SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Mēs apsēdāmies uz lielas, melnas akmens plāksnes dziļā nakts klusumā.

Es ilgi gaidīju brāļa pirmos vārdus. Un tad viņš ierunājās:

— Iegaumē: baltie Karaliskie Jātnieki nav akli un nav kurli. Es tev to saku tāpēc, ka, pirms biju izgājis uz kara takas, es tā domāju. Es domāju, ka, sastapu­šies ar mūsu karavīru drošsirdību, Vap-nap-ao un viņa ļaudis bēgs, raudādami kā mazi bērni. Es nezināju, Sat-Ok, ka lode ir ašāka par bultu, ka viņu zirgi ir tikpat spēcīgi kā mūsējie, ka viņu acis ir pietiekami vē­rīgas, lai saskatītu mērķi un pamanītu pēdas biezokņa ceļos. Tēvs gribēja ievilināt viņus tālu mežā, purva slīkšņā, kur taka izbeidzas muklāja dziļumā un kur pat aļņi biežāk atrod nāvi nekā ceļu. Taču Vap-nap-ao ne velti valkā Baltās Čūskas vārdu. Viņš ir indīgs kā čūska un viltīgs kā čūska. Kad mēs sākām virzīties uz purva pusi, viņš nenāca pa mūsu pēdām, bet izlika sargu pulciņus uz tiem ceļiem, pa kuriem mēs varējām atgriezties. Un, kad mēs jājām atpakaļ no purviem, rnani sūtīja uz priekšu par izlūku. Es uzdūros vienam tādam izlūkam. Tad es nogalinaju cilvēku.

— Nogalināji cilvēku?

— Jā. Tu dzirdēji, ka tēvs mani šodien uzslavēja. Arī Lielais Spārns un Nolauztais Nazis mani slavēja par to, ka tas baltais nepaguva pat iekliegties. Es pa­ņēmu viņa ieroci. Es zināju, ka daru to, sargādams cilts brīvību, lai mūs nedzen rezervācijā, kur sievietes un bērni mirs un bads izraus stopus no karavīru ro­kām. Es nīdu to cilvēku no Karaliskās Jātnieku nodaļas. Taču sirds man ir nemierīga. Nav labi nogalināt cil­vēku, pat ja tas ir ienaidnieks.

— Bet tu taču esi karavīrs, Tanto! — es sašutis iesaucos.

— Jā, esmu karavīrs un palikšu karavīrs, — viņš spīvi atbildēja. — Un nekad neviens neteiks, ka esmu ienaidniekam pagriezis muguru. Bet nāve pievelk nāvi. Es nogalināju vienu. Taču mēs nenojaucām pēdas, ne- izkūpējām gaisā. Vap-nap-ao nāca mums pa pēdām. Un nāca daudz dienu. Viņš nenozaudēja pēdas ne lielās upes viļņos, ne ezeru zemē, ne līdzenumā. Un tad mēs sapratām, ka nāve pievelk nāvi un ka jāgatavojas kau­jai. Taču mēs to nevarējām izdarīt ne biezoknī, ne līdzenumā. Viņu ieroči ir tikkārt spēcīgāki par mūsu stopiem, cikkārt lāča ķetnas trieciens ir spēcīgāks par jauna brieža ragu belzienu. Un mums gribot negribot vajadzēja griezties uz kalnu pusi, kaut arī ar to uz­vedām baltos uz pēdām visai mūsu ciltij. Taču tikai kalni varēja būt mūsu sabiedrotie.

Mēs pajājām garām ieejai Sāļo Klinšu zemē un de­vāmies uz Pūču kalniem, uz Klusējošo Klinšu kanjonu. Mēs nejaucām savas pēdas, tāpēc ka ļoti steidzāmies, jo bija izbeigušies mūsu krājumi un mums vajadzēja atgriezties pie jums. Vecajo padomē Zilais Putns sacīja: «Baltos var aizturēt tikai viņu pašu asinis. Vap-nap-ao vairs nenozaudēs mūsu pēdas, taču viņš nekāps pāri savām paša asinīm. Viņš gaidīs, saukdams kopā jau­nus karavīrus, un tā paies mēnesis, varbūt pat divi. Bet mums varbūt izdosies aizvest visu cilti uz citu pusi, tālu no briesmām. Kad uzsnigs sniegs, Vap-nap-ao suņi zaudēs ožu un nesadzīs pēdas. Iespējams, ka viņi at­griezīsies tikai uz pavasari. Bet mēs tad būsim jau tālu.» Vecajo padome bija vienis prātis, ka tikai asinis atturēs Karaliskos Jātniekus.

