SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Tinglitas acis uzzibsnīja, it kā es viņai būtu iesitis. Viņa tomēr atkal iesmējās un paraustīja plecus.

Tu esi muļķis, manu Sat-Ok, — viņa pačukstēja un aizjāja atpakaļ pie manas māsas.

Un atkal, kā jau tas meitenēm parasts, abas sāka čukstēties, pavadīdamas vārdus ar smiekliem, bet smiek­lus ar žestiem.

Es biju nikns. Kā. viņa uzdrīkstējās? Es biju ļoti nikns. Bet. .. reizē ar to es sapratu, ka ir kaut kas, ko es nezinu. Tinglita taču nebija ne tikvien kā no mūsu dzimtas, bet pat no mūsu ģints ne. Ko tad viņai vaja­dzēja no mana brāļa? Un kāpēc viņas domas riņķo tam apkārt kā kaijas ap ligzdu?

Es jutos tā, it kā biezoknī būtu uzdūries nepazīstama zvēra pēdām vai arī atradis nezināma putna spalvu.

Mūsu karavāna virzījās starp klintīm, kas kļuva aiz­vien augstākas un augstakas. Saule jau bija garām zenītam, un drīz mēs nonācām uz nelielas akmeņainas noras, ko klāja nodzeltējusi zāle. Vecie vīri, kas vadīja gājienu, apstājās, lai ierīkotu nometni. Es atgriezos pie savējiem — Jaunajiem Vilkiem.

Atpūta nebija ilga. Vislielākā noņemšanās iznāca ar bērniem, kas bija izklīduši starp klintīm. Vienā laidā varēja dzirdēt mātes klaigājam. Tas mūs ļoti smīdi- naja. Mēs pat ar lielu prieku vērojām, kā tika tvarstīts kāds mazs Tanu ģints resnītis, kurš, šķiet, par galveno savas dzīves uzdevumu uzskatīja visu laiku pazust no mātes acīm; māte, jauna sieviete, vēl apaļāka nekā viņš pats, bez mitas saukāja viņu spalgā balsī.

Bet knēvelis bija veikls. Kā manīgs murkšķis viņš pazuda starp klintīm, paslēpies kādā spraugā. Pēdīgi māte ķērās pie siksnas, un pār visu nometni atskanēja griezīga spiegšana. Tā beidzās mūsu vienīgās medības šai norā.

Biju nelāgā omā. Mani nomāca ķilda ar Tinglitu. Pat ne viņas aizvainojošie vārdi, bet iemesls, kāpēc viņa bija saskaitusies.

Mēs, Jaunie Vilki, bijām paraduši visos grūtos gadī­jumos aprunāties ar Ovasesu. Manas šaubas nevarēja izkliedēt ne Lēkājošā Pūce, ne Kapotu ģints dvīņi, ne divi citi uti, un mēs ar Pūci gājām meklēt skolotāju.

Karavāna gatavojās tālākam gājienam, un mēs Ova­sesu atradām pie zirgiem. Vecais karavīrs pārbaudīja ādas, ar ko bija apsieti zirgu nagi viņu grūtajā ceļā pa akmeņaino apvidu. Mēs pagaidījām.

Kad karavāna sakustējās, lai ietu tālāk, viņš jautāja, ko mēs no viņa gribot.

To bija ļoti grūti paskaidrot. Es īsi atstāstīju viņam sarunu ar Tinglitu, un uz mirkli mani atkal sagrāba niknums, tāpēc ka pat Ovasess, allaž skarbais Ovasess pavīpsnāja, kad es savu stāstījumu beidzu ar jautā­jumu:

— Kāpēc viņa mani nosauca par muļķi, tēv? Un no kurienes gan svešai meitenei radusies tāda labvēlība pret manu brāli?

Par laimi, Ovasess vairs nesmējās. Viņš nopietni sacīja:

— Jaunām meitenēm viegli noslīd no mēles muļķīgi vārdi. Taču arī tu neesi bijis prātīgs. Mēdz gadīties tā, ka meitenei ir tiesības apjautāties par jaunu vīrieti. Viņa to dara tad, ja jūt pret viņu lielu patikšanu un grib izraudzīties viņu par savu vīru. Tāda patikšana saista vīrieti un sievieti, un ikviens karavīrs prot to cienīt… Tinglita vēlas kļūt tavam brālim par tādu draugu kā tava māte tavam tēvam. Tāpēc arī viņa par to taujāja.

Man kļuva ļoti nepatīkami. Tiešām, meitenes dusmas bija saprotamas. Es nezināju, ko sacīt, bet tobrīd Pūce ievaicājās Ovasesam:

— Bet vai tev, tēvs, ir bijusi tāda sieviete-draugs?

— Jā.

— Vai tu mums par vinu pastastīsi?

— Nē.

Mēs klusējam. Augstu virs ielejas lidinājās divi va­nagi. Ar ādu aptītie zirgu nagi mīksti dipēja pa akme­ņaino ceļu.

