pukstēja mums sirds. Pamazām mēs arī paši sākām šūpoties un ar kājām sist takti. Acu priekšā zibēja bal­tās ērgļa un melnās kraukļa spalvas, bet dūdas un sta­bules švīkstēja virs galvas kā lidojošu bultu mākoņi.

Lidojiet šurpu, ērgļi, mākoņus šķeļot,

Lidojiet šurpu, metieties blakām

Mūsu teltij, tad ienāciet iekšā.

To es jums lūgtin lūdzu.

Jel ienāciet, ērgļi, lai tīk jums

Mūsu teltīs mājvietu ņemt.

Kad beidzas vasara, vava — meža zoss aizlido uz dienvidiem. Virs biezokņa sāk dziedāt kej-vej-kejens — ziemeļrietumu vējš. Tad atkal sniegs liec pie zemes baltos bērzus, sals iekaļ ezeru ledū. Ziemu vilku bari, lasīdamies kopā medību gaitām, gaudo uz mēnesi, dzied Nāves dziesmu vientuļajiem aļņiem un briežiem.

Mēs mācāmies likt cilpas, ķert āliņģos zivis, staigāt pa vienam biezoknī, vadīt suņu pajūgus. Ātri aizrit die­nas, nedēļas, mēneši. Grūti visu izstāstīt — atmiņa visu nav saglabājusi.

Un tad pēkšņi virs biezokņa atskan atlidojušo zosu klaigas. Brālis mokve — lācis izlien no ziemas mi­dzeņa. Lācene izved mazuļus siltā saules gaismā. Brāļi bebri pie saviem aizsprostiem bāž ārā no ūdens apaļās galvas.

Jaunie Vilki mācās jāt un darināt laivas. Straujie pavasara ūdeņi nes tāšu kanoe kā vēja spārniem. Tad upe norimst, ir jau vasara. Mēs braucam laivās pa sek­lajiem ūdeņiem, kur karstajā vasaras saulē sildās trek­nas līdakas.

Mēs vairs neesam tik mazi un nevarīgi kā pirmajos mēnešos, dzīvojot nometnē. Ovasess ir skops vārdos, toties siksnu netaupa. Taču vēl dāsnāk viņš mums sniedz savas zināšanas. Viņš zina, ka vislabākais skolo­tājs mēdz būt vajadzība un nepieciešamība. Tāpēc tre­šajā un ceturtajā nometnes dzīves gadā viņš ievieš jaunu paražu: kas neprot nomedīt zvēru, tas… neēd. Tādi pārbaudījumi ilgst sākumā nedēļu, tad divas, trīs …

Un tad, piektajā Dabas skolas gadā no Ogu mēneša sākuma līdz pirmajam sniegam, mums jāpaļaujas vie­nīgi uz savu pašu šķēpu un stopu, uz pēdumeklētāja apķērību un mednieka vērīgumu. Taču šais pārbaudī­jumos mēs neesam vieni. Daži zēni ir labākie pēdumek- lētāji, citiem bulta par putnu žiglāka, bet vēl citi prot pievilināt zvērus vai uziet jaunas zvejas vietas. Tāpēc cits citam palīdz. Bet paša nomedīts trusis ir tūkstoš­kārt gardāks nekā vecāko dāvātais lāča šķiņķis.

Cik ātri aizrit laiks! Klau, atkal gaudo vilki un pār aizputinātajām teltīm pūš saltais ziemelis, un atkal dzirdama pirmo pavasara atkušņu dziedošā ūdens čala.

Es vairs neesmu mazs puisēns. Nu jau man nevajag kāpt uz akmens, lai tiktu zirgam mugurā. Uz mazajiem uti, kas ierodas nometnē, mēs skatāmies no augšas, kā savā laikā uz mums skatījās Tanto. Tanto ir jau bez­maz karavīrs … Cik ātri skrien manā atmiņā tie gadi!

Atkal pagāja Ziedošo Koku mēnesis. Virs ezeriem klaigāja pīles un zosis. Saule sildīja aizvien karstāk un ilgāk kavējās virs biezokņa, un aizvien garāks kļuva tās ceļš no austrumiem līdz rietumiem. Bija Ogu mēnesis.

Šai mēnesī, tāpat kā ik gadus, mēs vairāk laika pa­vadījām biezoknī nekā nometnē. Mežs mums kļuva par otrām mājām un aizvien uzticīgāk pavēra mums savas taciņas un atklāja savus noslēpumus.

Ogu mēneša beigās es Dārdošo Aizu tuvumā uzgāju pelēkā lāča midzeni. Smailo Klinšu pakājē mēs ar Lē­kājošo Pūci atradām vairākus vilku midzeņus. Mēs jau pratām nolasīt no pēdām, vai pa taku ir gājis cilvēks, va-i gājis ātri, slims vai vesels, draugs vai ienaidnieks.

Mežs mums bija kļuvis labs vecākais brālis, gādnieks un miteklis. Tajā mēs smēlāmies savu gudrību — zinā­šanas par dzīvi, prasmi dzīvot. Mugikoons — vilks bija mūsu draugs, kaut gan varēja kļūt arī ienaidnieks, tāpat kā lācis, zebiekste vai briedis. Koki mūs paglāba no lie­tus gāzēm un deva krijus kanoe laivām un zarus stopiem.

Nogalinājuši lāci, mēs neaizmetām tā galvaskausu, bet pakārām zarā, izrotājām ar zīlītēm un spalvām un iekšā iebērām tabaku — upuri Lāča garam. Nogalinā­tam bebrim novilkām ādu, bet pašu iemetām upītē, jo viņa stihija ir ūdens.

Nogalināto briedi mednieki nogulda ar galvu kej-vej- kejena — ziemeļrietumu vēja virzienā, pie purna tam noliek trauku ar ēdamo un uzsāk deju: mednieki attēlo brieža skrējienu, viņa lēcienus, tad mednieku soļus, va­jāšanas, uzbrukuma un nāves ainu. Tad viņi pieiet pie nogalinātā dzīvnieka, glauda to un pateicas, ka tas ļā­vis sevi nogalināt.