SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Iestājās dziļš klusums. Tikai tāla atbalss atnesa līdz mums bungu dunoņu. Neviens neuzdrīkstējās pakustē­ties, neviens neuzdrīkstējās pat nopūsties. Pat sarka­nās liesmu mēles šķita sastingušas. Un, kad griezīgais taures pūtiens atkal pāršķēla klusumu un no jauna at­dzīvojās tamburīni, burvis piecēlās, pagriezās ar seju pret mēnesi un paslēja augšup rokas, saukdams:

— Sat-Ok!

— Sa-a-at-O-o-ok! Sa-at-O-ok!

Visi atkārtoja burvja saucienu.

Šis vārds pirmo reizi aizskanēja pār nometni, pār noru, upi un mežu.

Burvis pariņķoja pēdējo reizi. Tad pieskrēja man klāt, satvēra mani aiz rokas un ievilka apļa vidū.

— Sat-Ok! Sat-Ok! Sat-Ok! — aizvien ašāk sauca karavīri, aizvien spalgak svelpa taures, aizvien skaļāk sita tamburīni.

Mani pārņēma prieks un lepnums — lielais burvis Rūgtā Oga ar savu deju bija pastāstījis visai nomet­nei, kā es uzvarēju ērgli, un devis man vārdu. No šās dienas mani sauca par Sat-Oku — Garo Spalvu. Nu neviens vairs mani nesauks par mazuli — uti.

Man ir vārds!

Un es sāku dejot uzvaras un prieka deju.

Un, tikai kad man aizrāvās elpa, kad pēc kāda lē­ciena es nokritu uz ceļiem un man grūti bija piecelties, un kāds noliecās pie manis un palīdzēja man tikt augšā, — tikai tad es ieraudzīju, ka starp karavīriem, kas pirmie bija izsaukuši manu vārdu, ir Cēlais Ērglis, mans tēvs, lielā Tekumse mazdēls.

Manitu, Manitu, Manitu,

Es nestiprs, tu spēcīgs.

Esmu padevīgs tev.

Manitu, Manitu, Manitu,

Nāc un palīdzi man.

(No kara dziesmām)

Divas dienas pēc tam, kad es biju dabūjis vārdu, tai stundā, kad saule stāvēja sava ceļa visaugstākajā punktā un mēs, Jaunie Vilki, nule bijām beiguši ikdie- nējās mācības pie Ovasesa, no paugura pie mums atli­doja trīskārtīgs suslika kliedziens. Tur nometnes sargs deva ziņu, ka tuvojas svešs jātnieks. Jau pēc maza brī­tiņa uz takas nodimdēja zirga soļi. Pēc zirga rotas un izkrāsojurna mēs sazīmojām, ka atjajējs pieder pie kā­dās no mūsu cilts dienvidu ģintīm. Zirgs apstājās ne­tālu no mūsu pulciņa, ar kājām uzvandīdams putekļu mākoņus, bet jātnieks smagi nošļūca tam no muguras. Sveicinādams viņš pacēla labo roku un tuvojās mums. Mēs gaidījām, kad viņš sāks runāt.

— Aizvediet mani pie virsaiša, Jaunie Vilki, — viņš aizsmakušā balsī sacīja. — Es vēlos redzēt Cēlo Ērgli.

Es pagājos uz priekšu.

— Cēlais Ērglis ir šeit. Es esmu viņa dēls. Nāc man līdzi. — Un es vedu svešo uz Ovasesa telti, kur allaž apmetās mans tēvs, uzturēdamies nometnē.

Jaunais karavīrs, kas nāca man aiz muguras, smagi elpoja, viņš bija gluži apkūpējis ar biezu putekļu kārtu, lūpas viņam bija sakaltušas un sasprēgājušas, viņš nāca tadā kā kokainā gaitā. Acīm redzot, viņš bija ilgi, ļoti ilgi jājis. Viņš pat grīļojās un tikai pirms ieiešanas teltī atlieca plecus.

Tas bija gadus trīsdesmit vecs, kalsns gara auguma vīrs. Matos, kas uz galvvidus bija sasieti mezglā, rē­gojās divas pūces spalvas. Pa kailajām krūtīm un pie­ciem ritēja šauras sviedru urdziņas, grauzdamas pu­tekļu kārtā grāvīšus ar tumšiem krastiem.

Cik dienu viņš bija pavadījis seglos? Kas viņu dzina?

Tēvs sēdēja Ovasesa teltī kopā ar tās saimnieku un Tanto. Kad atjājējs karavīrs ienāca, tēvs, redzēdams, ka tas ar mokām turas kājās, tūdaļ norādīja tam vietu sev līdzās un pasniedza aizdedzinātu pīpi. Viesis kāri ievilka dūmu, gribēja kaut ko sacīt, taču balss viņam aizlūza. Es stāvēju pie ieejas kā sastindzis, ne vārda nerunādams, un klusībā lūdzos garus, lai mani ne­dzītu projām.

Pieaugušo sejas palika nekustīgas, taču es skaidri redzēju, ka šis negaidītais apmeklējums viņus satrauc. Ovasess miedza acis un kratīja galvu, bet tas nozī­mēja, ka viņu māc bažas.

— Kādas vēstis tu atnesi? — tēvs jautāja kara­vīram.

