SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Viņiem sekoja nastu nesēji zirgi ar satītām teltīm.

Un tālāk stiepās sieviešu, bērnu un jaunu meiteņu ka­ravāna. Apkrautie zirgi gāja lēnu gaitu, nesdami sai­ņus, uz kuriem, šūpodamies zirgu soļu taktī, tupēja bērnu pieradinātie kovārņi, kraukļi un žagatas.

Rau, jaj maza mūsu ģints meitenīte, turēdama rokās divus bebrus. Viņas vecākajai māsai, kas iet līdzās, uz pleca sēž ruda vāverīte, apsegusies ar kuplo asti. Maz­liet nopakaļ kāto gadus četrus vecs knēvelis, un pat man, Jaunajam Vilkam, kas ir jau dabūjis vārdu, viņš izraisa nelielu skaudību, jo knēvelis ved garā siksnā brūno lāci, kas ir vairākkārt lielāks par viņu pašu. Zvērs čāpo ar laisku cieņu, zvāļodamies kā baļķēns virs rāma upes plūduma.

Bet, rau, tuvojas prāvs bars sieviešu, un beidzot es redzu, redzu gaišu vaigu un zeltainas matu pīnes, manī raugās acis, tik gaiši zilas kā debesis ziemeļu pusē. Tā ir māte!

Es traucos pie viņas un apturēju zirgu tik spēji, ka vairākas sievietes iekliedzās aiz bailēm vai dusmām, bet mans zirgs, saslējies pakaļkājās, gandrīz apgāzās atmuguriski. Taču, iekām viņš nolaidās uz priekškājām, es jau nolēcu zemē un pieskrēju pie mātes, kas sniedza man pretim rokas.

Ļoti skaista bija mana māte, slavenā ševanēzu cilts virsaiša sieva. Gaišiem matiem un gaišu ādu — viņu taču sauca par Balto Mākonīti, — stalta un slaida savā smalkas briežādas tērpā, kas bija bagātīgi izšūts ar cilts zīmēm un krāsām, ar zelta rokassprādzēm uz bārkstīm greznotajām piedurknēm.

Viņa smējās un sauca mani vārdā. Es pirmo reizi dzirdēju savu liela cilvēka vārdu no mātes lūpām:

— Sat-Ok! Es zināju, ka tu nāksi, Sat-Ok!

Neklājas zēnam, kuram jau ir vārds, pārlieku izrādīt savu maigumu pret māti. Taču māte mani cieši apskava, kā to bija darījusi agrāk, un es jutu, ka acis man kļūst valgas, un, no visa spēka pulēdamies savaldīties, es nespēju, tīri vienkārši nespēju izdabūt ne vārda.

— Tu jau drīz būsi īsts vīrs, — māte sacīja, — tu jau gandrīz esi vīrs. Tev ir vārds … tik skaists vārds — Sat-Ok.

Es neviļus biju aizturējis gājienu. Mus apstāja citas sievietes,, kas sāka aizgūdamas runāt un smieties — sie­vietes paliek sievietes! — izteikdamas daudz nevaja­dzīgu piezīmju un maz vajadzīgu vārdu. Beidzās ar to, ka viens no vecajiem, kas vadīja karavānu, pamanī­jis šo burzmu, uzkliedza man kaut ko nesaprotamu un pat padraudēja ar dūri. Es nekavējoties sēdos zirgam mugurā, sievietes apklusa, visi no jauna devās ceļā. Es jāju līdzās mātei, acu no viņas nenovērsdams, un klu­sēju, nezinādams, ko runāt, par ko stāstīt. Viņa taču pati bija sacījusi, ka esmu gandrīz vīrs, vai tad es varēju kā bērns runāt par to, ka sen neesmu viņu re­dzējis, ka esmu ļoti sailgojies pēc viņas un ka viņa, tāpat kā agrāk, ir manas dvēseles dvēsele. Kā vīrietim man vajadzēja turēties skarbam un cienīgam. Taču es nevarēju apvaldīt smaidu. Par ko tad lai stāsta? Par lielo lielo ērgli, ko biju nošāvis uz Lēkājošās Kazas klints atradzes? Par gājieniem uz Baltā Ūdra ezeru? Par Ovasesa mācību? Tik daudz visa kā būtu vajadzējis pastāstīt, ka galu galā nepastāstīju nekā.

Toties māte runāja daudz savā zemajā balsī, kurā reizēm ietrīsojās smalciņas skaņas, it kā smieklu vai raudu atbalsis. Viņa stāstīja, cik ļoti viņai manis trū­cis, kā viņa gaidījusi tikšanos ar mani, ka tēvs viņai par mani stāstījis, ka viņš bijis apmierināts ar savu dēlu, kad uzzinājis, ka es dabūjis vārdu, un kad dzir­dējis no Ovasesa par manām sekmēm mācībās Jauno Vilku nometnē.

— Un Tanto? — māte vaicāja. — Vai Tanto bija pret tevi labs? Vai viņš rūpējās par tevi?

— Tanto, — es atbildēju, — ir labs brālis, un viņš būs liels karotājs. Par viņu runā, ka viņš esot pats drošsirdīgākais no jaunajiem medniekiem, māt.

