SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Mēs braucām ilgi, centīgi vairīdamies no vērpetēm un no akmeņiem, kas rēgojās virs ūdens kā milzīgas apsūnojušas sēnes. JUpīte kļuva gaišāka, mākoņu sprau­gās parādījās zvaigznes, ziemeļu vējš jau sen bija aiz­griezies uz dienvidiem. Līdz mērķim — Baltā Ūdra ezeram — mēs nokļuvām, kad debess austrumu malā skaidrojās, iemirdzējās kā manas mātes gaiši zilās acis.

Kad uzlēca saule, ūdenī iemirgojās dzirkstis, un to bija vairāk nekā zvaigžņu pie augusta debesīm. Mēs bijām gaidījuši šo brīdi, jo saules lēkts ir pats labākais zvejas laiks. Mēs īrāmies uz smilšu sēkļiem, kur agrā rīta saulē sildās lielas, treknas līdakas.

Piepeši Pūce nometa airi un satvēra stopu. Es se­koju viņa skatienam: pa krastmalu uz upi dzert nāca briežu saime. Pašā priekšā soļoja ragains briedis, liels kā piekrastes klints, saule bija sakūrusi baltas uguntiņas viņa ragos. Viņš soļoja, kajas piecirzdams, nebēdā­dams par troksni, ko sacēla, lepns kā dižens virsai­tis. Viņam nopakaļ nāca briežumāte, un tai līdzās dre­bošām, tievām, nespēcīgām kājiņām šķeterēja mazs briedēns.

Es satvēru Pūci aiz rokas un nočukstēju:

— Liec nost stopu.

— Kas ir?

— Liec nost stopu, tev saka!

Briedis apstājās un palūkojās uz mūsu pusi. Viņš nostājās tā, lai ar savu ķermeni aizsegtu mātīti un briedēnu.

— Liec nost stopu, — es atkārtoju.

Pūce vērīgi noskatījās uz mani, tad paraustīja ple­cus un nosvieda stopu laivas dibenā.

Mēs īrāmies aizvien tālāk. Briedis nolieca galvu pie ūdens, briedēns iemekšķinājās — it kā būtu iesmēju- sies maza meitenīte.

— Šāvienam bija par tālu, — es vienaldzīgi noteicu, taču Pūce pat galvu nepagrieza, dusmodamies, ka ne­biju ļāvis viņam izmēģināt stopa stiprumu.

Saule jau bija pakāpusies virs koku galotnēm, kad mēs piebraucām pie pirmā sēkļa. Taču, līdzko mūsu laivas ēna nogula pār zivju baru, tas šāvās projām tik strauji, kā ūdens visapkārt novirmoja. Mēs bijām pie­braukuši neuzmanīgi kā bērni. Vajadzēja pagriezties atpakaļ.

Ūdens pamazām norima. Pagāja ilgas, gaidu pilnas minūtes, līdz siltā saules gaisma atkal izvilināja zivis seklumā. Viņu sudrabotās muguras spīguļoja zem ūdens kā nažu asmeņi.

Tiklīdz nomierinājušās līdakas atkal nekustīgi sa­

stinga, mēs ar viegliem airu vēzieniem sākām dzīt laivu pie sēkļa tā, lai ēna šoreiz neskartu zivis. Beidzot tās bija mums pa šāvienam.

Es nejutu sevišķu vēlēšanos ķert zivis. Toties Pūce bija neganti iededzies. Katra viņa bulta uzpeldēja virs ūdens kopā ar tai uzdūrušos zivi. Kad pienāca laiks doties atpakaļ, laivas dibens bija no vienas vietas pie- slānīts ar lielām un treknām līdakām. Šoreiz Pūcei bija laimīga roka.

Telts, kurā mēs ar Pūci dzīvojām, bija pārāk maza, lai tanī varētu sarīkot dzīres. Tāpēc jau pirms krēslas mēs sakūrām aiz telts lielu uguni, ap kuru sapulcējās paši jaunākie nometnes Vilki. Cepto zivju smarža at­vilināja pie ugunskura ne vien Jaunos Vilkus, bet arī visus nometnes suņus.

Mēs cepām zivis uz lēnas uguns, savēruši tās uz laz­das vicām vai arī uz bultām, un Lēkājošā Pūce stāstīja par braucienu uz ezeru, par briežiem, kas dzēra pie upes, lielījās ar savu lomu. Galu galā viņam uz to bija tiesības, jo reti kādam no zēniem bija izdevies Baltā Ūdra ezerā noķert tik daudz lielu zivju.

Man taujāja par ērgli. Taču arī tagad vēl man ne­gribējās par to sacerēt dziesmu, nedz arī tāpat vien stāstīt. Es izraudzījos lielu, treknu līdaku un klusē­dams baudīju gardo ēdamo.

Gar priežu galotnēm izpeldēja šaurs mēness sirpis, kad visu mūsu mītni piepeši pārskanēja tamburīna rī­boņa. Mēs pietrūkāmies kājās. Skaņas bija svinīgas: zemā dūkoņa, ko mēs izdzirdējām, parasti vēstīja kādu svētku vai medību un kara deju sākumu. Protams, par zivīm neviens vairs nedomāja. Pusi no manas līdakas dabūja Tauga, un mēs jozām uz Lielā Ugunskura vietu.