Tas pacēla galvu.

— Tanu ģintij vajadzēja atgriezties uz cilts galveno nometni. Tanu zemē ielauzās Vap-nap-ao ar apbruņo­tiem baltajiem no Karaliskas Jātnieku nodaļas.

Tātad es atkal izdzirdēju Vap-nap-ao vardu, un arī šoreiz to izrunaja apmāktā un naida pilnā balsī. Ko gan šis vārds nozīmēja?

Viesis turpināja:

— Vap-nap-ao dodas uz galvenās nometnes pusi un nes līdzi papīru, kas pavēl mūsu ciltij iet rezervācijā. Mūsu izlūki redzējuši Vap-nap-ao jau pie Resnā Tir­goņa mājas, kur Karaliskie Jātnieki parasti ierīko sa­vas apmetnes.

Tēvs piecēlās.

— Ej paēd un atpūties, — viņš sacīja viesim no Tanu ģints un tad pavēlēja brālim: — Pasauc Rūgto Ogu! Lai sapulcina visus pie Lielā Ugunskura vietas.

Pēc maza brīža lielo bungu rīboņa jau aicināja no­metnes iemītniekus uz padomi. Tik satrauktu ritmu mēs vēl nepazinām. Tas, jādomā, bija bargs aicinā­jums, jo šoreiz karavīri nāca uz padomi nevis lepniem un cienīgiem soļiem, bet skrēja skriešus, kā kaujas trauksmei skanot. Pat sapītie zirgi, kas ganījās pie tel­tīm, sāka nemierīgi dižāties, skurināt ausis un raustīt nāsis.

Līdz ar citiem puikām mēs apsēdāmies noteiktā at­statumā no Lielā Ugunskura — mums nebija brīv ne tikvien piedalīties padomē, bet pat klausīties, ko tur runā. Mēs sēdējām un klusēdami vērojām vecos.

Vi spirms ilgi runaja Tanu ģints sūtnis, varda Sa­rautā Siksna, tad tēvs un pēc viņa Lielais Spārns. Kāds no jaunākajiem kaut ko pakliedza spalgā balsī, taču viņa vārdus mēs nevarējām izšķirt. Mēs tikai re­dzējām, ka pēc šā sauciena vairāki citi jaunāki kara­vīri pacēla nažus. Tad atkal runāja tēvs. Jaunie kara­vīri nolieca galvas.

Uzlēca mēness, iedegās ugunskurs, bet padome aiz­vien vēl turpinājās. Es sēdēju, piespiedies pie Pūces. Vakars nebija auksts, taču mēs apsedzāmies ar lāč­ādu: mūs kratīja drebuļi kā no salta vēja. Beidzot atskanēja ērgļu taurītes svilpiens, kas sauca kopā jauniešus. Padome bija beigusies. Mēs tuvojāmies karavīriem, kas stāvēja nekustēdamies, un tēvs mūs uzrunāja:

— Klausieties uzmanīgi manus vārdus, Jaunie Vilki. Mūsu biezoknī, mūsu prērijās ir atnācis baltais cilvēks ar saviem karavīriem. Svešais cilvēks- grib atņemt mums mežu un līdzenumus un grib, lai mēs ejam uz tādu mežu, ko sauc par rezervāciju un no kurienes ne­var tikt ārā kā no lamatām. Bet mūsu cilts ir brīvā ševanēzu cilts un tāda arī paliks. Balto ir pārāk daudz, lai ar viņiem cīnītos. Viņiem ir tāds spēks, kāda mums nav. Viņiem ir tādi ieroči, kādus mēs nepazīstam. Taču mums viņi jāaiztur un jānojauc viņiem pēdas. Jūs at- griezīsieties galvenajā nometnē un kopā ar sievietēm un bērniem iesiet uz Sāļo Klinšu zemi. Jūs vedīs Ova­sess. Karavīri paliks pie manis. Jūs dosieties ceļā pirms rītausmas. Es beidzu.

Mēs, pusaudži, neko daudz nesapratām no tēva vār­diem. Mēs pirmo reizi dzirdējām, ka ir mežs, kurā nav iespējams dzīvot, mežs — lamatas, nevis brīvu cilšu mājas. Mēs to nesapratām, nezinājām, ko tas nozīmē,— ne Pūce, ne es, ne citi zēni. Par baltajiem cilvēkiem mēs bijām dzirdējuši tikai to, kas tika dziedāts dzies­mas par mūsu tēvu un vectēvu cīņām, to, ko stāstīja Ovasess par svešiem, nepazīstamiem un briesmīgiem ienaidniekiem. Man šovakar, lai tur vai kas, japarunā ar brāli Tanto. Viņš droši vien varēs man daudz ko pa­skaidrot. Viņš taču bija Ovasesa teltī, kad pirmoreiz atskanēja Vap-nap-ao vārds. Viņš droši vien saprot, ar ko draud svešais vārds «rezervācija», un varēs izskaid­rot, kāpēc mūsu lielā un stiprā cilts, kurā ir tik daudz drošsirdīgu karavīru, nevar uzsākt cīņu ar balto cil­vēku cilti. Mēs vēl zinājām, ka baltie cilvēki reti ienāk mūsu biezoknī un ka tie cēlušies no cilts, ko sauc par Karaliskajiem Jātniekiem.