— Es, jūsu skolotājs, — Ovasess atsāka, — nestās­tīšu jums par sievieti, par kuru jautā Pūces ģints uti. Taču skolotāja pienākums ir atbildēt uz jautājumiem. Tāpēc es atkārtošu jums dziesmu, ko bieži dzied sievie­tes. Jūs to vēl neesat dzirdējuši, bet es to esmu daudz­kārt dzirdējis no tās lūpām, par kuru jautā Pūce. Klausieties:

Platas upes malā stāv jauna meitene Šamaka — Daiļā. Viņas mati ir kā melna putna spārns, seja kā mēness ripa, acis kā vakara zvaigznes. Tā ir visdaiļākā brīvās cilts meitene.

Divi jauni virsaiši, divi lieli karotāji stāv viņas priekšā. Ikviens no tiem grib viņu ņemt savā teltī. Pir­mais — Sarkanais Lapsa, liels kā klints un spēcīgs kā bizons. Un otrs — Idago — Milzis. No viņa bultas ne­var paglābties pat bezdelīga, viņa nazis nes nāvi pelē­kajiem lāčiem.

Sarkanais Lapsa bija atnācis pie meitenes no Lielo Līdzenumu puses. Idago nokāpis no augstajiem, sniegā mirdzošajiem kalniem.

Sarkanais Lapsa ceļā pie viņas bija nodzinis desmit zirgus un viens pats uzveicis veselu vilku baru.

Idago, steigdamies uz upi, kuras malā dzīvoja mei­tene, bija joņojis cauri sniega vētrām un uzvarējis cīņā ar pelēko lāci.

Sastapušies pie Daiļas kājām, viņi vērsa viens pret otru savus stopus. Iezibējās garie naži. Taču Daiļā vi­ņus atturēja. Tas, pēc kura viņa ilgojās, par kuru dzie- daja dziesmas un kuru gaidīja, bija Idago. Tomēr brīvās cilts likumi neļāva viņai izšķirt divu virsaišu strīdu bez pārbaudījuma.

Viņa apturēja sāncenšu bultas un nažus.

«Es negribu,» viņa sacīja, «ieiet vīra teltī pār asins strautu. Jau tā pārāk daudz asiņu līst uz mūsu bēdu piemeklēto zemi, kopš atnākuši baltie. Rau, upe. Necī­nieties viens pret otru, cīnieties ar tās ūdeņiem. Raugie­ties, virsaiši, tu, Sarkanais Lapsa, un tu, Idago. Šo­rīt es redzēju viņā krasta krūmu ar sarkanām ogām. Ta zari līkst virs ūdens, un ogas tajos deg kā asins lāses. Kurš pirmais man atnesīs tā zariņu kāzu vaina­gam, tas vedīs mani savā telti.»

Un viņa pamāja. Abi virsaiši metās upes viļņos. Un tad Daiļa ieraudājās, paslēpusi seju melnajos matos, jo viņas sirdī ar jaunu spēku pamodās mīla uz Idago, sirds iepukstējās straujāk cerība un bailēs. Viņa vēlē­jās, kaut Idago šai mīlai par godu pirmais nolauztu zariņu ar sarkanajām ogām.

Viņa lūkojās, kā virs ūdens peld Sarkanā Lapsas rudā aste un šūpojas Idago baltais spalvu pušķis. Klausījās, kā traucas un sitas pret krastu straujie viļņi. Klausījās pati savas sirds pukstos.

Baltais spalvu pušķis pirmais sasniedza sarkano ogu krūmu, Daiļā līksmi iesaucās, un priecīgā balss noska­nēja pār upes viļņiem:

«O varenais Idago! O lielais Idago, atgriezies pie manis! Atgriezies kā ērglis ligzdā. Tevi izvēlos, par tevi es dziedāju dziesmas!»

Taču Idago aizvien gausāk, aizvien vārgāk šķēla ar rokām viļņus. Un viņam līdzās šūpojās Lapsas sarkanā aste un viļņus krāsoja asinis. Aizvien sārtāk iekvēlojās sarkano ogu čemuri. Un kalnu virsaiša plecā drebēja Sarkanā Lapsas nazis. Lapsa izrāva Idago no rokām zariņu ar ogām un pacēla to virs galvas. Daijā noliecās pie upes, iemērca ūdenī savas garās, melnās matpīnes, izstiepa rokas pret peldētājiem.

Pirmais krastam tuvojās Sarkanais Lapsa. Un tad meitene teica:

«Nāc šurp pa ūdeni, virsaiti! Nāc pie manis! Es no­liecos tavā priekšā. Sniedz man zaru ar ogām un savu nazi, lai es varētu zariņu nodarināt vainagam.»

Un, kad Sarkanais Lapsa pasniedza viņai zaru un nazi, kas bija sarkans no Idago asinīm, viņa divreiz iecirta to Sarkanā Lapsas krūtīs un iegrūda viņu dzelmē. Viņas rokās bija liels spēks, mīlestības spēks.

Un tad viņa pasvieda savas garās matu pīnes pretim Idago izstieptajām rokām un izglāba viņu. Kad Idago, spēkus zaudējis, saļima uz ceļiem viņai pie kājām, viņa uzlika tam galvā sarkano ogu vainagu.