SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Kopš tās dienas virs Idago un Šamakas telts riņķoja meža baloži un dziedāja mīlas dziesmas …

Ovasess apklusa. Klusējām arī mēs. Zirgi gāja rāmu soli. Tuvojās vakars. Noklusa gājiena troksnis, tam aiz- vijoties gareniski pa ieleju. Ovasess paskubināja savu zirgu, mēs palikām iepakaļ.

Mēs nezinājām, par ko runāt. Līdz šim mēs bijām pieraduši par meitenēm domāt ar nicināšanu, smieties par viņu pļāpību, smieties par viņu neprasmi darīt viru darbus. Bet te nu pats Ovasess bija pastāstījis mums par meiteni, un mēs pirmoreiz izdzirdējām, ka sieviete var būt dziesmas varone …

Mēs jau sākām ieiet Saļo Klinšu zemē. Tā bija skarba un baiga zeme. Tā gulēja starp lielām kalnu grēdām. Pa vidu tai tecēja viens vienīgs rāms strautiņš. Tā kras­tos šur tur auga zemas, līkas priedes, sačokurojušiem, sāļu putekļu klātiem zariem un skujām.

Sāļie, pelēkie putekļi šeit bija itin visur: tie klāja klintis un reto, rūsgano zāli. Viegls vējiņš virpināja tos gaisā, un tie aizsedza sauli. Retumis varēja ieraudzīt melnu trusīti vai suslika spožās ačeles — tie bija vienī­gie iemītnieki šai zemē, kurai ar līkumu gāja apkārt cil­vēki un zvēri. Šeit bija grūti dzīvot un grūti elpot. Cil­vēkam vajadzēja vairīties no šās zemes, it īpaši vasaras svelmē, citādi viņš sažuva, acīm redzot, klepoja, spļāva asinis un nomira: sāls saēda plaušas.

Visi lūkojās uz Sāļo Klinšu zemi bažīgām acīm. Bet es nekādi nespēju aizmirst Daiļās tēlu, kā viņa bija noliekusies pie lielās upes. Kāda viņa bija? Kā skanēja viņas balss?

Pūce droši vien domāja par to pašu. Viņš bija no­pietns, nopietnāks nekā jebkad. Pēdīgi viņš pagriezās pret mani.

— Tava māsa Tinageta, — viņš nedroši teica, — ir ļoti skaista.

Tinageta? Es viņu mīlēju. Mīlēju viņas jautro balsi un dziesmiņas, taču labāk man patika mātes skaidrās acis un saulainie mati.

Taču māte bija skaista kā māte, gluži citāda nekā Idago sieva. Un es atcerējos Tinglitas milzīgās, melnās acis, kuru dzelmē sprēgāja spalgas dzirkstclītes, viņas balsi, viņas smaidu. Es papurināja galvu.

— Pūce, — es teicu, — Tinglita ir skaistāka.

Sāļo Klinšu zemei bija trīs izejas, tomēr ar zirgiem un ar bērniem varēja tikt cauri tikai pa vienu. Mēs ierīkojām apmetni ielejā, tieši šās kalnu pārejas pakājē.

Ielejā valdīja klusums. Mūsu nometne nebija nekāda jautrā. Mēs nekūrām sārtus, meitenes nedziedāja.

Bet Jaunajiem Vilkiem dzīve bija tāda pati kā vien­mēr. Jau nākamajā dienā pēc mūsu ierašanās šeit Ova­sess sapulcināja mūs un lika mums mācīties mest to­mahauku. Arī sievietes atsāka savus ikdienas darbus. Taču viss risinājās klusējot, bez šcvanēziem pierastajām dziesmām.

Mēs, puikas, bieži gājām uz lielo kanjonu, uz mūsu agrāko apmetnes vietu, izlūkodami, vai nenāk atpakaļ karavīri. Mums arī bija jāsagādā visiem pārtika.

Sāļo Klinšu zeme bija drošs un slepens patvērums. Ovasess sacīja, ka vēl neviens baltais cilvēks neesot atradis uz turieni ceļu.

Taču tā bija nabadzīga zeme.

Augām dienām, bieži vien līdz vēlai naktij, mēs jo­ņojām pa visām aizām un kalnu atradzēm, medīdami visu, kas noderēja uzturam: trušus un suslikus, vāveres, ežucūkas ….

Mēs gādājām gaļu cik varēdami. Taču tās nepietika. Jo vairāk tāpēc, ka Ovasess aizliedza sievietēm aiztikt kaltētās un pulverī sagrūstās gaļas aizgādu. Un, kas vēl ļaunāk, šīs vietas bija ļoti nabadzīgas ar ogām, sē­nēm un ēdamām saknēm.

Kaut arī bads vēl nebija sācies, taču mēs vairs ne­varējām ēst, cik gribējās.

Diena gāja pēc dienas.

Aiztraucās Sarkano Lapu un Lielās Rasas mēnesis, bet karavīri aizvien vēl nepārnāca.

Dažu labu reizi mēs ar Pūci rāpāmies uz klinšu at­radzēm un lūdzām Lielo garu, lai viņš ļauj mums kaut reizi šai skarbajā ielejā nomedīt prāvu briedi vai alni.

