SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Pie pašas mūsu telts es palaidu teciņus. Priecīgi iesaukdamies, metos tēvam pie krūtīm, tad apskāvu brāli. Viņi bija piekusuši un nerunīgi. Tinageta tāpat klusēdama gatavoja ēdienu. Runāja tikai māte. Viņa stāstīja, kā mēs gaidījuši viņus pārnākam, kā zēni me­dījuši, bet sievietes lasījušas ogas un sēnes. Viņas zemā balss skanēja kā dūjas dūdošana. Kaut arī viņa runāja par nenozīmīgām lietām, es labi zināju, kas aiz tā slēp­jas. Neklājās taču ne viņai, ne māsai, ne man uzdot kaut kādus jautājumus par kara gaitām, ja tēvs pats nekā nestāstīja. Es jutu, kā šie neizteiktie jautājumi laužas mātei uz mēies, kā viņa ik brīdi uzlūko te Tina- getu, te mani, te Tanto, meklēdama palīdzību, atbalstu.

Pēdīgi viņa sadūšojās.

— Vai Tanto izpelnījās, — viņa vaicāja, — vai iz­pelnījās tiesību arī turpmāk staigāt karavīru takas?

Tanto pat nenodrebēja, toties tēvs izbrīnījies īgni paskatījās uz māti. Mums ģimenē bija zināms, ka māte rīkojas citādi nekā citas mūsu cilts sievietes, īstas indi­ānietes. Mēs arī zinājām, ka dažas sievas, kas bija mē­ģinājušas sekot viņas paraugam, vīri bija bargi sodī­juši. Tēvs nekad uz māti ne balsi nepacēla. Bet viņš tomēr nespēja apmākt klusu dusmu uzvirdumu par šo seno cilts paražu pārkāpšanu.

Taču māte, kjuvusi drošāka, smaidīdama atkārtoja jautājumu:

— Vai Tanto izpelnījās? …

— Tanto, — tēvs viņu šķietami skarbi pārtrauca, — Tanto izpelnījās labāko karavīru atzinību.

Tanto izlikās, ka tas viss uz viņu neattiecas un ka viņu vairāk interesē truša aknas, ko cep Tinageta. To­mēr viņš nevarēja noturēties, nepametis žiglu skatienu uz māti un uz mani un lepni nepacēlis galvu. Un es? Es jau biju aizmirsis Ašo Bultu. Un patlaban tikai ap­skaudu brāli, apskaudu kā vēl nekad mūžā. Par to, ka tēvs viņu uzslavēja, sievietēm dzirdot, cienīgā un skarbā balsī, varēja uzņemties visu. Pat ciešanas. Varbūt pat vēl vairāk.

Es ilgojos, kaut brālis drīzāk beigtu ēst: tad es aiz­vilktu viņu nomaļus un iztaujātu par visu. Es biju pārliecināts, ka tēva uzslava atraisīs viņam mēli un es dabūšu zināt visu par karagājienu. Taču es nebiju pa­redzējis vienu. Es tīri vienkārši nebiju paredzējis, ka …

pašķirsies zvērāda pie telts ieejas un nesaukta un ne­lūgta ienāks Tinglita.

Bet Tinglita tiešām ienāca. Viņa, tāpat kā māte un Tinageta, bija tērpusies no smalkas briežādas darinātā svētku ģērbā, izšūtā ar spožām, krāsainām zīlītēm. Ma­tos viņa bija iepinusi košus meža ziedus, ap pieri ap­tinusi baltu zirga astru apsēju.

Un, kaut gan viņa bija izjaukusi visus manus plānus, kaut gan no viena paša Tanto skatiena es nopratu, ka brālis man jau zaudēts, es nevarēju uz Tinglitu dusmo­ties. Es uzreiz atcerējos Daiļo. Tinglita bija kā jauns, pavasaris.

Mans skatiens, jādomā, bija pārak daiļrunīgs, jo Ti­nageta nenovaldījās un iespurdzās:

— Sat-Ok, brāļuk, tu jau blenz uz Tinglitu kā lācis uz medus kāri.

Mani sagrāba kauns un dusmas, jo pat tēvs skaļi iesmējās.

— Sat-Ok, Sat-Ok, — viņš smējās, — piesargies! Pie tāda medus pielipt viegli, bet vaļā tikt grūti pat kara­vīram.

Aiz kauna es aizmirsu katru piesardzību.

— Man tas nav bīstami! — es iesaucos, rādīdams uz Tanto. — Es neesmu tas, pie kā pielips Bērza La­piņa! Es neesmu tas, par ko jaunas meitenes citus iz­taujā!

Tanto un abu meiteņu skatieni bija asi kā bultas. Pat māte pavērās manī ar pārmetumu. Neviļus es biju pie­skāries daudz nopietnākām lietām, nekā varēju iedomā­ties. Tagad arī Tinglita un Tanto tumši piesarka. Tēvs sarauca pieri un sāka viņus uzmanīgi vērot. Pēdīgi viņš jautāja, un viņa balss skanēja bargi un nepatīkami:

— Tanto!

— Jā, tēvs.

