SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Tauga uzklupa tām kā vesels un izsalcis suns. Un izskatījās, ka viņa veselībai nekas vairs nedraud.

Diena bija jauka, pasaule bija jauka, mani gaidīja Ovasesa balva. Es gāju uz viņa telti, pūlēdamies ne­skatīties apkārt un apslēpt prieku, kas iedegās manī aizvien spožāk, gluži kā ugunskurs no sausiem paegļu zariem.

Ovasess gaidīja mani pie telts ieejas. Viņš laipni sa­ņēma mani aiz rokas un ieveda iekšā.

Es šeit biju pirmo reizi un svētbijīgi lūkojos apkārt. Telts bija pilna ar lāču, vilku un briežu galvaskau­siem, skaistiem veciem ieročiem, tomahaukiem ar grezni izgrieztiem kātiem, stopiem, kas samelnējuši no vecuma, ar spalvām rotātiem šķēpiem, spožām zvērādām, ar bur­vju zintēm, kas pasarga no ļauniem gariem.

Skolotājs norādīja man uz vienu no lāču ādām. Es apsēdos. Pats viņš ierīkojās man iepretim, paklājis sev aiz muguras zvērādas, lai būtu mīkstāk, un aizkūpi­nāja mazu pīpīti. Tad viņš pacēla roku par zīmi, ka varu sākt savu stāstu.

Karavīri zina savu vārdu vērtību. Tāpēc es nepa­klausīju pavēlei tūliņ un nesāku kulstīt mēli kā mei­tenes, nākdamas no upītes. Acis aizvēris, es atsaucu atmiņā, kā žagos pie trusīša, atcerējos negaidīto ērgļa uzbrukumu, manas bultas lidojumu.

Un tikai tad sāku runāt, taču sāku, kā daždien vie­sim Ovasesa teltī pieklājas, ar uzslavām viņa paš-a di­žajiem mednieka varoņdarbiem: runāju par viņa noga­lināto dzīvnieku galvaskausiem, par viņa slaveno cīņu ar pelēko lāci, par viņa — skolotāja gudrību. Vecais klausījās uzmanīgi, acis pievēris, nekustēdamies, klu­sēdams; varēja pat likties, ka viņš guļ. Taču no viņa pīpītes nemitīgi cēlās nelieli dūmu mutulīši. Viņš pa­vēra plakstus tikai tad, kad es sāku stāstīt, kā biju ieraudzījis trusīti Lēkājošās Kazas klints nogāzē, un no šā brīža ne uz mirkli nenolaida no manis acu, kaut arī vārdi brīžam iestrēdza man kaklā. Pat, ja es būtu gribējis šo vai to pielikt klāt vai pārspīlēt, vai arī likt saprast, ka esmu gājis medīt nevis trusīti, bet ērgli, es nevarētu to izdarīt. Es nespēju novērst skatienu no melnajām, spožajām Ovasesa acu zīlītēm un runāju aizvien klusāk, vārdi ritēja aizvien gausāk. Kad bei­dzu, jutos vājš un gurdens kā pēc tāla ceļa, kad nav ne ēsts, ne dzerts, viss mans lielais vīra varoņdarbs man patlaban šķita sīks nieks, kas nav uzmanības vērts. Taču Ovasess piecēlās, un viņa sejā es ieraudzīju retu viesi — smaidu. Viņš noliecās pie manis, uzlika roku man uz pleca un līksmā balsī sacīja.

— Manas acis ir laimīgas, ka var uzlūkot Leoo- karko-ono-ma — Cēlā Ērgļa drosmīgo dēlu.

Mana sirds dziedāja uzvaras dziesmu.

— Mans tēvs, — es lepni atbildēju, — cēlies no Te- kumse ģints.

Tekumse, — Ovasess palocīja galvu, — bija liels virsaitis. Viņš bija lielākais starp mūsu cilts virsai­šiem. Tāpat ka Pontiaks, viņš vadīja karavīrus uzvaru vainagotās kaujās, medniekus — lielās medībās, sauca kopā vecajos gudrās padomēs. Viņa balsi uzklausīja visas ciltis, un, kamēr viņš bija dzīvs, sakāves ēna ne­krita uz karavīru takām un laime bija ikvienas ģints viesis. Kad viņš aizgāja bojā, ikkatrā tipi viņu piemi­nēja ar sēru dziesmām.

Un te nu Ovasess, kas nekad bez vajadzības nepie­lika soli, nešķobīja lūpas un nepacēla balsi, piepeši sa­slējās un sažņaudza dūres. Viņa balss iedārdējās kā tuva negaisa atbalss.

— Tekumse, tava tēva vectēvu, nogalināja baltie. Tie viņu uzaicināja uz lielo padomi, lai sasmēķētu ar viņu «miera pīpi», bet tur viņš sastapa nevis miera vārdus, bet gan nāvi. Viņa miesas tie neļāva apbedīt Nāves ielejā, lai lielā virsaiša gars neatrastu ceļu uz Mūžīgā Miera valstību.