Ugunskurs jau liesmoja. Tā tuvumā uz apaļa akmens gulēja milzīgi lielas medību bungas. Tās parasti- nesa šurp tikai tad, kad Rūgtajai Ogai vajadzēja dejot par godu Lielajiem gariem.

Ap ugunskuru stāvēja visi nometnes karavīri vis­greznākajos tērpos, ar pušķiem no ērgļu un pūču spal­vām, ar jakām un biksēm, kas bija izšūtas ar ģints to­tēmu zīmēm. Mēs, mazie puikas, stāvējām viņiem aiz muguras un, nepacietībā drebēdami, gaidījām brīdi, kad ieradīsies Rūgtā Oga, bargs un noslēpumains. Ka­ravīri dziedāja Spalvu dziesmu:

O diženie karotāji, Klausieties ērgļa spalvu balsi, Kas dzied par drošsirdību. Klausieties ērgļa spalvu balsi, Kas dzied par lielā putna lidojumu. Klausieties, kā dzied pūces spalva, Un lai jūsu gaita ir viegla Un nedzirdama kā tās lidojums. O karotāji,

Klausieties Spalvu dziesmu.

Dziesma, uzsākta zemās un klusās balsīs, cēlās aiz­vien augstāk, skanēja aizvien spēcīgāk. Mēs klausījā­mies dziesmu par ērgļa un pūces, bezdelīgas un meža zosu, gulbju un vanagu spalvām.

Kad dziesma apklusa, uznākušajā klusumā atskanēja ērgļa medību kliedziens un karavīru lokā iedrāzās bur­vis Rūgtā Oga. Šoreiz viņš bija no galvas līdz kājām apklats putnu spalvām. Reizē ar viņa pirmo soli īsi ierībējās tamburīni un taures un tūliņ apklusa.

Kad es ieraudzīju Rūgto Ogu, sirds man strauji iepukstējās un aizrāvās elpa: Rūgtajai Ogai pie ple­ciem bija piestiprināti manis nogalinātā lielā ērgļa spārni. Man galvā pavīdēja doma, vēl nedroša, bet jau cerību pilna. Un tā nebija iešāvusies prātā man vien, jo Lēkājošā Pūce, ieraudzījis spārnus burvim pie ple­ciem, satvēra manu roku un cieši saspieda. Taču mēs nepārmijām neviena vienīga vārda. Nevienam vīrietim neklājas skaļi runāt par savām cerībām, iekām tās nav piepildījušās.

Mēs izspraucāmies līdz pirmajai karavīru rindai. Cieši mums garām aizšāvās Rūgtā Oga, riņķodams ap ugunskuru kā milzu putns. Atkal iestājās klusums, va­rēja dzirdēt tikai spalvu švīkstoņu uz Rūgtas Ogas ple­ciem, viņa straujo elpu un degošo zaru sprēgašanu ugunskurā.

Pēdīgi, it kā celdamies spārnos, burvis uzlēca uz milzu bungām, pie kurām piesteidzās astoņi karavīri. Viņi sāka ar kreisajām rokam griezt apkārt bungas un ar labajām sist takti burvim, kas uz tām dejoja. Es sa­žņaudzu rokas uz krūtīm: Rūgtā Oga dejoja Medījoša Ērgļa deju. Viņš te lēnām lidinājās ar izplestiem spār­niem, te griezās straujā virpulī. Tad atkal, sakļāvis spārnus, aši krita uz ceļiem, lai pēc mirkļa no jauna ar veiklu lēcienu trūktos kājās un atkal mestu platus lokus, kā to mēdz darīt lielie kalnu ērgļi.

Bungu sitieni kļuva aizvien spēcīgāki un tad pēkšņi uz mirkli apklusa, lai pēc tam skanētu ar jaunu sparu. Ritms vērtās aizvien straujāks un straujāks, un tad tam pievienojās spalga taures skaņa.

No karavīru loka izlēca Rūgtās Ogas palīgs Zilais Putns. Es saķēru Pūci aiz rokas, un mēs saskatījāmies. Zilajam Putnam lejpus ceļiem bija piesietas truša ķe­pas un gar ausīm visgarām sejai no spalvu pušķa no­karājās divi saišķīši truša ausu.

Tātad tā bija Ērgļa deja un rādīja, kā viņš medī tru­sīti.

Rūgtā Oga turpināja virpuļošanu uz lielajām bun­gām, viņa kājas cilājās aizvien ātrāk. Tauru skaņas ār­dīja nakts klusumu. Ugunskura liesmas cēlās aizvien augstāk…

Un lūk, vienā mirklī «ērglis» — Rūgtā. Oga — klupa virsū «trusim» — Zilajam Putnam. Un … es sapratu, ka manas cerības piepildīsies, jo tieši šai brīdī no kara­vīru vidus izlidoja gara, trula bulta un ieurbās ērgļa spārnā. Ērglis-burvis nogāzās zemē.