Māte apklusa. Acis viņai kļuva satrauktas. Kā mā­koņa ēna tanīs pavīdēja skumjas. Es sapratu. Tēvs un Tanto taču pašlaik bija ceļā, kur tos varēja sastapt ne vien Karaliskie Jātnieki, bet arī lodes.

Sai brīdī pie mums piejāja divas jaunas meitenes. Viņas bija ģērbušās tāpat kā māte, tikai ap galvu vi­ņām bija apsēji — zīme, ka viņām vēl nav vīra.

Pirmo no abām es pazinu uzreiz — tā bija mana māsa Tinageta — Smuidrais Bērzs. Arī otru es ne­skaidri atcerējos: viņas lielās, dziļi iegrimušās acis, iegareno seju un gaisīgo smaidu. Jā gan, tā bija māsas draudzene Tinglita — Bērza Lapiņa.

Viņas smaidīdamas mani sveicināja.

Es nekad vēl nebiju runājis ar jaunām sievietēm un lāgā nezināju, kā atbildēt uz viņu sveicienu un ko vi­ņām sacīt. Roku pacēlis, es teicu: «Esiet sveicinātas» … un tas bija viss.

Tinageta viegli uzsita man uz pleca, bet Tinglita, pieliekusies pie viņas, klusi smiedamās, nez ko čukstēja.

Viņas smaidīja un visas trīs lūkojās manī, un es jutu, ka te jau nu man nepalīdzēs ne Ovasesa mācība, ne prasme medīt biezoknī, jutu, ka asinis saplūst man vai­gos un nekā interesanta ne mātei, ne meitenēm ne­pratīšu pateikt.

Pēdīgi, lai kaut kā pārtrauktu klusumu, kas man kļuva jau gluži nepanesams, es paņēmu rokās laso, kas bija piestiprināts man pie labā ceļgala.

— Tā ir tava dāvana, Tinaget… — es nedroši iesāku.

Māsa pacēla galvu.

— Jā, brālīt. Es pati to noviju no zirga astriem. Es gribēju, lai manam brālim būtu visstiprākais laso, un trīs reizes izmērcēju to karstos bebra taukos.

Un atkal iestājās klusums, kas mani neizturami mo­cīja. Ļoti laimīga bija sastapšanās ar mati, māsu un pat ar Tinglitu, kura — tagad es to labi atcerējos — dažu labu reizi bija atnesusi mums teltī salda medus kāres. Taču es nepratu ar viņām sarunāties, un, kaut gan man vēl negribējās no viņām atvadīties, es tomēr sāku pamazām pieturēt zirgu, lai paliktu mazliet iepakaļ.

Taču Tinglita netaisījās atstāt mani mierā. Arī viņa pieturēja savu zirgu un atkal jāja man līdzās. Tad viņa uzlika roku manam zirgam uz kakla un, pēkšņi kļuvusi nopietna, jautāja:

— Kur ir Tanto?

— Tanto? — Es lepni pavīpsnāju. — Tanto ir dros­mīgs jauns karavīrs, un vecajo padome atļāva viņam iet vienu ceļu ar vecākajiem.

— Pastāsti man par viņu.

Es paraustīju plecus.

— Vai tad viņš ir tavs brālis? Kāpēc man par viņu tev jāstāsta?

— Tu .. . — viņa strauji un dusmīgi iesāka, bet tad uzreiz jautri iesmējās: — Vai tev grūti?

Es iespītējos:

— Pasaki: kādēļ?

Tinglita atkal kļuva nopietna. Viņa pieliecās pie ma­nis, un es ieraudzīju tuvumā viņas lielās acis, melnas kā upes ūdeņi, kuru dzelmē sprēgā spožas dzirkstelītes.

Viņa sacīja:

— Es gribu, lai tu man par viņu pastāsti, jo manas domas vienmēr riņķo ap viņu kā kaijas ap savām lig­zdām. Es lūdzu dievus, lai viņš atgriežas mūsu no­metnē un lai es varētu palūkoties viņa acīs kā ezerā, kura malā mēs ierīkojam apmešanās vietu. Bet nu, kad es biju pārliecināta, ka Manitu izdzirdējis manu lūg­šanu, tavs brālis ir aizgājis ar karotājiem.

Viņa izteica to ātri, klusu, taču stingri.

Es nesapratu, par ko viņa runā, taču atskārtu, ka viņai tas šķiet ļoti svarīgi.

— Ir māte, ir māsa, ir es, — es cienīgi atbildēju, — mēs esam lepni, ka Tanto atļauts iet nobriedušo karavīru taku. Viņš ir stiprāks par daudziem stipriem medniekiem un gudrs kā visvecajo padomes karavīrs. Kad viņš iet pa biezokni, brieži noliecas viņa priekšā. Koki griež viņam ceļu. Viņš nebaidās ne ērgļu, ne klinšu. Un pat lāči… — Taču te, atcerējies medības pēc meža bišu medus, es aprāvu slavas dziesmu. Skaiz­damies pats uz sevi, es strupi noprasīju: — Kādēļ tad galu galā man jāstāsta jaunai meitenei par drosmīgo karavīru?