Es nedrīkstēju atsaukties pat čukstus. Beidzot kara­vīrs apklusa, smagi dvesdams, apsēdās man pretim un sacīja gurdā balsī:

— Es allaž ar lepnumu esmu raudzījies uz tavu tēvu. Šodien es pirmoreiz tā raugos uz tevi. Mūsu cil­tīm ir uznākušas bezsaulcs dienas. Balto ir vairāk nekā lapu biezoknī. Tie ir stiprāki par mums. Stiprāki par visām ciltīm un ģintīm. Taču ikviens zēns, kas no­stājas uz vīru takas, ir jauna asins lāse mūsu dzīslās. Tu to esi darījis šodien. Lai tavas kājas nekad neno­griežas no karavīru takas.

Nekad vēl neviens man nebija teicis tādus vārdus. Man vajadzētu būt laimīgam. Tomēr laimīgs es ne­biju.

Todien man negribējās dzirdēt nevienu balsi, pat Lē­kājošās Pūces balsi ne, pat Taugas riešanu ne. Es aiz­bēgu no nometnes pie Klusējošā Karavīra klints. Uz­rāpos augšā, apsēdos uz stāvās kraujas virs ūdens dzelmeņa un lūkojos uz biezokni, uz ziemeļvēju noliek­tajām koku galotnēm. Tas bija mans biezoknis, mans draugs, manas mājas.

Savā laikā pa tā takām staigāja mana tēva vectēvs, Lielais Tekumse. No viņa balss skaņas pelēkie lāči sa­rāvās kā mazi kucēni un visbriesmīgākie ienaidnieki kļuva bāli. Kā aizgāja bojā Tekumse? Es redzēju acu priekšā ar bultu aizšauto lielo ērgli, kas, pacēlis aug­šup asiņaino knābi, nenolieca galvu, kad vajadzēja sa­ņemt cirtienu. Asaras dedzināja man acis. Ziemeļu vējš dzenāja zemus, melnus padebešus, saule rietēja aiz meža.

Aklā tumsā es izdzirdēju kaut kur netālu vaidam apogu. Tā kliedzienus mēs ar Pūci bieži vien lietojām kā norunātu sasaukšanos. Es nokāpu no klints, un no tumsas man pretim skrēja mans draugs.

— Kāpēc mans brālis glabā sirdī bēdas? — Pūce dedzīgi čukstēja. — Jeb vai Pūce vairs nav tavs draugs?

Es nepratu turēties kā vīrs: sirsnīgi apskāvu viņu. Viņš izbrīnījies apklusa. Bet es skaidroju strauji un juceklīgi:

— Nē, Pūce. Tu man esi tas pats, kas ērglim brīvais plašums. Manas ausis vienmēr ir atvērtas, kad tu runā ar mani, Pūce. Taču šodien saule man nespīd. Kaut arī esmu nogalinājis lielu ērgli, es nejūtu prieku. Man ir skumji, Pūce.

Draugs, brītiņu klusējis, maigi noņēma manas rokas no saviem pleciem. Es redzēju, ka viņš pasmaidīja.

— Ovasess par balvu atļāva mums šonakt braukt zvejot. Met pie malas savas skumjas.

Vai stāstīt viņam par Tekumse? Nē. Lai kaut viņa domas neapēno rūgtums un naids, kas ir tik nevarīgs kā mazu bērnu rokas. Tāpēc es tikai pametu ar galvu un skrēju viņam līdzi.

Bet pavasara lietus, meitenes asaras un zēna skum­jas taču gaist ātrāk par bezdelīgas lidojumu. Kad aiz­skrējām līdz upmalai, kur gulēja mūsu kanoe, es jau smējos un lielījos ar savu šārīta uzvaru. Pūce atnesa mūsu stopus, bultas un nelielu pārtikas aizgādu. Va­rējām tūliņ doties ceļā. Ovasess bija atļāvis ņemt viņa paša kanoe, un mēs to iegrūdām rāmajā krastmalas straumē.

Mēs braucām pa straumi lejup, veikli cilādami airus un turēdamies upes līkuma iekšmalā. Šeit vajadzēja būt it īpaši piesardzīgiem, jo straujais tecējums varēja mūs aiznest uz pretējo krastu, uz šķautnainām klintīm. Tāpēc mēs airējām sīksti un klusēdami, līdz tikām ga­rām līkumam un laiva ar priekšgalu sāka šķelt atkal plaši izplūdušās upes rāmo spoguli.

Slaidi noaudzis mežs šeit pienāca līdz pašai upei. Mēs braucām garām biezajā zālē un briksnājā iemīdī­tām stidziņām, kas ved uz zvēru dzeršanas vietām. Nakts klusumā mēs reizēm dzirdējām krastmalas brik­šņos aizskrejam garam dzīvniekus.

Mūsu airi grima ūdenī bez trokšņa, tāpēc nebija grūti pavisam tuvu saklausīt lapsas soļus, mazliet dzir­damāku un ātrāku vilka skrējienu un aļņa smago stam- pāšanos. Tūliņ aiz kāda pagrieziena mēs uzdūrāmies veselai «mazgātāju» ģimenei — ir tādi mazi, smieklīgi zvēriņi, kas katru barības kumosu rūpīgi noskalo ūdenī, iekām to apēd. Viņus satraucēja mūsu skaļie smiekli.