— Vai tu esi ticies ar šo meiteni pēdējā laikā?

— Jā, tēvs.

Es izbijos.

Senie cilts likumi neļāva jaunam karavīram pirms iesvētīšanas karavīra kārtā trīs jauna mēness griežus tikties ne ar vienu sievieti.

Uz iesvētīšanu jaunajam karavīram jāierodas skaid­ram kā strauta ūdens. Tanto atzīšanās draudēja viņam ar atstumšanu no iesvētīšanas uz ilgu laiku un ar ap­kaunojumu visas cilts priekšā. Es aizturēju elpu, pat māte nobāla.

Tēvs šķita nesapratis Tanto vārdus.

— Es jautāju, vai tu esi ar viņu saticies? — viņš atkārtoja.

— Tikai … Tikai iztālēm, tēvs.

Teltī iestājās klusums. Un pie visa vainīgs biju es! Vienīgi es! Manis dēļ Tanto varbūt tiks sodīts un Tin­glita apkaunota.

Viņi ir tikušies. Nu, un kas tad par to? Tas taču ir kā dziesmā par Daiļo, par ko stāstīja Ovasess.

Ko nolems tēvs?

Par mani jau visi bija aizmirsuši. Raudzījās tikai uz tēvu. Tēvs piecēlās, piegāja pie pavarda, aizkūpināja pīpi, tad apstājās pie Tinglitas un ilgi viņā nolūkojās. Meitene pat nenodrebēja, viņa nodūra lielās, melnās acis ar skaidrajām dzirkstelītēm dzīlē, un tikai viņas tumšie vaigi iekvēlojās aizvien sārtāk. Arī māte piecēlās, sakustējās, it kā gribēdama kaut ko teikt. Taču tēvs ar rokas mājienu viņu atturēja un pievērsās Tanto:

— Es šeit teicu tavai mātei, tavai māsai un brālim, ka tu esi izpelnījies karavīru uzslavu. Tu atzinies, ka esi saticies ar šo meiteni. Tu redzējies ar viņu iztālēm?

— Jā, tēvs.

— Jūs nerunājāt viens ar otru?

— Nē, tēvs.

— Nepieskārāties viens otram?

— Nē, tēvs.

Es dziļi uzelpoju, it kā būtu pagājušas garām lielas briesmas. Tēva seja mazliet atmaiga.

— Ja tā, es tev piedodu. Pēc divdesmit dienām notiks Iesvētīšanas svinības, tāpēc es tev piedodu. Iziesi iesvē­tīšanu karavīru kārtā un kļūsi par vīrieti. Šodien tu nāksi man līdzi kalnos un lūgsi Lielo garu, lai viņš tev palīdz izturēt asins pārbaudi. Bet tu, meitēn, — viņš pievērsās Tinglitai, — ej projām no šejienes.

Tēvs pagriezās uz telts izeju, taču kādu mirkli palika stāvam pie sliekšņa un … uzsmaidīja Tinglitai.

— Ja gribēsi … ja jūs abi gribēsiet, varēsi atgriez­ties teltī. Bet jau šā karavīra teltī, — viņš piebilda, pamādams uz Tanto, un smiedamies izgāja.

Tā es vispirms kļuvu par nelaimes cēloni, bet tad, pateicoties man, daudz agrāk, nekā Tanto un Tinglita varēja par to sapņot, tēvs bija atļāvis Tinglitai pārnākt uz dēla telti. Un es biju kļuvis par prieka cēloni. Kad meitene aizgāja, Tanto uzblieza man ar siksnu pa mu­guru, bet tās jau vairs nebija īstas dusmas. Un māte mani sirsnīgi noskūpstīja. Tikai Tinageta negribēja ar mani runāt. Es pasolīju, ka salaidīšu viņai apģērbā sarkanās skudras. Tad Tanto klupa man virsū un mēs sākām lauzties. Viņš viens divi mani pieveica, taču viņa balsī jautās prieks un belzienos — tikai rotaļa.

Tēvs tomēr pavēlēja viņam tūdaļ doties ceļā. Māte un māsa izgāja sapost zirgu. Bet es palīdzēju viņam pārbaudīt bultas, notīrīt nazi, sagatavot svētku tērpu, un galu galā viņš bija ar mieru, ka es viņu mazliet pavadu. Viņš bija laimīgs. Pēc divdesmit dienām viņš kļūs par karavīru. Tēvs viņu bija uzslavējis, atļāvis precēties. Vajadzēja izmantot brāļa prieku. Tāpēc, kad mēs devāmies ceļā, es nedroši ievaicājos:

— Tu man pastāstīsi, Tanto?

— Par ko? — viņš izlikās nesaprotam.

— Par … gājienu un kauju.

— Tēvs aizliedza.

— Tanto!

Es pavadīju viņu dziļāk ielejā uz Melno klinšu pusi. Tanto jāja uz sava nelielā, tramīgā mustanga, vērodams spožo mēness ripu. Es ne vienu reizi vien dzīros par- traukt viņa dziļās domas, taču man pietrūka drosmes. Tomēr viņš pats apturēja zirgu.