Mēs zvērējām par to iet uz Svēto kalnu un Manitu par godu nosēdēt tur — ne ēduši, ne dzēruši — piecas dienas un piecas naktis. Taču nekas nepalīdzēja. Mēs nesastapām ne alni, ne briedi.

Beidzot, deviņpadsmitajā dienā kopš mūsu atnākša­nas Sāļo Klinšu zemes ielejā, Tanu ģints zēns, kas stāvēja sardzē, vēstīja, ka tuvojas viens no mūsu kara­vīriem.

Tas notika dienasvidū, kad sievietes gatavoja ēdienu.

Mēs izskrējām sūtnim pretim. Izrādījās, ka tas ir Dzeltenais Mokasīns. Tas bija viņš, kas savā laikā bija atvedis man zirgu uz Jauno Vilku nometni. Dzelteno Mokasīnu tēvs palaikam sūtīja par vēstnesi.

Dzeltenā Mokasīna zirgs bija nodzīts gandrīz līdz nāvei. Un arī pats karavīrs izskatījās tā, it kā daudz dienu nebūtu pieskāries ne ēdienam, ne dzērienam. Mēs viņu apsveicām priecīgiem saucieniem, taču viņš aiz­jāja garām, mūs nepamanījis un pat roku nepacēlis.

Viņš sāka runāt tikai tad, kad bija piejājis pie uguns­kura, kur sēdēja Ovasess un trīs cilts vecajie.

— Karavīri, — viņš iesāka bezgala gurda balsī, — ieradīsies pret vakaru. Pavēlēts, lai sievietes saga­tavo lūkus un sagrūstas ozolmizas un daudz karsta ūdens. Ir ievainotie.

Visi klausījās, ne vārda nerunādami. Viens no veca­jiem kaut ko nesaprotami murmināja. Kurlais Lielā Acs piecēlās un sasprindzinātā uzmanībā raudzījās uz Dzeltenā Mokasīna lūpām, pūlēdamies saprast, ko tas runā. Dzeltenais Mokasīns bija tik noguris, ka nespēja skaļi parunāt, viņš gandrīz čukstēja.

— Vai ir arī nogalinātie? — Ovasess vaicāja.

Viņa skarbā balss uzmudināja Dzelteno Mokasīnu. Viņš atkal saslējās un atbildēja skaļi un saprotami:

— Nogalināto nav.

Ovasess pavēlēja pasniegt vēstnesim ēdienu un ūdeni.

Pār cilti savilkās nelaimes drauds.

Kad saule jau bija nozudusi aiz kalnu virsotnēm un ielejā sāka biezēt tumsa, atkal atskanēja sarga sau­ciens. Ielejas galā parādījās karavīri, kurus vadīja tēvs. Šoreiz mēs neizskrējām pretī. Visa cilts, sapulcējusies norā pie nometnes, gaidīja savus tēvus un brāļus.

Jātnieki skubināja nodzītos zirgus. Kaut gan kara­vīru sejas bija izkrāsotas uzvaras krāsām, ne no viņu, ne no mūsu lūpām neizlauzās prieka saucieni. Uz se­gām, kas bija nostiprinātas starp zirgu mugurām, gu­lēja ievainotie. Kad vīri apstājās, mēs steidzām palīdzēt sievietēm aiznest ievainotos un nodot vecāko un burvju pieskatīšanā.

Brūces karavīriem bija brīnumainas — it kā ērglis būtu viņiem izrāvis gabalus no miesas. Balto šaujamie ieroči bija atstājuši šīs pēdas.

Tikai kad visi ievainotie bija ienesti teltīs, Ovasess atļāva Jaunajiem Vilkiem izklīst pie savām ģimenēm, apsveicināties ar tēviem un brāļiem. Es gāju uz mūsu telti lēnām, nedrošiem soļiem. Es lepojos ar tēvu, kas bija novedis savus karotājus līdz uzvarai, un ar brāli, kuram, lai arī vēl neizgājušam iesvētīšanu, tomēr bija ļauts piedalīties cīņā kopā ar vecākajiem. Bet es tikko biju palīdzējis pārnest uz telti Ašo Bultu. Tas bija tā paša knēveļa tēvs, kurš sagādāja tik daudz rūpju savai mātei, skaļai un jautrai sievietei ar apaļu mēness seju. Tagad viņa ne klaigāja, ne smējās, bet mazais klusu sēdēja tipi kaktiņā, piespiedies pie sava lācēna.

Ašajai Bultai mugurā bija brūce, tik liela kā divas kopā saliktas delnas. Lode bija trāpījusi viņam krū­tīs — Ašā Bulta negrieza ienaidniekam muguru, — bet, ārā skrejot caur muguru, izrāvusi gabalu miesas kā ar lāča ķetnas cirtienu.

Ašā Bulta novaidēja. Acis viņam bija pusviru. Viņš strauji elpoja, un pār seju viņam ritēja lielas sviedru lāses. Sieva klusu raudāja. Resnajam puišelim acis spī­dēja kā pārbiedētam zvērēnam …