Mēs viņus gaidījām Klusējošo Klinšu kanjonā. Zir­gus aizvedām dziļāk ielejā, bet paši paslēpāmies uz aug­stām klintīm virs asā upes līkuma, kur garām vijas ceļš. Mēs gaidījām cauru nakti līdz saltai gaismas svīdai. Pār upi klājās migla. Mēs gaidījām tik ilgi, līdz Dzeltenais Mokasīns, kas stāvēja sardzē, sāka riet kā izsalcis šakālis, kuram naktī nav veicies medībās. Tā bija zīme, ka nāk baltie. Kad es tos ieraudzīju, es kādu mirkli nebiju vairs karavīrs. Man bija maza uti sirds. Es nebaidījos par sevi. Taču, kad ieraudzīju šos ļaudis spēcīgu, brangu zirgu mugurā, ar šaujamrīkiem, kas spīguļo pirmajos saules staros, es nodomāju, ka, pat ja mēs viņus nogalināsim, tad atnāks citi. Un nāks ciltij pa pēdām, kā ziemu vilki dzenas briežiem pa pēdām, un pārkāps pāri asinīm. Tad tēvs iznāca no klints aiz­sega un pacēla roku. Sāka lidot mūsu pirmās bultas. Mana bulta ieurbās kaklā baltajam, kas jāja pats pē­dējais. Tā es nogalināju otru cilvēku. Sešas reizes tēvs pacēla roku, un sešas reizes lidoja lejup bultas no mūsu stopiem. Baltajiem nebija kur paslēpties, taču arī viņu lodes atrada mērķi. Balto ieroči rībēja stiprāk nekā pērkona grāvieni. Šī rīboņa pamodināja Kalnu garu, pamodināja snaudošos akmeņus, un tie sāka ripot pa nogāzi lejup un krist uz Vap-nap-ao ļaudīm. Tad Vap- nap-ao, gara auguma vīrs ar sarkaniem matiem, pa­vēlēja viņiem atkāpties. Es raidīju viņam pakaļ bultas, bet netrāpīju. Bija atslabusi stiegra. Baltie aizbēga. Aizbēga netālu. Tomēr mūsu bultas tos nevarēja aiz­sniegt, bet viņi augu dienu bārstīja savas lodes pār abām kanjona nogāzēm. Mēs visu dienu gaidījām, klausīdamies, kā tās svelpj ap mums, sitas pret akme­ņiem, un nekā nevarējām izdarīt. Mēs visi bijām kara­vīri, kas nepazīst baiļu, tomēr nekā nevarējām darīt. Mūsu ieroči bija nevarīgi un vāji kā sirmgalvja rokas. Snaudošās klintis ripoja lejup, tikai nu tās jau drau­dēja ne vairs baltajiem, bet mums. Akmeņi nogrūda lejā Nolauzto Nazi. Viņš nokļuva balto gūstā, bet mēs ne­varējām tikt ne no vietas, kamēr nebija beigusies diena — visgarākā diena manā mūžā.

Baltie atkāpās. Nepārkāpa pāri savām asinīm. Varbūt paies divi mēness grieži, iekām Vap-nap-ao nāks atpa­kaļ meklēt kalnos mūsu pēdas. Mēs izkrāsojām savas sejas uzvaras krāsās. Mēs uzvarējām. Tā bija liela uzvara, Sat-Ok. Tā teica tēvs. Tā teica visi vecie kara­vīri. Tavs brālis lepojas, ka viņa nazis negulēja, ka viņa bultas dziedāja Nāves dziesmu. Taču nāve pievelk nāvi. Mūsu cilts ir pēdējā brīvo cilvēku cilts, kas nav zvērējusi baltajam karalim. Klusējošo Klinšu kanjonā mēs krāsojām sejas uzvaras krāsās un dziedājām uz­varas dziesmas, taču balto ir vairāk nekā zvaigžņu pie augusta debesīm. Vai tu saproti, Sat-Ok?

— Saprotu.

Es atvadījos no brāļa, kad debesis austrumos jau metās gaišas. Tuvodamies nometnei, es izdzirdēju dziesmu, ko sievietes reti dzied miera laikā.

Tā bija Nāves dziesma.

Naktī bija nomiris Ašā Bulta, mazā resnīša tēvs, tā paša, kas tik veikli prata slēpties klintīs, skaļās un jaut­rās sievietes vīrs.

Uzlecošā saule ar garu, gaišu strēli nogula pār strauta viļņiem. Tas bija Saules ceļš. Es vērīgi un ilgi lūkojos uz to, jo arī pats kādreiz pa to iešu. Pa šo ceļu uz Mūžīgā Miera valstību dodas milzīgo klinšu, kara­vīru, lielu lāču, briežu un aļņu, ļoti vecu varenu koku dvēseles.

Bet, kad pār ūdeni slīd liega mēness gaisma un at­spulgo upes vai ezera viļņos, tad pa Mēness ceļu aiz­iet sieviešu, bērnu, krūmu, ziedu un mazu dzīvnieku dvēseles. Mēness stari ir pārāk nestipri un var ielīkt zem karavīru soļiem. Mēs aizejam pa Saules ceļu — pa to, kas patlaban zaigo rnan acu priekšā un pa kuru šodien rītausmā no mums aizgāja Ašā Bulta.

Bet, kad saule bija nostaigājusi savu taku cauri vi­sam debess jumam un atkal meta gaišu ceļu pār ielejā tekošā strauta viļņiem, pirmajai Nāves dziesmai, ko dzie­dāja Brieža ģints sievietes, pievienojās vēl otra. Saules ceļu šodien aizgāja vēl otrs brīvo ševanēzu cilts kara­vīrs.

Lai nolaižas tumsa un apņem mūs,

Lai saules spožumā nežilbst mums acis,

Lai noklust dzīvās pasaules balsis,